1990. gada 4. maija diena bija robežšķirtne. Šajā dienā Augstākās padomes deputāti ne tikai pieņēma Neatkarības atjaunošanas deklarāciju, bet arī valsts no Latvijas PSR kļuva par Latvijas Republiku.
Atdodot savu balsi par Neatkarības atjaunošanas deklarāciju, Augstākās padomes (AP) deputāti pildīja tautas gribu. Par to viņi ir pelnījuši atzinību. Taču tas vēl nebija pats grūtākais darbs. Pats sarežģītākais laiks sākās pēc deklarācijas pieņemšanas. Tas vieno 1990. gada 4. maiju ar 1918. gada 18. novembri, kad Latvija pēc tās proklamēšanas bija jāaizstāv Brīvības cīņās un jāpanāk tās starptautiskā atzīšana. Atjaunojot valsti, Latvijas starptautiskā atzīšana sekoja tikai 1991. gada augustā pēc AP balsojuma par Latvijas Konstitucionālo likumu par valsts statusa maiņu. Taču pirms tam tautai bija jāapliecina sava apņēmība dzīvot demokrātiskā un neatkarīgā Latvijā, nosargājot savu valsti barikādēs 1991. gada janvārī un atbalstot Latvijas neatkarību 1991. gada 3. marta aptaujā.
Vēlēšanas bija notikušas jau 1990. gada 18. martā. Tajās tautas atbalstu guva uz Tautas frontes platformas apvienojušās vairākas sabiedriskās organizācijas un politiķi, kuri atbalstīja LTF programmu – Latvijas neatkarības atjaunošanas programmu. Kaut arī deklarācija paredzēja pārejas posmu un Latvijā līdz 1991. gada 21. augustam pastāvēja īpatnēja divvaldības situācija, Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāti no savas pirmās darba dienas uzsāka neatkarīgas valsts pamatu veidošanu.
Tā kā opozīcijas frakcija centās torpedēt likumdošanas procesu, barikāžu laikā pat nepiedalījās sēdēs, bet 1991. gadā atbalstīja puču un pēc tam tika izslēgta no AP sastāva, var teikt, ka ar likumdošanas darbu LR AP pamatā nodarbojās vien divas trešdaļas ievēlēto deputātu – Tautas frontes frakcija.
Kā būvnieks varu teikt, ka šis darbs noritēja sarežģītos apstākļos – vajadzēja vienlaicīgi graut un celt. Mums nevienā jomā nebija attīrītu būvlaukumu. Mūs saistīja tas, ka bija jāizmanto gan vecās konstrukcijas, gan dažubrīd arī būvmateriāli. Celtnieki zina, ka tas ir pats sarežģītākais būvēšanas veids.
Augstākajā padomē Tautas frontes vairākumu veidoja deputāti ar dažādu praktiskā darba pieredzi un nākotnes redzējumu. Taču deputāti bija tam laikam zinoši un autoritatīvi cilvēki, un tas bija saprotams, jo tika ievēlēti no vienmandāta vēlēšanu apgabaliem. Vēlētāji balsoja tikai par kandidātiem, kuri sevi bija apliecinājuši konkrētā darbā vai sabiedriskajā dzīvē. Deputātu kandidātu izvirzīšana notika vēlētāju sapulcēs. Arī deputātu kandidātu debates notika pārpildītos tautas namos.
Augstākās padomes uzdevums bija pieņemt likumus pārejai no plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Bija jāreformē teju visa sociāli politiskā un ekonomiskā sistēma. Pasaulē tāda precedenta nebija. Bija reizē jāmācās un jādara.
Unikāli bija tas, ka likumus rakstīja paši deputāti komisijās, nevis valdības ierēdņi, kā tas ir tagad. Visprecīzākā tā laika liecība ir stenogrammas. Tur atspoguļotajās debatēs tagad ir interesanti izsekot, kā tapa reformu likumi.
Juridiskā neatkarības atjaunošana vēl nenozīmēja izstāšanos no PSRS. Tam bija nepieciešamas sarunas, divpusēja komisija. PSRS vadība visādi vilcināja šo lietu. Sākās bezcerīgi braucieni pie Mihaila Gorbačova. Dievs vien zina, kā notikumi būtu attīstījušies tālāk, ja nebūtu puča un izlēmīgās Borisa Jeļcina rīcības. Viņš guva virsroku pār pučistiem un atzina Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. Vēlāk bez jebkādām sarunām to bija spiesta izdarīt arī PSRS Valsts padome, kā arī Gorbačovs, jo visa demokrātiskā pasaule jau bija Latviju atzinusi.
Uzskatu, ka šodien ar pārliecību varam teikt – Latvijas Tautas frontes politiskā izvēle iet parlamentāro valsts atjaunošanas ceļu bija pareiza un ir izturējusi laika pārbaudi. Arī juridiskā ziņā Latvijai tika ielikti kārtīgi pamati. Viss pārējais ir mūsu kopīgs darbs un kopīga atbildība – kā vakar, tā šodien.
Es no sirds pateicos saviem kolēģiem, Augstākās padomes deputātiem, par kopīgajiem darba mēnešiem un gadiem! Es no sirds apsveicu visus Latvijas ļaudis Neatkarības atjaunošanas dienā!
Esmu jau teicis, ka, manuprāt, šo dienu vajadzētu svinēt kā tautas vienotības svētkus, jo šis laiks paliks tautas atmiņā kā vienotības laiks. Ir skaisti, ka esam atšķirīgi savā pieredzē un uzskatos, bet vienoti mīlestībā un uzticībā savai valstij – Latvijai! To arī turpmāk mums visiem novēlu!