Alma Zeidlere-Rubene: Kam mēs uzticam bērnu audzināšanu un izglītošanu?
Foto: Publicitātes attēli

Izglītojamā tiesības ir primāras, bet pedagogam tādu vispār nav – tādu ainu atklāj katrs Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) veiktais pētījums par pedagogu darba tiesībām izglītības iestādēs. "Mums valda likums – vecākam vienmēr taisnība. Pedagoga viedoklis, viņa tiesības tiek pilnīgi ignorētas. Nav vērts pat mēģināt cīnīties ar to." "Kad aicinu vecākus pieslēgties, lai bērns tiktu sagatavots mācībām, vecāks to uzskata par milzīgu aizvainojumu, izplata nepatiesu informāciju par pedagogu citiem vecākiem." Savukārt reizēs, kad "skolēns iesita skolotājai, nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās", visbiežāk iznāk, "ka skolotājs pats vainīgs, jo iejaucās divu skolēnu kautiņā".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Skolēnu nedisciplinētība un visatļautība traucē skolotāju tiešo darbu. Skolas vadība nevēlas par to informēt instances, lai netiktu grauts skolas prestižs. Biežākās pedagogu sūdzības – sākot no pirmsskolas izglītības iestādēm līdz vidusskolām – ir par skolēnu attieksmi un uzvedību gan mācību stundu laikā, gan starpbrīžos. Bērni ir izglītoti – viņi ļoti labi zina savas tiesības. Un tas ir pareizi – katram jāmāk pastāvēt par sevi. Taču tas, kas allaž tiek aizmirsts, ir pienākumi. Diemžēl savus pienākumus aizmirst ne tikai bērni, bet ļoti bieži arī paši vecāki.

Daudzās situācijās skolotāji jūtas bezspēcīgi, jo, risinot domstarpības, nesaņem mācību iestādes vadības atbalstu. Tā rezultātā gadījumos, kad skolēns klasē uzvedas agresīvi un rupji, kad pedagogi tiek pazemoti un aizskarti gan morāli, gan fiziski, vainīgajam nekas nemainās. Nekas.

Pētījumi atklāj, ka pedagogiem ir bail runāt par šīm problēmām. Gadu no gada cipars paliek aptuveni nemainīgs – trīs ceturtdaļas pedagogu nevēlas par to runāt, jo vai nu netic tam, ka kādreiz kaut kas mainīsies, vai arī baidās, ka pazaudēs darbu, ja sāks runāt. Diemžēl klusums, kas kā melns šķidrauts pārklāj šīs problēmas, smacē arī pašus skolotājus. Jo vairāk pedagogu izvēlas nogaidošu attieksmi un jo vairāk manevru iespēju pedagogiem atņem dažādi jauni tiesību akti, jo straujāk krīt skolotāja darba prestižs sabiedrības acīs. Tad riņķis sākas no gala – jo zemāks prestižs, jo vieglāk uzkāpt uz galvas. Un tad var neklausīt, nerespektēt. Ignorēt.

Pētījumi liecina, ka skolotāju bažas risināt problēmas veicina arī tas, ka teju vienmēr – apzināti vai neapzināti – vecāki atbalsta savu atvašu "cīņu pret netaisnību". Ļoti reti vecāki vēlas dzirdēt to, ka viņu bērns uzvedas vai rīkojas nekorekti. Savukārt reizēs, kad tas tomēr tiek pateikts, ārkārtīgi reti vecāks ir ar mieru sadarboties ar skolu problēmas risināšanā. Tā vietā tiek "draudēts ar juristiem", kam seko sūdzības uzrakstīšana Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, kam seko "regulāras skolotāja pārbaudes". Tiklīdz beidzas viena, tā uzreiz sākas nākamā. Skolotājs ir stresā, jo daudz laika aiziet, rakstot dažādus papīrus, un gala rezultātā mācību process cieš no tā vēl vairāk.

Liela daļa pedagogu norāda, ka, "sākoties skolai (dārziņam), vecāki visas audzināšanas problēmas noveļ uz pedagogu" un paši vairs neiesaistās. No brīža, kad bērns uzsāk mācību gaitas, viņš kļūst par pedagoga problēmu. Vecāki vakarā mājās gaida "gatavu produktu". Un beigu galā atkal vainīgs sanāk skolotājs. Pret kuru ir jācīnās. Jāraksta sūdzības. Jāierāda sava vieta. Skolotājiem jāatņem vēl tās tiesību paliekas, kas kļūdas pēc ir palikušas. Viņi taču ir tikai mūsu – sabiedrības – kalpi. Viņu darbs ir tik zems, ka mēs varam par to ņirgāties un smieties, cik vien mūsu aukstās sirdis to vēlas.

Protams, dzīve vienmēr ir paradoksu pilna. Viens no tiem – jo mēs kā sabiedrība zemāk vērtējam pedagogu darbu un amata prestižu, jo vairāk no viņiem sagaidām. Jo skolotājam mazāk tiesību, jo vairāk pieprasām. Beigu galā sanāk tā, ka tie tur, neapmaksātie muļķīši, ir atbildīgi par mana lielākā dārguma – bērna – audzināšanu uz izglītošanu. Jautājums – kam mēs vēlamies uzticēt savus bērnus? Profesijas pārstāvjiem, kuri paši ir iebaidīti tik ļoti, ka par savām problēmām baidās runāt? Vai tomēr pieaugušiem, nobriedušiem speciālistiem, kuri spēj ne tikai mācīt bērnus, bet ar savu uzvedību un attieksmi rādīt priekšzīmi? Taču tas, ko mēs aizmirstam, – ja mēs nedosim pedagogiem telpu, ja turpināsim nospiest ar savām neadekvātajām prasībām, pedagogs nekad tāds nebūs. Attieksmi pret skolotāju jau nerada pats skolotājs. To rada ģimenes, vecāku attieksme. Audzināšana nav skolotāja jautājums, vecāks ir tas, kam bērns ir jāaudzina, un skolas uzdevums – vismaz, kā to nosaka tiesību akti, – ir sniegt zināšanas un iemaņas. Audzināšana ir vecāku, nevis pedagogu atbildība. Vecāki (un zinātniskā literatūra rāda, ka vecāki ir vienīgie, kas to spēj panākt) ir atbildīgi par bērna uzvedības un emociju regulācijas prasmēm.

Ko mēs kā sabiedrība varam darīt lietas labā? Noteikti pirmā lieta – vismaz ļaut runāt. Ļaut pedagogiem un skolām runāt par problēmām un ieklausīties tajās. Ko mēs no tā iegūsim? Vairākas lietas, pirmkārt, iemācīsimies saredzēt sāpīgos punktus, lietas, kas tiešām ir jārisina. Otrkārt, arī saviem bērniem parādīsim, ka par problēmām ir jārunā – pats no sevis neatrisinās nekas. Treškārt, jo skaidrāk redzēsim aktuālo, patieso situāciju, jo labāk redzēsim problēmu cēloņus, jo mērķtiecīgāk mēs kā sabiedrība varēsim darboties, lai atrisinātu sasāpējušos jautājumus. Alternatīva šādai sadarbībai un izaugsmei? Autoritārisms un kontrole – ielikt videokameras visās klasēs, lai liela daļa vecāku, iespējams, pirmo reizi ieraudzītu, ko viņu atvases dara stundu laikā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form