Vērojot pašreizējos notikumus Latvijā un klausoties prognozēs, ka “pirmsvēlēšanu gadā mūs gaida daudzi brīnumi”, radās pārdomas, kuras es labprāt gribētu apspriest ar “DELFI Versiju” lasītājiem:
Šis nav pirmais gadījums, kad atlaists galvenais redaktors atklātā vai slēptā formā sūdzas, ka ticis politiski apspiests. Parasti šādas runas tiek ātri vien notušētas ar apvainojumiem par profesionālisma trūkumu, nemākulīgu menedžmentu, nespēju piesaistīt lasītājus, netīkamām personiskajām īpašībām. Pat ja iemesli saplūstu, nekad kāds no šiem gadījumiem nav nopietni izmeklēts, cenšoties noskaidrot īsto patiesību. Rezultāts ir bijušā darbinieka diskreditācija un darba devēju pārliecība, ka vajadzīgā brīdī tā varēs rīkoties atkal.
LNT ziņu direktores Silvijas Jokstes atlaišana bija pirmais gadījums, kad “politiska nepaklausība” izpaudās pieminot konkrētus ziņu sižetus – “Jaunā laika” partijas dibināšanas kongress un Krājbankas vadības nomaiņa. Līdz ar direktori darbs uzteikts arī reportierim, kas bija sižetu autors. Likumsakarību uztvert ir viegli, bet neviens no bijušajiem darbiniekiem atklāti neuzstājas pret darba devēju. Neoficiālos skaidrojumos atkal dzirdams vārds “neprofesionālisms”, aiz kura varbūt glūnīgi slēpjas “nepaklausība”, “neietekmējamība”, “stingrs mugurkauls”. Var secināt nepatīkamo - žurnālistika ir vienīgā profesija, kurā atlaiž par pienākumu pildīšanu. Diezin vai ar to pietiek. Jo atlaisto darbinieku mazdūšība parāda žurnālistu neaizsargātību ierobežotajā Latvijas mediju sistēmā. Te nav iespējams tāds gadījums kā Zviedrijā, kad vietu saglabāja žurnālists, kurš atmaskoja savas avīzes īpašnieka nelikumīgo biznesu.
Esmu dzirdējusi, ka politiskā ietekme esot mīts, ka žurnālistiem patīkot tēlot cēlus cietējus, jo īpašnieki, akcionāri, vadītāji vēlas tikai augstus reitingus, panākumus tirgū un neko vairāk, nemaz nerunājot par primitīvu ietekmēšanu. Atļaujiet pasmaidīt, jo nedaudz zinu, kā notiek politiskās manipulācijas. Tās visbiežāk ietvertas konfidenciālās frāzēs par “labvēlīgu attieksmi”, kopīpašuma diktētām vienošanām, “svarīgu un vajadzīgu informāciju”, kas “tikai šoreiz” kādu ļoti interesē un noteikti vajadzīga arī auditorijai. Pretargumentus ir grūti izteikt, jo viena otra medija mediju veidošanas pamatos tiek likta nevis naudas pelnīšana ar informēšanu un izklaidi, bet gatavošanās politiskajai vai komerciālajai prostitūcijai.
Kaismīgi aizstāvot bērnu bāreņu un valsts amatpersonu tiesības, žurnālisti atkal palikuši kā kurpnieks bez kurpēm. Situācija nemainīsies tik ilgi, kamēr Latvijā nebūs ietekmīgas žurnālistu profesionālās organizācijas, kas spēs aizstāvēt darbiniekus līdzīgās situācijās, kas slēgs līgumus ar mediju īpašniekiem un padarīs sarežģītāku jebkuru neētisku situāciju. Labāk to izveidot pašiem nekā gaidīt, kad organizāciju savām ērtībām radīs mediju īpašnieki.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
