Senvēstures fragmenti
Valodnieki ar arheologiem vispār ir vienisprātis par to, ka mūsu saknes šajās zemēs ir pietiekoši dziļas – probaltiskais indoeiropiešu atzars Austrumbaltijā parādījās apmēram pirms 4000 gadiem un ar laiku asimilēja šeit dzīvojušās senās Eiropas tautas, kā arī daļu no somugriem, kas bija apmetušies Baltijā mazliet agrāk par mūsu senčiem. Baltu areāls Austrumos sasniedzis Volgas un Okas augšteces, Dienvidos – Pripeti un Bugu, bet Dienvidrietumos – Vislu. Slāvi uz mūsdienu Baltkrievijas, Ukrainas un Rietumkrievijas zemēm sākuši pārcelties tikai ap V-VI m.ē. gadsimtu. Par baltu seno areālu Austrumos vēl līdz šim liecina Krievijā saglabājušies hidronīmi Moža / Maža, Možaika (no tā arī Možaiska), Varlynka, Neveža u.c. Bet Baltkrievijas hidronīmi gandrīz visi ir baltu cilmes.
Kādi bija Austrumos dzīvojušo baltu cilšu nosaukumi, mēs nezinām, izņemot netālu no Maskavas dzīvojušos galindus, ko krievi apkaroja jau hroniku laikos (XI gs.). Taču Rietumos mūsu saime bijusi diezgan blīva – senprūši ar saviem atsevišķiem cilšu nosaukumiem, jātvingi, kuru daļa vēl saucās par sūdiem un dainaviem, Ziemeļos – lietuvieši, vēl tālāk – kurši, zemgaļi, sēļi un latgaļi.
No visas lielas baltu saimes I m.ē. gadu tūkstotī palikuši tikai mēs – lietuvieši un latvieši. Apkarotos senprūšus līdz XVIII gs. asimilēja vācieši, sīvu cīņu dēļ maz kur palikušie jātvingi vēlāk saplūda ar poļiem, baltkrieviem, bet Ziemeļos – ar lietuviešiem, dienvidkuršus asimilēja žemaiši dienvidzemgaļus ar dienvidsēļiem – augštaiši, bet kuršu, zemgaļu un sēļu ziemeļdaļa kļuva par latviešiem. Tikmēr viss austrumbaltu areāls pārslāviskojās. Slāviskošanās Austrumos (Dienvidaustrumlietuvā un Latgalē) zināmā mērā nav beigusies arī mūsdienās.
Kontaktvaloda
Kādā valodā sarunājās mūsu senči? Lietuvieši ar kuršiem? Ar prūšiem? Prūši ar jātvingiem? Kurši ar zemgaļiem? Jūs varat jautāt, vai vispār viņiem bija nepieciešams kontaktēties? Kā nu vēl! Baltus vienoja tirdzniecības sakari, vienoja un šķīra kara lietas, gājieni kaimiņzemēs, bet Lietuvā – vēl arī Mindauga uzsāktā valsts dibināšana. Turklāt, Lietuva bija pajumte karā ar vāciešiem zaudējušajiem citiem radiniekiem. Ziemeļos krustnešiem visilgāk pretojās zemgaļi – pat līdz XIII gs. beigām. Zaudējuši savu pēdējo pili Sidabreni, 1290. g. apmēram 10 000 zemgaļu devās dziļāk uz Lietuvu. Uz šejieni no vāciešiem bēga prūši, kurši, bet no vāciešiem un poļiem – jātvingi. Pats par sevi saprotams, ka savā starpā balti runāja savās valodās, nevis vāciski vai "po-slavianski". Ir zināms, ka Lietuvas dižkunigaitis Gedimins gādājis par mācītāju, kas prastu zemgaliski. Dižkunigaiša Vītauta māte Birutė (no Palangas) – lai nu kā to noliedz žemaiši – varējusi būt kuršu cilmes, jo XIV gs. pirmajā pusē žemaišus no Baltijas joprojām šķīra viņu vēl neasimilētie dienvidkurši (Vītauts dzimis ap 1350. g.). Ja tā, tad Vītauts varējis prast ne tikai lietuviešu, bet arī savas mātes valodu – kuršu .
Lietuvas Lielkņazistes un Livonijas (no 1561. g. – Kurzemes hercogistes) robeža ar laiku kļuvusi par divu baltu valodu aptuvenu robežu. Kuršu, zemgaļu un sēļu pēcteči, kas dzīvoja abpus robežai, no I tūkstošgades vidus jau runāja atsevišķās, kaut arī radniecīgās valodās. Taču kontaktus tas netraucēja. Ziemeļžemaiši, kas dzīvo arī Dienvidkurzemē un Liepājā, pat tagad var galvot, ka iemācīties latviešu valodu viņiem bijis vieglāk nekā lietuviešu literāro valodu. Ļoti viegli latviski iemācās arī augštaiši no Jānišķiem līdz Zarasiem, t.i. Lietuvas puses zemgaļu un sēļu pēcteči. Bet Dienvidlatvijā nav grūti sarunāties lietuviski, jo daudzi vietējie šeit to valodu prot, nerunājot jau par pierobežā dzīvojošajiem Latvijas lietviešiem.
Kā sarunājas brāļi
Radniecīgas kaimiņtautas savā starpā parasti runā savās valodās, bez trešo valodu palīdzības. Zviedri ar norvēģiem nerunā angliski, nedz dāņi ar zviedriem. Visi zinām, ka angļu valodā nesarunājas krievi ar ukrainiem, čehi ar poļiem. Jocīgi liktos, ja spāņi ar portugāļiem pēkšņi sāktu kontaktēties tikai angliski vai franciski.
Diemžēl, balti ir kļuvuši par skumju izņēmumu, jo mūsdienās viņi sarunājas savu bijušo apspiedēju valodā. Īsā 1918.-1940. g. neatkarības periodā balti bija sākuši atdabūt savu veco cienīgumu un vēsturiskās sazināšanas tradīcijas, taču padomju laiki dziļi iedzina ķīli starp mūsu valodām un izveidoja apstākļus, kuros lietuviešiem un latviešiem bija jārunā tikai krieviski. Kopējos vārdus "vasara, saule, upe, jūra, liepa, diena" mēs nomainījām pret vārdiem "leto, solnce, reka, more, lipa, denj". Bet šodien mūsu sabiedrībā vienu "starptautisko" valodu pamazām nomaina otra. Vecā un vidējā lietuviešu un latviešu paaudze joprojām sazinās krieviski, bet jaunā jau mēģina sazināties angliski, jo krieviski vairs neprot.
Sazināšanās jebkurā trešajā valodā ir līdzīga sazināšanai pāri žogam vai caur aizkaru. Gribot negribot paliek distance un zināmā mērā vēsums, svešuma sajūta, rodas pārpratumi un pat nesaprašanās.
Vai tad baltiem nepieciešams turpināt padomijas uzspiestu tradīciju?
Baltu valodu mācīšanās iespējas
Latvietim leišu valoda ir visvieglāka valoda, ko viņš var iemācīties, kaut tā ir daudz senāka par latviešu. Latviešu valoda kontaktu ar somugriem dēļ ir vairāk modernizējusies, t.i. vairāk attīstījusies, salīdzinot ar pirmvalodu. Tādas, starp citu, bijušas jau kuršu, zemgaļu un pārējo ziemeļbaltu valodas. Attiecība starp leišu un latviešu valodu aptuveni ir tāda, kāda ir starp vāciešu un angļu vai starp islandiešu un zviedru. Tātad latvietim iemācīties lietuviski ir grūtāk nekā lietuvietim latviski. Var teikt, ka latviešu valoda ir baltiskais moderns, prūšu valoda bijusi baltu arhaika, bet leišu valoda stāv pa vidu, kaut vispār tā ir tuvāka latviešu, nevis prūšu valodai.
Otro baltu valodu tradicionāli māca abu valstu universitātēs. Lietuvā latviešu valodu māca Klaipēdas, Šauļu un Viļņas universitātēs, kā arī Viļņas Pedagoģiskajā Universitātē un Vītauta Dižā Universitātē. Latvijā leišu valodu māca Latvijas Universitātē, Daugavpils Universitātē, Rēzeknes Augstskolā, Liepājas Pedagoģijas Akadēmijā, retumis – Latvijas Kultūras Akadēmijā. Taču tas ir viss. Izņemot studentus baltistus, otro baltu valodu vēl iemācās Latvijas un Lietuvas diplomātiskais korpuss attiecīgi Lietuvā un Latvijā, daži uzņēmēji un bariņš entuziastu.
Mūsu laikos, kad mūs neviens vairs neierobežo, mēs varētu otro baltu valodu apgūt jau vidusskolā. Vismaz Ziemeļlietuvā, kur kontakti ar Latviju ir vēsturiski intensīvāki, kā arī mūsu lielpilsētās latviešu valoda varētu būt kā fakultatīvs. Būtu ideāli, ja arī Dienvidlatvijas vidusskolās tiktu mācīta leišu valoda. Ja latviešu filmas, ko Lietuvā dažkārt parāda Pirmais Baltijas kanāls vai XXI TV Filmu kanāls, mēs redzētu ieskaņotas oriģnālvalodā (nevis krieviski) un ar subtitriem lietuviešu valodā.
Leposimies, ka, baltu valodas ir visseniskākās starp visām mūsdienu indoeiropiešu valodām. Leposimies, ka šīs unikālas valodas mācās citu zemju valodnieki.. Mācās un runā ar mums, lietuviešiem, lietuviski, bet ar latviešiem – latviski. Itālieši, vācieši, krievi, amerikāņi iemācās tās abas. Bet mēs ar latviešiem joprojām "po-russki". Paši balti būdami.
Mēs esam viena tauta.
Mēs esam viena tauta.