Andis Kudors, 'Politika.lv': Ar naftas dolāriem vairs nepietiek  (28)

Par spīti opozicionāru zināmam samulsumam pēc 4. marta Krievijas prezidenta vēlēšanām notiekošais rāda, ka Krievija vairs nav tā pati, kas pirms septiņiem astoņiem gadiem. Sevi ir pieteikuši cilvēki, kurus esošā varas elite nespēs nopirkt ar amatiem vai apklusināt ar labiem ienākumiem no naftas pardošanas. Šoreiz prasības ir citas - taisnīgums, likuma vara un politikas liberalizācija. Sabiedrības daļa, kas veidojās kā patērētāju slānis Putina trīs (de facto) prezidentūras termiņos, tagad sāk pārvērsties par pilsoņiem ar pašcieņu.

Pārmaiņas cilvēku prātos

Neskatoties uz iespējamajām falsifikācijām un reklāmu gūzmu, reālo Vladimira Putina atbalstītāju skaits Maskavā un Sanktpēterburgā nesasniedza pat pusi. Lai gan uzvaras saucieni ir skaļi, Putins atgriežas Kremlī no 2000. un 2004. gada atšķirīgā situācijā. 2000. gadā bijušā VDK virsnieka ķlūšana par prezidentu daudziem asociējās ar cerību izbeigt grūtos un nedrošos 90. gadus. Savukārt 2004. gadā lielie TV kanāli jau bija Putina kontrolē, iepriekšējās desmitgades liberālie politiķi bija vai nu nopirkti ar dažādiem amatiem, vai diskreditēti ar mediju palīdzību. Interneta vides loma Krievijas politikā bija vēl tikai rītdiena. Krievijas sabiedrība toreiz bija daudz homogēnāka savu ienākumu un prasību ziņā.

Taču naftas cenu nodrošinātie treknie gadi deva iespēju jaunajam vidusslānim izaugt līdz aptuveni 25% iedzīvotāju. Pārsvarā tie ir lielo pilsētu iemītnieki, kuru intereses politikā tikpat kā nav pārstāvētas. Šoreiz prezidenta vēlēšanas notika Valsts Domes decembra vēlēšanu falsifikāciju un ielu protestu ēnā. Atšķirībā no 2004. gada, solījums vadīt valsti paternālistiskā stilā daudzus vairs neiedvesmo un pat aizskar.

Trīs Putina pīlāri

Lai vērtētu iespējamās pārmaiņas Krievijas politikā, ir jāskatās nevis uz formālajām varas institūcijām, bet gan uz reālajiem varas balstiem. Putina & Co trīs varas pīlāri ir ienākumi no enerģētikas sektora, siloviku brālība un mediji. Centralizētā enerģētikas sektora pastāvēšana ir principiāla arī reālas opozīcijas pastāvēšanas nepieļaušanai, jo lielākās naudas plūsmas valstī saistās ar Gazprom sistēmu, kas nav tikai gāzes ieguve un pārdošana, bet arī naftas ieguve, enerģētisko sektoru apkalpojošās nozares un mediji. Gazprom ir valsts valstī. Šo iekšējo valsti vada Putins ar sev uzticamo cilvēku palīdzību. Protams, uzticamie var novērsties, bet ir jābūt jaunam pārliecinošam līderim, ap kuru grupēties. Pašlaik tāda vēl nav, bet, iespējams, tuvākajos gados mēs viņu ieraudzīsim.

Otrs pīlārs - siloviki - ir korumpēti, līdz ar to ne visai uzticami, tomēr ir ieinteresēti pašreizējās varas saglabāšanā. Trešais balsts - mediji - joprojām ir ārkārtīgi svarīgs. Lai gan arvien lielāka daļa Krievijas (jau tuvu 50%) iedzīvotāju smeļ informāciju internetā, tomēr televīzija joprojām ir ietekmīga viedokļu veidotāja un Putina reitinga uzturētāja. Tāpēc Medvedeva nesenais paziņojums par plāniem izveidot jaunu sabiedrisko mediju - TV kanālu, kurš būšot neatkarīgs no valsts varas, - ir jāuztver ar skepsi. Ja arī kanāls būs, tad pilnīgu brīvību tam šā brīža sistēmā neredzēt.

Facebook un Twitter pēdējos gados arī ir pieteikušies kā varas instrumenti. Katrā ziņā ar to palīdzību noteiktos apstākļos cilvēkus var dabūt ielās. Arī šis cīņas lauks nav atstāts pašplūsmā. Plāni, kā rīkoties ielu protestu laikā, Krievijā tika izstrādāti uzreiz pēc krāsainajam revolūcijām tās kaimiņvalstīs. Toreiz steigšus tika sapulcināti Naši jaunieši un izveidotas citas prokremliskās organizācijas, kurām vajadzības gadījumā jāaizpilda ielas un laukumi. Putins un viņa sabiedrotie saprot, ka varu Krievijā nevar noturēt ar trīcošām rokām, ir jācenšas apsteigt konkurentus. Šāda apsteigšana bija Maskavas centrā sarīkotais uzvarētāju mītiņš 4. marta vakarā, kura mērķis bija ātri pateikt visai valstij, kurš ir uzvarējis, un neļaut pulcēties opozicionāriem. Kremlis bija ņēmis vērā Kijevas Maidana notikumu pieredzi...

Jaunie labējie un jaunie kreisie

Apsteigšana ir nepieciešama arī liberālajās reformās, citādi "nesistēmiskās" opozīcijas spiediens var izrādīties Putina vertikālei graujošs. Medvedevs jau ir iesniedzis likumdošanas izmaiņu paketi Valsts Domē. Ir paredzēts atvieglot jaunu partiju reģistrēšanas kārtību. Ielu opozīcija meklēs ceļus arī parlamentārai cīņai, un uz šī viļņa tiks radītas jaunas partijas. Bez liberāli un kreisi orientētiem politiskajiem spēkiem varētu parādīties arī pareizticības vērtības popularizējoša partija. Tā kā Krievijas konstitūcija nedod iespēju izveidot tīri etnisku vai reliģisku partiju, visticamāk, nosaukumā vārds "pareizticīgā" vai "kristīgā" tiks aizstāts ar kādu citu. Krievu pareizticīgās baznīcas Sinodiālās nodaļas attiecībām ar sabiedrību vadītājs Vsevolods Čaplins šā gada 11. janvārī savā emuārā rakstīja, ka "baznīca pozitīvi uztver perspektīvu kristīgas vai pareizticīgu partiju vai partiju iekšējo grupu izveidi, bet negrasās sniegt tām ekskluzīvu atbalstu vai dot savu svētību."[1] Jāņem vērā, ka, ja tāda partija tiks izveidota, tad tā nelīdzināsies Vācijas kristīgajiem demokrātiem un līdzīgām Eiropas partijām. Krievijas gadījumā partijas atbalstīšanā tieši vai netieši varētu iesaistīties arī Federālā drošības dienesta darbinieki. Līdz šim abas organizācijas jau ir atradušas saskarsmes punktus un īstenojušas kopīgas iniciatīvas. Katrā ziņā jaunais veidojums palīdzēs Kremlim uzturēt sabiedrībā anti-Rietumniecisku nostāju.

Krievijas Komunistiskās partijas līderim Genādijam Zjuganovam un Liberāldemokrātu partijas vadītājam Vladimiram Žirinovskim būs ja ne uzreiz jāiet pensijā, tad vismaz jāatdod nozīmīga pīrāga daļa jaunajiem opozicionāriem. Kreisos populistus un nacionālistus varētu vadīt pašreizējais vicepremjers Dmitrijs Rogozins. Viņu atbalstīs komunisti, nacionālisti un militāri - rūpnieciskais komplekss. Savukārt Kremļa atbalstītie jaunie centriski labējie būs miljardieris Mihails Prohorovs un finanšu ministrs Aleksejs Kudrins. Šiem politiķiem ir uzticēts aizstāt "nesistēmisko" opozīciju. Ātrā parakstu savākšana un kandidatūras vieglā reģistrēšana prezidenta vēlēšanām neļaus reālajai opozīcijai uzticēties Prohorovam. Jaunie labējie un kreisie var arī nepaspēt pārņemt iniciatīvu, jo problēmas ir ielaistas ļoti tālu. Tas var novest pie traģiskām kataklizmām Krievijā.

Skaudrā realitāte un uzvarētāju gēni

Komersant.ru 27. februārī publicēja ārkārtīgi reālistisku pazīstamā kinorežirora Androna Kančalovska (cita pazīstama kinorežisora Ņikitas Mihalkova brāļa) rakstu Šausminies pats par sevi[2], kurā tiek analizētas sasāpējušākās Krievijas problēmas. Starp tām izceļas katastrofālie demogrāfijas, pašnāvību, alkoholisma, narkomānijas un noziedzības rādītāji. Nevarētu teikt, ka Latvijā viss ir ideāli minētajās sfērās, tomēr mēs esam gatavi atklāti par savām vainām runāt, un tātad ir iespēja ko mainīt.

Kančelovska izceltie fakti stipri disonē ar Putina teikto 23. februārī Lužņiku stadionā: "Mums ir sava griba, mēs esam tauta - uzvarētāja, tas ir ielikts mums gēnos, tas ir ielikts mūsu gēnu kodā."[3] Nevilšus nāk prātā Otrajā pasaules karā sakautā Vācija, kura jau desmitgadēm plaukst un zeļ, turklāt stimulē visas Eiropas Savienības ekonomiku, kamēr atliek doties pie uzvarētājiem, pabraukt 100 kilometrus no Maskavas, lai ieraudzītu postažu... Un tomēr, kā teica viens no Krievijas opozicionāru aktīvistiem: "Krievijā katram liekas, ka tikai viņam iet slikti, bet pārējiem - labi". Piepucētā Krievija TV ekrānos izskatās daudz labāk nekā realitātē.

Jaunā - vecā ārpolitika Latvijas virzienā

Izskan jautājumi saistībā ar iespējamajām izmaiņām starpvalstu attiecībās, Putinam atgriežoties prezidenta amatā. Krievija mainīja savu ārpolitikas taktiku attiecībā uz Latviju pēc 2004. gada izglītības reformas ieviešanas protestiem Rīgā. Maskava izlēma atbalstīt mērenāku politisko spēku nekā PCTVL, turklāt sāka meklēt izeju uz latvisko politisko eliti un ieguva atbalstu toreizējā premjera Aigara Kalvīša (TP) izpildījumā. Nākamais Kremļa mērķis bija atbalstīt Saskaņas centra nonākšanu pie varas, taču, tā kā šī lieta neizdevās, tad notiek atgriešanās pie stingrās līnijas.

Vērosim, kādas personas jaunajā prezidenta administrācijā nodarbosies ar reģionālo un kultūras sadarbību (lasi - tautiešu politiku). Vai Krievijas ilggadējais Valsts Domes Ārlietu komisijas vadītājs Konstantīns Kosačovs būs Ārlietu ministrijas pakļautībā esošās Rossotrudņičestvo jaunais vadītājs? Šajā un citos amatos esošās personas parādīs, kādu ārpolitiku, tajā skaitā - tautiešu politiku, gatavojas īstenot Krievija. Nupat veiksmīgi tika apturēts divu Krievijas specifiskā vēstures skatījuma propagandistu desants Latvijā, tikai ar to šāda veida Krievijas aktivitātes diemžēl nebeigsies. Jau tagad ir redzams, ka negatīvā retorika šogad attiecībā uz Latviju un Igauniju mazumā neies, drīzāk pieaugs. 16. marta notikumi jau tiek vētīti garos Krievijas TV ziņu raidījumu sižetos. Tuvojoties 16. datumam, troksnis tikai palielināsies.

Lai kā arī mums tas nepatiktu, Krievija demonstrē, ka tai pagaidām ir tikai divas opcijas attiecībā uz mums: vai nu šeit ir Maskavai lojāla valdība, vai arī būsim kritikas objekts. Trešais variants pie šā brīža Krievijas varas nav iespējams. Un tā nav Latvijas vaina.

[1] Артем Кречетников. Пресс-служба РПЦ: надо молиться, а не на митинги ходить. 2 февраля 2012 г. http://www.bbc.co.uk/russian/russia/2012/02/110802_russia_patriarch_rallies.shtml. (BBC Russkaja služba mājaslapa; aplukota 06.03.2012.).

[2] Андрон Кончаловский. Ужаснись сам себе. Еженедельник "Коммерсантъ", №8 (962), 27.02.2012. http://www.kommersant.ru/doc/1878376 (Komersant.ru mājaslapa, aplukota 06.03.2012.).

[3] Глеб Павловский. "Сегодняшнее выступление я рассматриваю как победу штаба Путина над Путиным". "Коммерсантъ FM", 23.02.2012. http://www.kommersant.ru/doc-y/1879111. (Komersant.ru mājaslapa, aplukota 06.03.2012.).