Man tieši tajā laikā notika intervija, ko nebija iespējams pārcelt. Ar mediķiem es biju kopā domās.
Viņi protestēja, jo skaļiem blīkšķiem izgāzās 13. Saeimas simt galvas, vispirms iepriekšējā gada nogalē bezatbildīgi paredzot likumā ikgadēju 20% mediķu algu pieaugumu, kam budžetā nav un nebija reāla seguma, un pēcāk šoruden pavēstot, ka pašu pieņemto likumu nepildīs. Tas Saeimai netraucēja dāsni atalgot sevi pašu: likumprojektā deputāti iekļāva lielāku finansējumu politiskajām partijām un papildus šim mērķim piešķīra četrus miljonus eiro.
Šajās dienās manās, mediķu ģimenes, mājās norisinājās dialogs par, ja tā var sacīt, vērtībām. Par to, ka patiesībā pret sabriedušo mediķu piketu ir divējāda attieksme. No vienas puses, prieks, ka Latvijā aizvien plašākos lokos zūd komunisma laikos iedzītais biklums pastāvēt par savām tiesībām, "iespert hierarhijai pa pakaļu". Par to liecināja kuplie pulki protestā – apsveicami! No otras puses, vēl nesen Valda Kera vadītajai mediķu arodbiedrībai LVSADA bija līgums ar partiju "Saskaņa", kam ir vēsturiskas saites ar putinisko režīmu Krievijā un gigantiska apjoma korupcijas skandāli līdz kliņķim izsaimniekotajā Rīgā.
Ārkārtīgi nepatīkami tas bijis ne tikai tāpēc, ka Eiropā arodbiedrības neslēdz tiešus sadarbības līgumus ar politiskajām partijām – tas šķiet nepieņemami demokrātijā, bet arī tāpēc, ka "fake news" laikmetā pie šādiem nosacījumiem nekad nezini, kas tavam protestam nāk līdzi neredzamā komplektā. Citiem vārdiem, vai tevi, godīgi uz valdību sadusmojušos cilvēku, neizmanto kādās politiskās spēlēs.
Par to es domāju, 7. novembrī, mediķu protesta dienā, lasot "Saskaņu" konsultējušā Jurģa Liepnieka tvītu: "Mums, pacientiem, būtu jāatbalsta mediķi visiem spēkiem, jo tā ir cīņa par MŪSU veselības aprūpi. Svarīgi arī saprast, ka protestiem ir jēga tikai tad, ja tie turpinās, kamēr tiek sasniegts rezultāts. Citādi Saeimas muļķi šodien atviegloti uzelpos – pārlaidām, turpinām, kā iesākts."
Skan taisnīgi, vai ne, mediķi un pacienti?
Pateikšu, kā šo polittehnologa vēstījumu lasu es, ilggadēja žurnāliste: apstākļos, kad Saeimas likumiski apsolīto 20% finansējuma pieaugumu mediķiem nav iespējams sniegt, jo valsts budžetā tam nav līdzekļu, turpiniet vien protestēt – vairāk naudas jums aizvien nebūs, bet atsevišķām partijām un politiķiem var rasties iespēja destabilizēt situāciju valstī un pavērt iespējas tikt pie varas opozīcijai (arī "Saskaņai"), pie reizes novēršot uzmanību no korupcijas skandālu apsēstās Rīgas domes, kur tieši šobrīd rit varas dalīšanas process – atkal jau – saistīts ar "Saskaņu" un "Gods kalpot Rīgai" (abu partiju līderi Nils Ušakovs un Andris Ameriks bailēs no atbildības aizmukuši darbā uz Eiropas Parlamentu).
Vēl pēc nedēļas, 14. novembrī, lasīju ziņās, ka Centrālā vēlēšanu komisija atļāvusi sākt parakstu vākšanu par 13. Saeimas atsaukšanu. Šo iniciatīvu uzsāka biedrība "Varu Latvijas tautai" un Centra partija. Lai ierosinātu referendumu parlamenta atlaišanai, nepieciešams savākt gandrīz 155 tūkstošus balsu. Tās turpinās vākt vēl gadu – līdz 2020. gada 14. novembrim.
Bet kas tad ir abas organizācijas, kam tik ļoti sāp mediķu algu jautājums, ka tās iesaistījušās? Turklāt par efektīvāko risinājumu 642 miljonu atrašanai uzskata Saeimas atlaišanu?
Kolēģe Inese Liepiņa no pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" ir pameklējusi informāciju: biedrību "Varu Latvijas tautai" vada Igors Lukjanovs, kurš savā lapā "Protesti.lv" tiražē Kremļa medija "Sputnik" ziņas un dalās ar Latviju nomelnojošām melīgām ziņām. Otra parakstu vācēja – Centra partija? Tās pirmais numurs ir Normunds Grostiņš; šāds vārds atrodams VDK arhīvos ar čekas ziņotāja segvārdu Štirlics. Partijā darbojas arī Edvīns Puķe, par "Putina motociklistiem" dēvētā Krievijas motokluba "Night Wolves" pārstāvis.
Trīs dienas pēc parakstu vākšanas sākuma Saeimas deputāts Nikolajs Kabanovs no partijas "Saskaņa" "Facebook" komentārā krieviski ierakstīja, ka uzskata – nepieciešamās balsis 13. Saeimas atlaišanai tiks savāktas, "bet jaunās vēlēšanās "Saskaņa" un Gobzems savāks vairāk nekā 35%". Kabanovs vēstīja, ka ir iespēja izveidot koalīciju "Saskaņa" plus Gobzems, plus ZZS.
Jāatgādina, ka Aldi Gobzemu pirms vēlēšanām slavināja Aināra Šlesera un Andra Šķēles "savējiem" piederošais laikraksts "Dienas Bizness", bet ZZS tiek uzskatīta par cita oligarha – smagos noziegumos apsūdzētā Aivara Lemberga – ietekmes partiju.
Īsā laikā mediķu solidārais, pamatotais cīniņš par finansējumu nozarei bija iekļuvis Kremļa politikai simpatizējošu personu rokās, kā arī tādu personu rokās, kas saistītas ar oligarhu sarunās atklātajiem valsts nozadzējiem.
To aptverot, es domāju par Latvijas jauno paaudzi – jaunajiem ārstiem un medmāsām, 20–30 gadus vecajiem cilvēkiem kopumā. Cilvēkiem, kuri vēl salīdzinoši nesen bija pusaudži un bērni un savā pieredzē neatceras Latvijas politikas notikumus, kuriem ir iespaids uz valsts labklājību un tiesiskumu vēl šobaltdien. Kā viņiem neiekrist viltus atbalstītāju, viltus aicinātāju uz dumpi slazdā? Kā slazdā neiekrist jebkuram, kura darbs nav diendienā monitorēt ziņas, analizēt notikumus politikā un kurš bieži ir pārāk noguris, lai pieslēgtos un iedziļinātos?
Es lasu tviterī ar Aivaru Lembergu saistītās "Neatkarīgās Rīta Avīzes" ilggadējā žurnālista Bena Latkovska kaismīgo atbalstu mediķiem – parakstījies par Saeimas atlaišanu. Būtu naivi domāt, ka viņš neizprot saistību starp paša laikraksta maizestēva valstij gadu desmitiem nodarīto un hronisko finansējuma trūkumu medicīnai.
Uzpirkta žurnālistika patoloģisko situāciju gadiem balstījusi un veicinājusi, bet kā viena vai otra žurnālista nostāju akūtās situācijās uztver sabiedrība?
"Izmisusī stulbene" (Lato Lapsas portāla "Pietiek" konts tviterī), "dura" (Jurģa Liepnieka konts tviterī) – šādus un daudz naidīgākus apzīmējumus pēdējās nedēļās saņēmusi viena no spēcīgākajām Baltijas pētnieciskajām žurnālistēm "Re:Baltica" izveidotāja Inga Spriņģe.
Starp tēmām, kuras šī starptautisku atzinību saņēmusī žurnāliste desmit gadu garumā pēta, ir arī medicīna; medija fokuss bieži ir nevienlīdzība. Piemēram, šopavasar "Re:Baltica" laida klajā pētījumu "Kurš ārstēs?", kurā atklāti, ar reāliem piemēriem uzrādīja Latvijas veselības aprūpes sistēmas vājos punktus. Spriņģe vētīja mediķu pārslodzi un netaisnīgo atalgojumu, mudināja valdību rīkoties. https://rebaltica.lv/kurs-arstes/
Pēdējos gados "Re:Baltica" daudz pētījusi arī viltus ziņu tēmu. Iespējams, tieši tāpēc Spriņģe šonedēļ pievērsa uzmanību parazītiem, kas pieķērušies mediķu protesta ādai. Sociālajos tīklos skandināt trauksmes zvanu viņa sāka 17. novembrī, lūdzot sabiedrību, arī mediķus, iedziļināties, kas īsti viņus aicina turpināt protestus un atlaist Saeimu.
"Klasisks piemērs, kā tiek radīta kampaņa sociālajos tīklos. Šo Liepnieka tvītu šobrīd retvītojuši 24 cilvēki. Lielākā daļa no tiem izskatās pēc viltus kontiem, kuru mērķis ir izplatīt konkrētu ziņu un radīt attiecīgu noskaņojumu. Daļa reģistrēti nesen; daļa tikai retvīto," Spriņģe rakstīja tviterī, atsaucoties uz polittehnologa tvītu par nekvalitatīvāko Saeimu, kāda jebkad bijusi. Viņa turpināja: "Interesantākie man šķiet konti, kas tikai retvīto. Un retvīto vienlaikus pilnīgi pretējus viedokļus. Tā Kremļa troļļu fabrika "Internet Research Agency" rīkojās ASV prezidenta vēlēšanās, lai uzkurinātu spriedzi sabiedrībā."
Spriņģe drīz vien tviterī un "Facebook" ierakstīja arī, ka atbalsta mediķus: "(..) uzskatu, ka mediķi ir malači, ka izgāja ielās. Sen jau vajadzēja un vajag vēl. Ne tikai viņiem, arī skolotājiem, policistiem, visiem, kam solīts gadiem." Un: "(..) ja mediķi izlems, ka šī Saeima jāatlaiž, lai tā būtu. Solidarizēšos ar viņiem, bet – ar mediķiem, nevis kārtējiem caurkritušiem politiķiem vai ezotēriķiem. Tādēļ arī publicējam šos rakstus, lai cilvēki zina, kas mēģina iegūt savu personīgo labumu, izmantojot mediķu nogurumu. Ar šiem rakstiem mēs neaģitējam nedz par, nedz pret parakstīšanos. Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, katrs pats var izlemt. Mēs piedāvājam faktus, kas var palīdzēt pieņemt lēmumu."
Taču mēslu straume jau bija sākusi tecēt: politiku apkalpojošie profesionāļi Spriņģi nosodīja par "vēršanos pret mediķiem", "cilvēku, kas parakstās, apvainošanu par stulbiem" un tamlīdzīgi. Šie emocionālie vērtējumi daudzus piesaistīja vairāk nekā žurnālistes sniegtie fakti un pamudinājums tos redzēt kopsakarā.
Pretīgākais šajā stāstā man šķiet, lūk, kas: taisnīgai un pamatotai cīņai, ko bija uzsākuši mediķi, politbizness sasparojies atņemt spēkus, pakļaujot to savām interesēm. Bet ir paņēmiens, kā būt soli priekšā: zināt faktus. Neatkarīgā žurnālistika tos piedāvā – ja vien pietiek apņēmības izlauzties cauri melu mašinērijai, kas cenšas tai kaitēt.