Taupīšana acīmredzot nav daļa no mūsdienu latviskās dzīvesziņas – to neprotam ne tad, kad mums iet labi, ne tad, kad esam krīzes situācijā. Bet saimniekošanai savā zemē, tāpat kā atbildīgiem uzņēmējiem savā uzņēmumā, nevajadzētu būt tik nepārvaramam izaicinājumam.
Ja neprotam paši – kopējam!
Šī gada 21. aprīļa sēdē Igaunijas valdība pieņēma lēmumu no 2022. līdz 2025. gadam katru gadu mazināt Igaunijas valsts budžetu. Mērķis – ievērojami ietaupījumi, saprātīgi izdevumi un sabalansēts valsts budžets (koncepti, kas nav sveši nevienam saprātīgam uzņēmējam, arī Latvijā). Par sava budžeta samazināšanu atbildīgs ir attiecīgās nozares ministrs, kopējais budžeta izdevumu samazinājums plānots 5,2% (!) apjomā, un konceptuālu vienošanos Igaunijas valdība panāca tajā pašā sēdē.
Igaunijas premjere Kaja Kallasa šo soli komentēja skaidri un ļoti precīzi: krīzē Igaunijas privātajam sektoram ir nācies ievērojami sarauties – un arī publiskajam sektoram ir jāuzņemas sava nasta. Visiem ir jāpiedalās, lai celtu ienākumus, piemēram, skolotājiem un glābšanas dienestu darbiniekiem, kas ilgi un smagi strādājuši.
Igauņu politiķi publiski uzsver solidaritāti ar privāto sektoru, ar darba devējiem, ar valsts iedzīvotājiem, atzīstot, ka, protams, ir vieglāk pacelt kādu nodokli, nevis atrast reālu naudu, veicot ietaupījumus no pašu budžeta, bet šis ir laiks, kad nepieciešama solidaritāte.
Turklāt igauņi turpmāk budžeta stratēģiju veidos vairākiem gadiem uz priekšu, ņemot vērā valdības reālās prioritātes, nākotnes prognozes un globālās tendences, kā norāda viņu finanšu ministre Keita Pentusa-Rosimannusa.
Kāpēc mēs tā nedarām?
Varbūt tomēr mēs varētu labāk?
Ja mums Latvijā nav gatava plāna, ko iesākt, kā mazināt tēriņus, veicināt ienākumus, mazināt birokrātisko slogu, ierēdņu skaitu, kas proporcionāli ir viens no lielākajiem Eiropas Savienībā, tad es zinu kādu, kam šādi plāni ir gatavi. Ja nespējam izdomāt, ko iesākt, lai dzīvotu labāk, kvalitatīvāk un drošāk, pajautāsim kaimiņiem.
Bet, vērtējot nopietnāk, – tā nav atbildīga rīcība, tā noteikti nav racionāla pieeja – kopš neatkarības teju katru gadu tērēt vairāk, nekā ieņemt, konstanti audzēt ierēdņu skaitu, ieguldīt īstermiņā, nedomāt ilgtermiņā par to, kā vairot mūsu kopīgo labklājību.
Tā vietā:
- finanšu jomu esam paralizējuši – bankas baidās atvērt kontus, nerunājot par efektīvu investīciju piesaisti tautsaimniecības attīstībai;
- tranzīta un ostu nozari esam jau oficiāli nokristījuši par lielāko ļaunumu ekonomikā;
- un tagad visi ir korumpēti nelegālu naudas atmazgāšanas shēmu dalībnieki, ja ne iniciatori, līdz brīdim, kad pārsteidzošā kārtā izdevies pierādīt pretējo.
Vai mēs tomēr nespējam labāk? Un konstruktīvāk? Varbūt pat solidarizējoties?
Latvijas amatpersonām tomēr vajadzētu saņemties drosmi sākt saimniekot atbildīgi Latvijas interesēs arī pašām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
