Tuvojas vēlēšanas un priekšvēlēšanu populisma gaisotnē, kā arī nerimstošo pandēmijas ierobežojumu meklējumos, mūsu valsts valdība mērķtiecīgi ved sabiedrību nabadzībā. Vienlaikus "iemetot" pa kādam nomierinošam faktam, lai tautai būtu mierīgāks ceļš.
Šībrīža izvēlētā politika nozīmē, ka valsts proaktīvi veicina maznodrošinātu iedzīvotāju rašanos. Un tas ir nepieņemami.
Situācija
Situācija ir vienkārša - enerģijas izmaksas valstī ir milzīgas. To ir pamanījuši visi ražotāji un iedzīvotāji. Valsts piešķirtais 20 eiro atbalsts atsevišķām vakcinētām iedzīvotāju grupām palīdz nosacīti - tas jau tagad tikai daļēji kompensē pieaugumu, kas atspoguļojas elektrības un apkures rēķinos. Bet noteikti nekompensēs to pieaugumu, kas sekos jau tūlīt.
Sociālajos tīklos un medijos arvien uzstājīgāk parādās rūgti jociņi par to, ka jau salstam, bet drīz arī ierobežosim ēšanu. Un diemžēl tā ir patiesība! Brauksim mazāk, ēdīsim mazāk un vienveidīgāk, pirksim nevis to, ko vajag, bet kas lētāks. Ierobežosim jebkura veida patēriņu, jo gluži vienkārši tās cenas, kuras Latvijas ražotājiem drīzumā būs jāpiemēro savām precēm, būs grūtāk samaksāt.
Valstis, kurās, līdzīgi kā Latvijā, ir energoresursu krīze, atbalsts koncentrējas uz ražotājiem, jo tieši šis posms visbūtiskāk ietekmē visu ekonomikas ciklu – gala patēriņa cenas un mūsu produktu konkurētspēju.
Latvija nedara neko, vien prāto, ka citiem ir labi plāni... Polija atcēla akcīzes nodokli elektrībai, samazināja PVN elektrībai, dabasgāzei un apkurei. Lietuva, Beļģija un citas valstis regulē elektroenerģijas cenas, Norvēģija ir fiksējusi ražotājiem elektroenerģijas izmaksas... Latvija nedara neko.
Latvijas ražotājiem elektroapgādes cena ir vismaz dubultojusies. Uzņēmēji to risina dažādi, koncentrējoties uz ražošanas nepārtrauktību. Piemēram, samazina enerģijas patēriņu uz apkures rēķina, administrācija strādā attālināti vai salst, bet vismaz ražošana turpinās. Neviens no šiem risinājumiem nav ilgtermiņa un neamortizēs neplānotās enerģijas izmaksas. Nekas līdz galam nekompensēs valsts ignoranci un zaudēto nākotnes spēju konkurēt ar to valstu produkciju, kur jau ir ieviestas kompensācijas un atbalsta mehānismi ražošanas krīzes novēršanai.
Ko varētu darīt
Viens no efektīviem un izdarāmiem risinājumiem ir akcīzes kompensēšana no valsts puses ar ienākumiem no PVN. Pieaugot elektroenerģijas cenai, PVN summa, kas ieplūst valsts kasē arī būtiski pieaug. Pašas PVN likmes samazināšana uzņēmējiem nekādu reālu atbalstu nedos, taču akcīzes nodokļa samazināšana enerģijai vai pat atcelšana - gan. Šis būtu viens taustāms, reāls atbalsts, ko Latvijas valsts varētu dot saviem ražotājiem.
Otrs – ilgtermiņā redzam kārtējo pierādījumu savai ļoti zemajai energoneatkarībai. To nespēj kompensēt nedz TEC-1, nedz TEC-2 darbības plānošana, nedz visi atbalsta mehānismi "Latvenergo". Latvijas enerģētikas politikai beidzot ir jāpieņem stratēģisks mērķis un jāsāk darīt tas, ko dara Igaunija, Dānija un citas līdzvērtīga klimata un izmēra valstis, proti, ar visiem mehānismiem jāatbalsta alternatīvās – pašiem uz vietas pieejamās – enerģijas ražošana un tam nepieciešamo tehnoloģiju attīstība.
Sākot ar lielākām mājsaimniecībām, zemnieku saimniecībām, līdz pat lielajām ražotnēm. Saule, vējš, liellopu mēsli, koksnes pārpalikumi, kūdra - viss tas, par ko jau gadiem runājam, bet kas tā arī nav kļuvis par valsts prioritāti ne politiskajā gatavībā, ne atbalsta programmās.
Bet tikmēr – ražotāji risina, domā un cīnās, lai izdzīvotu. Iedzīvotāji – gaida cenu super pieaugumu. Politiķi - čuč!