Ar rūpīgi izraudzītu uzticības personu palīdzību Putins ir iedibinājis trīs varas lokus: valsts, valstij piederošās korporācijas un lojālistu "privātie" uzņēmumi. Process sākās laikā, kad viņš bija Federālā drošības dienesta priekšsēdētājs (no 1998. līdz 1999. gadam) un kontrolēja slepenpoliciju.
Taču tieši Putina pirmās prezidentūras laiks no 2000. līdz 2004. gadam bija tas, kurā šis plaukstošais autoritārās varas piekritējs veica īstu varas konsolidācijas meistardarbu. Kā pirmo viņš 2000. gada vasarā pārņēma Krievijas televīziju. Pēc tam viņš iedibināja savu "varas vertikāli" valsts un reģionālajās administrācijās, kā arī savu "likuma diktatūru" tieslietu sistēmā. Savukārt 2003. gada parlamenta vēlēšanās Putins ieguva stabilu kontroli gan pār Krievijas Federācijas Federālās sanāksmes Valsts domi (apakšpalātu), gan Federācijas padomi (augšpalātu). Valsts varas – Drošības padomes – augšgalā viņš iecēla trīs KGB ģenerāļus: Sergeju Ivanovu, Nikolaju Patruševu un Aleksandru Bortņikovu.
Lai stiprinātu savu otro varas loku, Putins citu pēc citas sagrāba valsts korporācijas, sākot ar "Gazprom" 2001. gada maijā, izpilddirektoru un priekšsēdētāju krēslos iesēdinot savus lojālistus. Trīs galvenie valstij piederošo uzņēmumu vadītāji ir Igors Sečins ("Rosņeftj"), Aleksejs Millers ("Gazprom") un Sergejs Čemezovs ("Rostec").
Savu varu pār valsts sektoru Putins galīgi nostiprināja 2007. gadā sava otrā termiņa laikā, radot lielas korporācijas, kas kopš tā laika ir ievērojami paplašinājušās, pateicoties lēti pieejamiem valsts līdzekļiem, bieži vien iegūstot monopolu savās industrijās. Tā kā šie uzņēmumi tiek uzskatīti par varas un nodevu avotu, nevis ekonomiskās izaugsmes nodrošinātājiem, tiem teju itin nemaz neinteresē konkurence, inovācijas, uzņēmējdarbības attīstība un produktivitāte. Vienīgais būtiskais korporatīvās pārvaldības standarts ir lojalitāte Putinam.
Pēc tam nāk trešais varas loks, kas ietver Putina visietekmīgākos sirdsdraugus – šķiet, četri galvenie ir Genādijs Timočenko, Arkādijs Rotenbergs, Jurijs Kovaļčuks un Nikolajs Šamalovs – un viņu uzņēmumus. Viņu uzvedību parasti uzskata par kleptokrātisku, kaut gan Putins ir izmantojis savu likumdošanas varu, lai nodrošinātu, ka daudzas no viņu apšaubāmajām aktivitātēm tehniski būtu likumīgas. Piemēram, sirdsdraugi drīkst par saprātīgām cenām pirkt valsts kompāniju aktīvus un bez konkurences izpildīt valdības iepirkumu pasūtījumus.
Putina iedibinātā sistēma ir satriecoši līdzīga cariskajai sistēmai, kas pastāvēja līdz "lielajām reformām" 19. gadsimta 60. gados. Patiesi, Putinu bieži vien dēvē par jauno caru, jo viņa vara ir likumīgi neierobežota (lai gan aizraušanās ar viedokļu aptaujām parāda, ka sabiedrības viedoklim ir nozīme). Tā vietā, lai veicinātu institucionālu attīstību, viņš ir dzinies pēc visaptverošas deinstitucionalizācijas, kas vērsta uz likumdošanas, tieslietu un izpildvaras koncentrēšanu paša rokās.
Taču līdz ar nedrošo situāciju attiecībā uz īpašumtiesībām turīgie krievi, Putina sirdsdraugus ieskaitot, zina, ka vienīgā drošā vieta savu aktīvu glabāšanai ir ārzemes. Un, pateicoties tam, ka rublis ir pilnībā konvertējams, un tam, ka nav ierobežojumu kapitāla izplūšanai, viņi var savus ienākumus pārvirzīt uz ārzonas nodokļu oāzēm.
Tas dabiskā ceļā ir radījis ceturto varas loku, pār kuru Putinam nav kontroles: ārzonas nodokļu oāzes. Un šīs oāzes vairs nav tik drošas kā savulaik.
Tā kā Finansiālo pasākumu darba grupa cīņai pret naudas atmazgāšanu (Financial Action Task Force) ir panākusi banku darbības slepenības samazināšanu Šveicē un izsvēpējusi daudzās mazo salu nodokļu oāzes, atlikuši vien divi nozīmīgi naudas galamērķi: ASV un Apvienotā Karaliste, jo abas pieļauj anonīmu valūtas ieplūšanu un ļauj aktīvu īpašniekiem slēpt savu identitāti. Naudas atmazgāšanas nolūkā ASV ik gadu cauri juridisko kompāniju necaurspīdīgajiem banku kontiem iziet desmitiem miljardu dolāru.
Kopumā Rietumu valdības neko daudz nemaz nespēj šādas aktivitātes savā teritorijā kontrolēt. Faktiski, lai gan Putina sirdsdraugu aktīviem ASV un Eiropas Savienībā saskaņā ar sankcijām, kas tika ieviestas pēc Krievijas nelikumīgās Krimas aneksijas 2014. gadā, it kā vajadzētu būt iesaldētiem, maz tādu vispār ir atrasts.
Ir laiks to mainīt, aizsākot visaptverošu izmeklēšanu par to cilvēku, uz kuriem sankcijas attiecas, aktīviem. ASV un Lielbritānijai, kurās, domājams, atrodas lielākā daļa Krievijas ārzonu bagātības, ir jāseko to savu Eiropas kolēģu piemēram, kas aizliegušas patiesā labuma guvēju anonimitāti. ASV vajadzētu aizliegt arī advokāta-klienta privilēģijas, kas ļauj valstī iesūtīt anonīmu vai netīru naudu.
Labā ziņa ir tā, ka, iespējams, pie apvāršņa ir jaušams progress. Jaunais likumprojekts, kuru ASV prezidents Donalds Tramps 2. augustā parakstīja, prasa 180 dienu laikā veikt visaptverošu izmeklēšanu attiecībā uz "Krievijas Federācijas augstākā ranga amatpersonām un oligarhiem" – iekļaujot arī viņu "dzīvesbiedrus, bērnus, vecākus, brāļus un māsas" – un viņu aktīviem.
Kā norāda Krievijas politikas veterāns liberālis Leonīds Gozmans, "spriežot pēc mūsu propagandistu paziņojumiem, Krievijas valsts ir ļoti vērtīga", taču arī "ļoti trausla konstrukcija, ko spēj iznīcināt jebkas", sākot ar cīņu pret korupciju un beidzot ar centieniem padzīt kleptokrātiskas amatpersonas. Ņemot vērā milzīgos Krievijas kapitāla apjomus, kas ir sakrājušies Ņujorkā, Londonā un citur, Rietumi atrodas ideālā pozīcijā, lai šo trauslumu izmantotu savā labā.
* Anderss Oslunds ir Atlantijas Padomes vecākais loceklis Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā, un šobrīd raksta grāmatu par Krievijas "sirdsdraugu kapitālismu".
Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
