Šobrīd izmantojamās tehnoloģijas Latvijas apstākļos ļauj tiešā veidā saules starojumu pārvērst elektroenerģijā ar efektivitāti līdz aptuveni 129 kwh/m2 gadā vai ap 13%, kas kopā veido ap 8,14 x 107 MWh elektroenerģijas. Saskaņā ar publiski pieejamiem statistikas datiem 2020. gadā Latvijā šādi iegūts 5 x 103 MWh elektroenerģijas.
Tāpat saskaņā ar statistikas datiem 2019. gadā Latvijā kopā patērēti primārie energoresursi, kuri satur 197 petadžoulus jeb 5,5 x 107 MWh enerģijas.
Salīdzinot skaitļus, redzams, ka gada kopējais enerģijas patēriņš Latvijā, kas iegūta, patērējot primāros energoresursus, veido ap 8,5% no enerģijas daudzuma gadā, ko saņemam no saules. Atzīmēšu, ka te runa ir par t.s. saules radiāciju uz horizontālas virsmas. Saules enerģija, kuru saņemam ūdens un vēja formā, te nav ņemta vērā. Kā redzams, kopumā izlietojam būtiski mazāk enerģijas, nekā saule mums piegādā.
Nav noslēpums, ka elektroenerģija ir universāla, to bez sevišķām grūtībām iespējams pārvietot un pārveidot mehāniskā, siltumenerģijas vai vēl kādā citā formā. Ar to iespējams darbināt mehāniskos transportlīdzekļus. Lielākā problēma – kā uzkrāt, lai izmantotu, kad vajag.
Arī šī problēma tiek risināta, tostarp ar ūdeņraža starpniecību. Jau rūpnieciskos apjomos tiek ražotas ar ūdeņradi darbināmas automašīnas, kas savā būtībā ir elektromobiļi, kas nepieciešamo elektroenerģiju saņem no t.s. ūdeņraža šūnām, kurās ūdeņradis tiek pārveidots elektroenerģijā un ūdenī.
Dīvainības Latvijas energopolitikā
Pagājušā gada marta beigās Ekonomikas ministrija publiskoja likumprojektu "Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā" (dokuments "emlik_180321_etl" EM datubāzē). Dokumentā norādīts, ka grozījumiem būtu jāstājas spēkā 2021. gada 1. decembrī.
Vienlaikus EM publiskoja šī likumprojekta kopsavilkumu, kurā norādīja, ka likumprojekts nodots sabiedriskai apspriešanai un ieinteresētie tiek aicināti līdz 2021. gada 2. aprīlim savu viedokli iesniegt rakstiski Ekonomikas ministrijai.
Kopsavilkumā ekonomikas ministrs akcentē, ka straujākas zaļās enerģijas ražošanas attīstībai EM grib piedāvāt papildu uzlabojumus – ļaut NETO norēķinu sistēmu izmantot arī juridiskām personām, lielākas jaudas iekārtām un izmantot attālināta pašpatēriņa priekšrocības.
Kopsavilkumā arī norādīts, ka ar grozījumiem tiks pārņemtas divu Eiropas Savienības direktīvu prasības, kuras paredz jaunu regulējumu attiecībā uz elektroenerģiju, ko galalietotājs pats saražo savām vajadzībām no atjaunīgajiem energoresursiem (saules, vēja u. c.).
Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā (ETL) sniegs šim galalietotājam iespējas:
- ražot elektroenerģiju ne tikai objektā, kurā tā tiek patērēta, bet arī attālināti. Tas nozīmē, piemēram, ka varēs ražot elektroenerģiju no saules paneļiem vai vēja ģeneratora savā lauku īpašumā, bet patērēt dzīvoklī pilsētā;
- savstarpēji dalīties jeb kopīgot pašu saražoto elektroenerģiju. Piemēram, ja daudzdzīvokļu mājai uz jumta uzstādīti saules paneļi, šīs mājas ietvaros varēs dalīties ar saražoto elektroenerģiju bez papildu tīkla izmaksām un nepiemērojot prasības, kas attiektos uz elektroenerģijas tirdzniecību (saimnieciskās darbības reģistrācija, nodokļi u. tml.);
- veidot elektroenerģijas energokopienas. Piemēram, elektroenerģijas patērētāji, kas apvienojas juridiskā savienībā un patērē elektroenerģiju, ko saražojuši kopīgā saules paneļu vai vēja ģeneratoru parkā. Arī šī būtu elektroenerģijas kopīgošana, nevis savstarpēja tirdzniecība.
Elektroenerģijas pašražošanas jauninājumi likumdošanā veicinās mikroģeneratoru un elektrostaciju attīstību Latvijā, vienlaikus ļaujot ilgtermiņā gan optimizēt elektroenerģijas patēriņa izmaksas fiziskām un juridiskām personām, gan valstiskā līmenī veicināt atjaunīgo energoresursu izmantošanas mērķu sasniegšanu.
Vienlaikus pagājušā gada pirmajā pusē "Latvenergo" tā laika vadītāja Āra Žīgura personā publiski pauda, ka decentralizēta elektroenerģijas ražošana tikai pieaugs.
Šobrīd, pēc gada, likumprojekts vēl joprojām nav iesniegts Saeimā (vismaz nav atrodams starp izskatāmajiem likumprojektiem). Publiskajā telpā netiek diskutēts par elektroenerģijas ražošanas decentralizācijas problemātiku, tostarp energokopienām un attālinātu pašpatēriņu.
Savukārt "Latvenergo" bijušais vadītājs, kā publiski tiek apgalvots, esot "nepareizajā pirtī nepareizajā laikā sarunājies ar nepareizajiem cilvēkiem", kā dēļ demisionēja.
Nav dzirdēts vai lasīts, ka šī brīža "Latvenergo" vadītājs būtu publiski izteicies par iepriekš minēto tematiku.
Mikroģenerācija, attālināts pašpatēriņš t.sk. lielākas jaudas iekārtām, NETO norēķinu sistēma arī juridiskām personām ir aktuāli jautājumi daudziem. Gan fiziskām personām, kuru īpašumā ir vasarnīcas, kuras lielā skaitā ap pilsētām saradās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, gan juridiskajām personām, kuras elektroenerģiju pašpatēriņam var ražot savās teritorijās (ražošanas korpusu jumti, sienas, brīvas teritorijas fotovoltu paneļu uzstādīšanai), turklāt vēja ģeneratori var arī vizuāli nebūt "vējdzirnavu izotopi", bet piramidāli ar vertikāli izvietotu turbīnas griešanās asi.
Kā redzams – jautājumi ir aktuāli un kļuvuši politiski, it sevišķi tagad, kad visu energonesēju cenas būtiski pieaugušas.
Raugoties uz problemātiku no politikas un politiskās analīzes viedokļa, lai saprastu jebkura politiska lēmuma pieņemšanas vai nepieņemšanas iemeslus, ir jāatbild uz diviem pamatjautājumiem: kam tas ir izdevīgi un kāpēc? Šajā domrakstā atbildes uz šiem jautājumiem nemeklēšu. Ceru, ka atradīsies interesenti no pētnieciskās žurnālistikas pārstāvju vidus. Esmu pārliecināts, ka starp viņiem ir personas, kuras tieši skar elektroenerģijas cenu celšanās vienlaikus ar liegumu pašpatēriņam ražot elektroenerģiju attālināti.
Nedaudz ironijai
Ekonomikas ministrija šo problemātiku ir izslēgusi no aktuālo jautājumu klāsta un tagad aizrautīgi sludina, ka jāsamazina PVN elektroenerģijai, kas samazinās ieņēmumus valsts budžetā un atbilstoši samazinās iespējas finansēt veselības aprūpi, izglītību, drošību utt. Dīvaini un savdabīgi. Ekonomikas ministrijai tā kā būtu jāraizējas par ražošanas, t.sk. elektroenerģijas ražošanas, attīstību, t.sk. iespējami plašāk izmantojot pieejamos saules piegādātos energoresursus.
Var sēdēt uz mīkstiem beņķiem un sūkstīties par energoresursu augstajām cenām, inflāciju utt. Var rīkoties arī citādi. Neviens neliedz decentralizēti, izmantojot mikroģenerāciju, ražot elektroenerģiju, bet tā vietā, lai to ievadītu publiskajā tīklā, izmantot ūdeņraža iegūšanai. Ko tālāk darīt ar iegūto ūdeņradi – tas atkarīgs no katra indivīda fantāzijas lidojuma. Tehnoloģijas atļauj ūdeņradi uzkrāt, tilpnē zem spiediena aizgādāt uz patēriņa vietu un ar ūdeņraža šūnu starpniecību pārvērst atpakaļ elektroenerģijā. Ar ūdeņradi var darbināt transportlīdzekļus. Interesanti, ka Latvijā ir tikai viena ūdeņraža uzpildes stacija transportlīdzekļiem, un nav dzirdēts, ka kāds gribētu to skaitu palielināt, ko nevar teikt par elektroauto uzlādes punktiem.
Šajā sakarībā arī RTU inženieriem varētu būt relatīvi viegli komercializējami izaicinājumi: radīt kompaktu kompleksu, kas mikroģenerācijā iegūto elektroenerģiju pārvērš ūdeņradī un iepilda tilpnē zem spiediena ar iespēju šīs tilpnes mainīt vai uzkrāto ūdeņradi pārvietot uz citu trauku transportēšanai uz patēriņa vietu, piemēram, pilsētas māju (dzīvokli), transportlīdzekli tā darbināšanai u. c.
Nobeigumam
Kā liecina skaitļi, saulīte mums enerģiju piegādā pietiekamā daudzumā. Elektroenerģijas un siltuma iegūšanai un uzkrāšanai nebūt nav ārvalstīs jāpērk gāze, ogles vai jau saražota elektroenerģija. Kā saules enerģiju pārvērst elektroenerģijā, ir zināms. Nepieciešamā tehnika – pieejama. Vienīgā problēma – vai mēs to gribam?