Anda Burve-Rozīte: Bez svētkiem, bet dzīvi
Foto: Privātais arhīvs

Vairs neatceros pēdējo reizi, kad naktī varēju normāli aizmigt. Kad pirms nedēļas strādāju pie savas pēdējās šī gada intervijas žurnālam Ir, datora ekrāns manā priekšā viegli šūpojās kopā ar teksta virkni. Tas nav tikai bezmiegs. Kopš novembra gandrīz bez apstājas sāp, tautas valodā izsakoties, mugurkauls un kuņģis. Esmu universitātes klīnikas ķirurga dzīvesbiedre, un šīs ir nepilna gada laikā samilzušā stresa sekas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kad Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā un pasaulē, gada sākumā uzliesmoja Covid-19 pandēmija, ārstu un medmāsu ģimenēs jaunos ārkārtas apstākļus visdrīzāk uzlūkoja citādi, kā vairumā sabiedrības. Tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi pavisam tiešā nozīmē. Mediķu darba saturs paredz, ka viņi jebkurā brīdī var saskarties ar koronavīrusa pacientu – neatliekamās palīdzības dienestā, slimnīcu uzņemšanā, ģimenes ārstu praksē, poliklīnikā. Pat visstingrākie noteikumi un armijas disciplīna negarantē 100% drošību – Latvijā, tāpat kā pasaulē, ārsti un medmāsas smagi saslimst un mirst.

Kad mans vīrs nesen pilnā aizsargekipējumā nakts dežūrā devās pie koronavīrusa inficēta pacienta – ar Covid-19 bija saslimusi visa ģimene, es no stresa sāku vemt. Bija 2:45 naktī. Ar plaukstām atspiedusies pret poda malu, prātā pārcilāju, kā būs, ja vīrs nomirs – kā izturēšu. Pavasarī no dzīves ar nāvējošo slimību mūžībā bija aizgājis man tuva cilvēka, kolēģes, vīrs – vesels un spēcīgs vīrietis pusmūža gados. Notikušais 2020. gada baisajai globālajai realitātei piešķīra pavisam konkrētus vaibstus.

Slaukot muti ar tualetes papīra gabalu, es tonakt pārdomāju, vai labi atceros, kur vīrs vēlētos tikt apbedīts un kādi būs praktiskie soļi, ko speršu šādā gadījumā – pārdošu mūsu mājiņu, pārcelšos uz nelielu dzīvokli Daugavgrīvā, lai ik dienu varētu būt pie viņa kapa.

Nē, tas nav pārspīlējums, kā varētu likties. Oktobra nogalē International Council of Nurses lēsa, ka Covid-19 varētu būt paņēmis vairāk kā 20 tūkstošus mediķu dzīvību visā pasaulē. Koronavīrusa pandēmijā miris tikpat liels skaits medmāsu, kā Pirmajā Pasaules karā un tie ir tikai 44 valstu rudens dati. Kopumā mediķu risks inficēties ir trīsarpus reizes augstāks, kā pārējai sabiedrībai. Tas nozīmē ne tikai privātas bēdas medicīnā strādājošo ģimenēm. Tas nozīmē arī ievērojamu kritumu medicīnas pieejamībā pacientiem tagad un nākotnē – gluži vienkārši tāpēc, ka slimojoši mediķi un mediķi, kuri miruši, vairs nespēj ārstēt.

Manas personīgās nedienas ar bezmiegu, fiziskām sāpēm un vemšanu varētu mierīgi palikt manis pašas ziņā. Ja vien tā nebūtu šī gada zīme tam, kas notiek mediķu tuvāko cilvēku lokā – variācijas, protams ir individuālas.

Tomēr mūsu, ģimenes locekļu, uztraukums nav salīdzināms ar emociju partitūru, kam diendienā iet cauri paši ārsti un medmāsas Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā, slimnīcās, ģimenes ārstu praksēs.

Decembra vidū es portālos aplūkoju stāvgrūdām pilnās lielveikalu stāvvietas, pašus lielveikalus un sabiedrisko transportu, kas plīsa no pasažieru pārpilnības. Vairums šo cilvēku vēlējās pirms svētkiem iepirkties. Par spīti katastrofāli augošajiem Covid-19 skaitļiem (32 tūkstošiem saslimušo un vairāk kā 400 mirušo uz 22. decembri), kā arī bagātīgajām interneta iepirkšanās iespējām, viņi nez kāpēc bija izvēlējušies elpot ar daudziem citiem vienotā infekciozā ritmā.

Man šķita, ka esmu atvērusi failu no kādas citas, ar man zināmo 2020. gada Latvijas realitāti nekādi nesaistītas galaktikas. Kamēr anesteziologi – reanimatologi un intensīvās terapijas medmāsas, ietuntulētas vairākās aizsargaprīkojuma kārtās bez iespējas stundām ilgi normāli elpot, paēst, nokārtoties, pie pīkstošiem kompjūteriem slēdz sniegbaltu, nekustīgu pacientu rindas, cenšoties – kā filmās – savādo dzīves kuģi pagriezt no kursa uz mūžību atpakaļ, veikalos un mājas ballītēs uz nebēdu spiežas bezbēdīgi pieaugušie, kuri neko sev nespēj liegt.

Daļa no viņiem, vai viņu tuviniekiem jau pēc desmit, četrpadsmit dienām tiks pieslēgti pīkstošajiem reanimāciju kompjūteriem un veidos jauno Covid-19 nāves statistiku Latvijā.

Latvijā ar koronavīrusu inficējas aizvien lielāks skaits cilvēku, slimnīcās par savu dzīvību cīnās jau ap vienu tūkstoti. Pilnīgi drošs par savām izredzēm nesaslimt vairs nevar būt neviens. To labi saprotot, esmu apņēmusies vismaz mēģinājumam tikt veiksmīgi cauri pandēmijai. Daļu mūsu izredžu veido vienkārši nejaušības, bet pietiekami lielā mērā paši varam noteikt, kas ar mums notiks. Ko es daru, lai izvairītos no inficēšanās?

Pirmkārt, bez obligātas vajadzības nekur neeju – tā rīkojamies mēs visi ģimenē. Ļoti daudz lietu mūsdienās var nokārtot attālināti. Pirms kaut ko veikt, es vienmēr par to padomāju.

Otrkārt, pārtikas un nepieciešamo sadzīves preču piegādi organizēju attālināti. Ja nu tiešām kaut ko ļoti vajag veikalā, vai aptiekā uz vietas, ar masku mērķtiecīgi un ātri, ievērojot atstatumu no citiem, izeju iepirkšanās vietai cauri, pēc tam kārtīgi nodezinficējot rokas. Roku dezinfekcijas līdzekļi man ir visur – somās, mēteļu kabatās, pie mājas ārdurvīm. Es dezinficēju arī attālinātās piegādes pakas un lūdzu kurjeram tās nolikt pie vārtiem, nevis sniedzos paņemt no rokas rokā. Ar manām rokām gan ir diezgan droši, jo es tās mazgāju vismaz piecpadsmit, divdesmit reizes dienā un vienmēr rāmi aizskaitot līdz 30, apmēram tā iesaka eksperti. Nē, tā nav paranoja. Tā ir elementāra drošība pandēmijas apstākļos, to jums pateiks ikkatrs ārsts.

Piebilde pie augstāk rakstītā – ja jums pārtikas veikalā pie kāda plaukta ilgāk jāmīcās, jo grūti izlemt, tad bez šī produkta droši varat iztikt – ejiet veikli tālāk! Es turos pie šāda iepirkšanās principa.

Treškārt, netiekos ar cilvēkiem. Tiem, kuri vēlas ''kopā kaut kur aizbraukt, dabas takās taču droši!'', atsaku. Manā ieskatā nav droši arī dabā, ja apkārt auto durvis virina un cits citam kaut ko uzsauc (bez maskas), vai garām spraucas daudzi citi. Ja sevi pasargāšu no vīrusa tagad, man būs vēl daudz iespēju satikties ar cilvēkiem un kopā pavadīt laiku, kad pandēmija norims.

Ceturtkārt, ievēroju informatīvo higiēnu. Nav neviena laba iemesla pandēmijas laikā iegrimt sazvērestības teorijās, kuras sociālajos tīklos izplata konkrēti cilvēki sava politiskā un finansiālā labuma dēļ, vai rietumiem nedraudzīgi režīmi, kā Putina Krievija, kuras interesēs ir raisīt šeit pēc iespējas lielāku sašķeltību un haosu. Es klausos epidemiologos, infektologos, reanimatologos – cilvēkos, kuri attiecīgās jomas izglītībā un praksē ieguldījuši ilgus gadus. Viņu skaidrotais par Covid-19 ir laba intelektuālā vakcīna pret murgoloģijas vīrusa masīvajiem uzbrukumiem.

Pie rīta kafijas ''izskrienu'' lsm, rebaltica, delfi, ir, lai saganītu jaunāko un svarīgāko informāciju par Latvijas situāciju. Telefonā esmu salādējusi septiņas uzticamu pasaules mediju aplikācijas, kas pandēmijā palīdz turēt roku uz pulsa: The Atlantic, The Washington Post, Politico, The New Yorker, CNN, The Guardian, BBC News. Astotā ir MedCircle, saistīta ar psiholoģijas zinātnes tēmām. Cita starpā tā kopā ar sertificētiem psihoterapeitiem vēta Covid-19 laika psiholoģiskos aspektus un dod vienkāršus, labus ieteikumus.

Šie Ziemassvētki un Jaunais gads mūsu mājās atšķirsies – nesatiksim savus pieaugušos bērnus un vecākus. Vēlēšanās viņus apkampt un samīļot, uzkraut viņiem uz deserta šķīvja kādu gabaliņu pašceptās ābolu plātsmaizes ir liela, tas būtu ļoti jauki. Taču ne jau par reanimācijas ventilatora cenu! Mēs darīsim tā: dāvanas un cienastu aizvedīsim līdz katra pagalmam, no attāluma samāsimies un pagaidīsim, līdz paciņas nonāk mūsējo rokās – nebūtu labi, ja garāmskrienošs mikrorajona suns izrītu mammai, vai dēlam un meitām atvesto rosolu, atstātu ūdenszīmi uz dāvanu turzas!

Jā, tas smeldz, ka varam būt kopā ar ģimeni tikai virtuāli, bet simtkārt vairāk smelgtu, ja 2021. gads kādam tuvajam nepienāktu, jo ārstu un epidemiologu vietā būtu uzklausīti pašsertificētie hīleri un politikas antikovida biznesmeņi: ''Kovida nav!'' un ''Nekas taču nenotiks!'' Latvijas statistika apliecina ko citu: Covid-19 saslimšana šobrīd noris ar vidēji smagu un smagu gaitu visās pieaugušo vecuma grupās, arī divdesmitgadnieku. Turklāt gados jaunu smagi slimojošo ir daudz. Papētiet statistiku spkc!

Ziemassvētkus mēs ar ģimeni visdrīzāk nosvinēsim kopā kā vēl nekad – nākamā gada vēlā pavasarī, vai vasarā, kad liela daļa sabiedrības Latvijā būs jau vakcinēta. Tās būs jautras un sirsnīgas svinības, jo mēs – vismaz tā šobrīd gribas cerēt – būsim palikuši dzīvi.

Ārsti un medmāsas visā Latvijā, bet sevišķi ātrajos un slimnīcās, es cieņā jums paklanos! Domāju, ka līdz ar mani to gatava darīt liela sabiedrības daļa. Vienkārši paldies. Par to, ka turat fronti – ārēji mierīgi, iedrošinoši, kamēr stresā un pārslodzē deg jūsu vēnas. Starp citu, par šo simbolisko virāžu gluži reālā nozīmē drīz nāksies domāt valdībām visā pasaulē: kā pēc pandēmijas saglābt mediķu veselību un garu – šobrīd notiekošajam būs ilgas un smagas sekas.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Koronavīruss Covid-19
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form