Tas sokas diezgan viegli, jo garie maksāšanas gadi, dažādu pakalpojumu un finansiāla atbalsta prasīšana par bērna uzņemšanu prestižā skolā, kad fonā pastāvīgi skan nemainīgas vaimanas par izglītības sistēmas nabadzību, neviļus pieradinājušas bērnu vecākus pie domas, ka naudas došana skolai ir neizbēgama. Nemaksātāju bērni tiek pazemoti, neapmierinātie gļēvi slēpjas, jo nevēlas sagādāt problēmas saviem bērniem, gan viņi, gan visi pārējie maksā, bet skolas pierod savos plānos iekļaut arvien lielāku vecāku finansējuma ieguldījumu.
Par šo apgalvojumu patiesumu pirmie maijā var pārliecināties nākamo pirmklasnieku vecāki, kam jau pirmajā sapulcē paziņo: klasei jānomaina grīdas segums, jāpārkrāso sienas, jānomaina aizkari un, lūdzu, logos vajadzīgas arī vitrāžas, bet skola no savas puses naudu remontā nevarēs ieguldīt. Tā šogad pirmklasnieku vecākus sagaidīja viena no galvaspilsētas prestižajām skolām. Zinu, ka gan šajā, gan citās skolās, kas lepojas pozitīvu tēlu, izveidoti arī skolas atbalsta fondi (paši par sevi pozitīvas struktūras), kuros vecākus, pat neiepazīstinot ar fondu statūtiem, aicina iestāties tāpat kā savulaik pionieros - veselām klasēm.
Šī situācija ietver daudzas problēmas, bet vairākas no tām, turklāt principiālas, visbiežāk tiek apietas.
Pirmkārt, gandrīz nevienā skolā vecāki netiek pilnvērtīgi informēti par dāvināto līdzekļu izmantojumu. Jā, tiek nosauktas vajadzīgās naudas summas un tam atbilstošie būvdarbi vai iepirkumi, bet precīzas tāmes saskaņa ar veikto darbu kvalitāti, vajadzību pamatotība, to samērojamība ar vecāku un skolas iespējām, netiek skaidrota.
Vēl jo slepenāka ir informācija par skolas budžeta lielumu, tā sadaļām, prioritātēm. Bet to gan skolēnu vecāki, kas izglītības sistēmu balsta caur nodokļiem, gan būtu pelnījuši zināt. It īpaši tādēļ, ka viņi regulāri tiek aicināti skolai pirkt gan elementārai pastāvēšanai nepieciešamas lietas, gan greznuma priekšmetus. Taču informācijas vakuums ir naudas ‘kāšanas’ sistēmas galvenais balsts. Neviens jau nevar pārbaudīt, vai skola bez vecāku devības tiešām tūlīt izputēs, vai tāfeļu un solu pirkšana patiesi ir skolas gaitu sākuma neizbēgamība. Varbūt tā arī būtu, bet neceriet, ka skolā kāds vēlēsies to pamatīgi izskaidrot. Tā pamazām biklais ‘mums vajadzētu, ja varat’, ir pārvērties par prasīgu - mums vajag. Bet runa ir par nepilnīgi kontrolētiem latu tūkstošiem, tāpēc, atvainojiet par reālistisku uztveri, tas izskatās diezgan aizdomīgi un nereti - arī nekaunīgi.
Otrkārt, prāvie ziedojumi, kuru apjoms mērāms pat līdz piecdesmit latiem no katra skolēna ģimenes ik pavasari plus pāris latu katru mēnesi, netiek iekasēti visās skolās. Pēc skolu vizuālas apskates jāsecina, ka sienu krāsojuma kārta visur ir apmēram vienāda un arī mācību process mazāk alkatīgajās skolās norit harmoniski. Tas nozīmē, ka ir direktori, kas prot saimniekot un apgādāt savas mācību iestādes ar vajadzīgo, iztiekot ar budžeta līdzekļiem un pieticīgāku vecāku līdzdalību.
Kādas gan problēmas moka mūžīgos naudas pieprasītājus, kas, definējuši kārtējās vajadzības, sarunām ar vecākiem sūta sarkstošas skolotājas? Gandrīz vai automātiski ir skaidrs, tie direktori, kas paraduši diedelēt prāvus vecāku līdzekļus, gluži vienkārši netiek galā ar saviem pienākumiem. Grūti iedomāties, ka jebkur citur, nespējot pilnvērtīgi veikt savu darbu, kāds varētu rīkot masveida ziedojumu vākšanas kampaņas.
Tāpēc un treškārt, izskatās, ka skolu pastāvēšanas dīvainības ir tik stabilas, tāpēc ka principiālu attieksmi un efektīvu kontroli nenodrošina Izglītības ministrija un skolu valdes. Jā, atsevišķi pārkāpumi tiek apkaroti, bet pati sistēma, kas pieļauj vākt naudu, kopīgiem spēkiem tiek uzturēta. Grūti iedomāties, ka skolu uzraudzītāji nespēj samērot budžetā paredzēto līdzekļu izlietojumu ar to daļu, ko skolas labklājībā iegulda vecāki. Tāpēc kā klaja situācijas neizpratne izklausās savulaik dzirdēts amatpersonas apgalvojums, ka turīgās skolas “atradušas labu sadarbības modeli ar vecākiem”.
Jautājums, maksāt skolai vai nemaksāt vienmēr būs strīdīgs. Bet nedrīkst pastāvēt krampjaini uzturēta sistēma, ka maksāšana ir neizbēgama, tāpat kā nedrīkst liegt dāvināt savu naudu skolai no brīvas gribas un bez maldības. Tāpēc nejauksim vēlmi visu labāko dot saviem bērniem, ar regulāru piespiešanu veikt prāvus maksājumus, liedzot vecākiem kā izvēles iespēju - maksāt vai nemaksāt, tā atbildību par naudas izmantojumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
