Zūdot kādai no minētajām trim pazīmēm, suverēna valsts beidz pastāvēt.
Savukārt, bankrots kā juridiski ekonomiskā procesa kvalitatīvās sekas nozīmē bankrotējošās vienības likvidāciju tās maksātnespējas dēļ.
Vai tas ir attiecināms uz valsti?
- Vismaz pēdējos divsimts gadus pasaules politikā nav bijis gadījuma, kad kāda valsts būtu izūtrupēta bankrotējošas finanšu sistēmas rezultātā. Tādus gadījumus nevar pat atrast attiecībā uz visnabadzīgākajām Āfrikas vai Dienvidāzijas valstīm, kuru eksistence gandrīz 100% ir atkarīga vienīgi no starptautiskajiem donoriem. Vienīgie gadījumi, kas nāk prātā attiecas uz vēlajiem viduslaikiem, kad nelielas vasaļvalstis tika pirktas, pārdotas un pat dāvinātas (sk. Kurzemes hercogistes vēsturi).
Līdz ar to var secināt, ka valsts bankrots pēdējo laiku vēsturē nav bijis izšķirošais faktors, lai kāda valsts beigtu pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts.
Drīzāk bankrota apzīmējums gadījumos, kas attiecas uz valsts ekonomikas situāciju tiek izvēlēts kā emocionāls apzīmējums, lai sabiezinātu krāsas un līdz ar to panāktu vēlamo populistisko vai politisko efektu (sk. V.Dombrovska izteikumus).
Tomēr, ņemot vērā situācijas nopietnību, analīzes vērts ir jautājums, tieši kura no 3 valsti raksturojošajām pazīmēm ir bankrota procesa iniciators un kāds ir vēlamā politiskā efekta patiesais mērķis?
Šā brīža situācijā teritorija ir konstants lielums, iedzīvotāji - mainīgais lielums, leģitīmā valsts vara - nestabilais lielums. Tātad iedzīvotāju un varas savstarpējo attiecību korelācija ir stabilitātes vai krīzes katalizators un valsts turpmākās pastāvēšanas vienīgā atslēga. Atslēga, no kuras ir atkarīgs Latvijas valstiskās suverenitātes tālākais liktenis.
Teritorija - paliek pagaidām.
Iedzīvotāji - kāda daļa paliek, liela daļa pamet terioriju, palikušos mērķtiecīgā sabiedriskā doma vai nu pretnostata varai vai izmanto kā manipulāciju instrumentu savu savtīgo mērķu sasniegšanai.
Leģitīma valsts vara - vara, ko ievēlējuši konkrētās teritorijas iedzīvotāji - varētu palikt, ja spētu pārvaldīt teritoriju un iedzīvotājus. Spēja pārvaldīt, savukārt, ietver visus ar valsts dzīvi saistītos jautājumus - tiesiskumu, aizsardzību, ekonomiku, finanses, objektīvu informāciju, utt. Finansiāli kļūstot atkarīgiem no citiem - ārpusvalsts - finanšu avotiem, valsts ieiet varas atkarības fāzē, kas ir objektīvā valsts pārvaldes spējas vājuma pazīme. Varas atkarības fāzi raksturo valsts ārējais parāds un attiecīgi parāda devēju diktētie nosacījumi.
Situācija var atrisināties divējādi: mēs varam gudri izmantot ārējo aizdevumu savas ekonomikas atveseļošanā, atdot parādu un atbrīvoties no ārvalstu aizdevēju diktāta vai arī nē.
Mērķis ir jebkura procesa atslēga. Līdz ar to vienmēr ir noderīgi veikt mērķu salīdzinājumu.
Latvijas mērķis, manuprāt - turpināt pastāvēt kā neatkarīgai valstij. Neatkarīga valsts - nācijas iespēja optimāli veidot savu nākotni savu pilsoņu interesēs.
Valsts ārējā parāda devēju mērķis - ? Jācer, ka tāds pats!
Pārliecinoties par mērķa vienotību, var pāriet pie šī mērķa sasniegšanas līdzekļiem. Bet šis ir tas lauks, kur sākas viedokļu atšķirības.
Pašlaik mēs atrodamies spēles laukumā, kur vienā pusē ir ES brīva darbaspēka un preču kustības principi, otrā - globālā ekonomiskā krīze, trešā - tā dēvētais nacionālais protekcionisms, bet ceturtā dažāda līmeņu ekspertu strīdi par šo trīs situāciju savstarpējo savietojamību izejai no krīzes. Izvēle ir - principi par katru cenu vai valsts atveseļošana par principu ierobežošanas (laikā un telpā) cenu.
Ja mērķis joprojām ir viens, tad arī ES kopējai attīstībai būtu svarīga un nepieciešama stipra, vesela, nevis ārējo parādu jūgā nonākusi vāja dalībvalsts.
Turklāt, kļūst redzams arī otrs spēles laukums - nemitīgi piesauktā valsts bankrota, depresijas, algu samazināšanas, sakurinātas tuvredzīgas skaudības aizsegā, - rodas pamatotas bažas, ka patlaban pie varas esošie politiskie spēki ir sagatavojuši augsni pēdējo valsts resursu pārdalei - valsts kapitālsabiedrību privatizācijai.
Tikko notikušajās Valsts kancelejas organizētajās diskusijās par valsts pārvaldes sistēmas un civildienesta optimizēšanas pasākumu plānu, nepieciešamajām strukturālajām reformām, iezīmējas bīstama tendence - valsts kapitāls (resurss) tas ir slikti, privātais - labi, likvidēsim valsts kapitālsabiedrības, t.i., likvidēsim valsts resursu!!
Bet, no kurienes valsts varēja paņemt naudu piensaimnieku akūto problēmu risināšanai? - No valsts kapitālsabiedrības "Latvijas valsts meži" nopelnītajām dividendēm - 15 miljonu latu apmērā! Tātad no valstij piederošiem resusiem. Otrs piemērs, SIA "Lattelecom" līdz šim nesadalītā peļna 33 miljonu latu apmērā, no kuras valstij kā 51% daļu turētājai ieskaitīs 16,8 miljoni latu. Atlikusī daļa pienāksies otram akcionāram skandināvu koncernam "Telia Sonera".
Secinājumi:
1. kam pieder resurss, tam pieder peļņa!
2. Valstij ir jāpelna nevis tikai jāpārdala ārvalstu donoru aizdevumi.
2. Valsts kapitālsabiedrības līdz šim ir strādājušas ar peļnu, radot valsts finansiālās rezerves akūto problēmu risināšanai.
3. Piesienot valsts kapitālsabiedrību darba samaksu pie sabiedriskā sektorā strādājošo algas, tiek izkropļots tirgus ekonomikas pamatprincips - algas un pelņas savstarpējā atkarība, kas ir pamatā ikviena uzņēmuma attīstībai, darba efektivitātei un konkurētspējai. Līdz ar to, ja valsts uzņēmums nebūs motivēts pelnīt, zaudētāji būs visi, īpaši sabiedriskā sektorā strādājošie, jo viņu algas ir pilnībā atkarīgas no tā cik valsts pati nopelna!
Piekrītu LDDK ģenerāldirektores E.Egles viedoklim, ka lemjot par atalgojuma līmeni vadītājiem kapitālsabiedrībās, jāņem vērā vadītāju atalgojumu līmenis privātā, bet ne publiskā sektorā, kā arī jāņem vērā līdzīgu uzņēmumu vadītāju atalgojums vismaz Baltijas līmenī. Lielās valsts kapitālsabiedrības nodrošina Latvijas tautsaimniecības stratēģisko nozaru funkcionēšanu - transportu, loģistiku, resursus un enerģētiku. To menedžmenta kapacitātes vājināšana ietekmēs biznesa attīstību Latvijā, valsts kapitālsabiedrību vērtību samazināšanos, kvalificētu vadītāju aizplūšanu no mūsu valsts kapitālsabiedrībām, valsts budžeta ieņēmumu samazinājumu.
Vai tā ir pašreizējās valdības tuvredzīga vai tālredzīga politika? Uzskatu, ka abos gadījumos tā ir ļaunums gan Latvijas valstij, gan Latvijas iedzīvotājiem, kas izskatās, ka mērķtiecīgi tiek virzīta uz mērķi - pēdējo valsts uzņēmumu/resursu privatizāciju.
Un tas viss notiek laikā, kad katra valsts cīnās par savu resursu saglabāšanu un attīstību. Laikā, kad brīvais tirgus ir zaudējis savu brīnumnūjiņas oreolu un valsts regulējošā loma pieaug. Amerikas prezidents Obama cīnās par Amerikas autorūpniecības atveseļošanu, iepludina tajā miljardiem dolārus, bet vienlaicīgi arī pārņem daļu akcijas valsts kontrolē šajos uzņēmumos.
Saslēdzot iepriekšminētās tendences Latvijā, pieminēšanas vērts ir fakts, ka saskaņā ar žurnāla "Kapitāls" sadarbībā ar investīciju baņķieru sabiedrību "IBS Prudentia" un Rīgas Fondu biržu veikto pētījumu, Latvijas valsts vērtīgākie uzņēmumi ir AS "Latvenergo" un AS "Latvijas Valsts meži". "Latvenergo" vērtība gada sākumā sasniegusi 667,75 miljonus latu, bet "Latvijas Valsts mežu" - 613,83 miljonus latu. Abu uzņēmumu vērtība pieaugusi par attiecīgi 15,30% un 30,67%.
Privatizējot pēdējos valsts resursus, tautai tiks atņemtas tiesības izmantot savā labā savas dabas bagātības un resursus, tiks atņemti tās iztikas līdzekļi. Tāda ir "Jaunā laika" vadītās valdības politika, kas tiek neuzkrītoši veikta daļas "tautas" atzinīgu aplausu pavadībā ar nu jau salocītiem lietussargiem padusē.