Tūlīt, tūlīt jūs redzēsiet ekskluzīvus kadrus...,” pieplakt TV ekrāniem kaismīgi aicina LNT ziņu žurnāliste Iveta Elksne. „Turpinājumā - šausminošākā vilciena katastrofa Latvijā,” profesionālā reklāmas balss intonācijā vairākkārt, spriedzi uzturot, ziņu laikā pauž LNT ziņu moderators Andris Auzāns. „Tepat mums blakus, jūs redzat...,” uzmanību pievērst ekrāniem aicina LTV „Panorāmas” žurnālists Edijs Bošs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Cik pazīstami vārdi un intonācijas? Cik neviltota aizrautība un satraukums citkārt neitrālajās un aukstajās ziņu balsīs! Vai tik nav gaidāms kārtējais šovs? Tomēr nē – ziņas! Atšķirība vēl arī tāda, ka runa vis nav par izklaidējošu notikumu, bet īstu katastrofu. To, kura trīs dienas bija galvenās ziņas statusā. To, kurā tiešām gāja bojā cilvēki, notika traģēdijas, bija vajadzīga drosme un uzņēmība, lai vadītu glābšanas procesu.

Bet vakara ziņās, kam šova piegarša, uz katastrofas fona stāvēja reportieri. Lepni, apņēmīgi un svarīgi! Viņu intonācijās dominēja vēlme aizraut skatītāju, gandrīz vai šķita – grūti noslēpt prieku un gandarījumu par to, ka izdevies nofilmēt „īstas” ziņas.

Diemžēl šoreiz reportieri, nevis glābēji vai cietušie kļuva par ziņu varoņiem, jo reportieriem bija privilēģija stāstīt. Vai taisnīgi? Varbūt, ka notikušajā kāds cits bija svarīgāks par žurnālistu, kurš iemanās sevi izcelt uz katastrofas briesmīgo notikumu fona? Mēs to neuzzinājām, jo skatījāmies kaut ko līdzīgu šovam.

Bet šovā, ko pagrūti salīdzināt ar ziņām, ir citi noteikumi. Te svarīgi spilgti efekti, aktīva darbība, spēja noturēt skatītāja uzmanību. Der arī nedaudz asiņu, svarīgas ir neviltotas emocijas. Pārējais nav sevišķi būtiski.

Varbūt tāpēc tik svarīgajā momentā, kad glābēji atbrīvoja sadragātā vagona vrakā ieslodzīto, šķita, ka procesu vada Edijs Bošs no „Panorāmas”? Īstenībā, ja ieskatās vērīgāk, viņš tikai stāvēja aiz nožogojuma lentes un brīžiem pat traucēja glābējiem. Ik pa laikam kāds no viņiem īsi paskaidroja, kas notiek. Bet mēs vienalga neuzzinājām, kuras bija galvenās personas šajā notikumā, kas izdomāja, ko darīt, kas veica pašu galveno, kas patiesībā notika. Kurš bija pirmais, kam izdevās atbrīvot cietušos? Kā strādāja ārsti? To neredzējām, jo kadra lielāko daļu aizņēma reportieris. Viņam interesēja, vai glābēji spēs pagūt veikt savu darbu līdz ētera laika beigām, jo tad izdosies pārspēt konkurentus. Viņiem ētera laiks jau beidzies. Citi jautājumi likās mazsvarīgi. Ak, jā, vispār jau pateica, ka glābšanas operācijā piedalījās apmēram 300 dažādu dienestu pārstāvji. Tāds auksts un abstrakts skaitlis, ko grūti aptvert, ja aiz tā nav neviena cilvēka.

Labi, es nedaudz pārspīlēju. Taisnības labad tomēr jāsaka, ka LTV žurnālistu Ingas Šņores un Aijas Kincas reportāžas bija korektas un izsmeļošas, savukārt glābēju darbu labāk skaidroja LNT ziņu komanda.

Taču – parunāsim vēl par citiem šo ziņu varoņiem. Par amatpersonām, kuras arī tika kadrā, jo bija devušās uz katastrofas vietu. Vai Ainārs Šlesers bija īstais, kuram jautāt par katastrofas iemesliem? Vai viņš bija klāt notikumā? Vai viņš sīki saprot dzelzceļa kustības menedžmenta problēmas? Žurnālistikā nepietiek, ka cilvēks ir amatpersona, ka viņš ir sabiedrībā pazīstams, - jebkuram avotam ir jābūt atbilstošam, saistītam ar notikumu, spējīgam spriest un dot nepieciešamo informāciju. Vai Šlesers bija kompetents tajā, par ko stāstīja, ja, pat nokļuvis studijā, sarunu sāka ar teikumu „kā jau redzējāt sižetā”. Vai ārpus sižeta nekā svarīga nebija?

Vēl viens no šova varoņiem bija visnotaļ bramanīgais Andris Zorgevics, kurš „ļoti augstu” vērtēja savus darbiniekus. Vai kādu no tiem, kurš it kā mēģināja pārtraukt glābšanas operāciju, lai ātrāk atbrīvotu sliežu ceļu? Neviens Zorgevicam tieši neuzdeva jautājumu par viņa atbildību. Neskaidroja uzņēmuma vadītāja attieksmi pret glābšanas procesu. Nejautāja viņam par drošības sistēmu darbību. To, slēpjoties no vadības dusmām, pieminēja vārdā nenosaukti dzelzceļa darbinieki. Bet Zorgevics pat neatvainojās, neizteica līdzjūtību. Vien žigli sameklēja vainīgo.

Divas dienas pēc katastrofas Zorgevica kungs ieradās LNT programmā 900 sekundes, kur ļāvās intervijai ar vienas sava uzņēmuma struktūras preses sekretāru. Sarunā skatītāji uzzināja, ka dzelzceļa vadītājs no savas kabatas maksāšot mašīnista aizstāvībai tiesā nepieciešamos izdevumus. Sak, lai radinieki neuztraucas, priekšnieks visu laipni kārto. Vai labo sirdi bija jādemonstrē TV, vai tas bija pats svarīgākais jautājums, par ko vēstīt agrā rīta stundā? Varbūt Zorgevics varēja vienkārši piezvanīt savam darbiniekam, viņam visu izstāstīt un nomierināt. Bet tad nebūtu efekta, jo šovs taču ir primārais.

Šovs izdevās.

Pavisam jaunā amerikāņu ziņu žurnālistikas grāmatā nesen lasīju, ka ziņas bez emocijām ir tikai ciniskas epizodes. Jo jūtas un pārdzīvojumi, kas risinās ziņu fonā un kas vada žurnālistus, kad viņi atlasa realitātes druskas, lai veidotu ziņas, parāda cilvēku vērtības, parāda to, kas sabiedrībai ir būtiski. Kādas vērtības bija „dzelzceļa katastrofas šovā”?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form