Andis Kudors: Putina kara bungas un Ķīnas vektors
Foto: LETA

Nesen tika paziņots, ka Vladimirs Putins nepiedalīsies ikgadējā Minhenes drošības forumā, kur 2007. gadā viņš pateica savu slaveno jaunā Aukstā kara runu, tādējādi sajūsminot tos, kuri gaidīja, ka Krievija "tiks piecelta no ceļiem". Aukstais karš varbūt nemaz nebūtu tik slikta lieta, jo Krievija atkal to zaudētu. Putins un drošības vairošana "ir divas atšķirīgas lietas", kā teica klasiķis, tāpēc: ko viņam darīt drošības forumā? Un kādi ir Vladimira Putina valdīšanas rezultāti kopš 2007. gada?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Krievijas ekonomikas daļa pasaules ekonomikā ir mazāka nekā dienā, kad Putins pārņēma varas grožus no Borisa Jeļcina. Un tas – neskatoties uz naftas dolāru lietusgāzēm! Kāds teiks: ne jau viss naudā mērāms! Protams, piemēram, attiecības, draudzība ir svarīgāka. Kā Kremlim ir veicies? Agrākie draugi – gruzīni un brāļi ukraiņi – ir tikuši nogalināti Krievijas elites merkantilo mērķu dēļ. Arī agrākā draudzība ir nogalināta. Nu labi, Gerhards Šrēders ir draugs, vienīgi jāmaksā par to. Un cik izmaksā Krievijas "draudzība" ar Ķīnu?

Rubļa vērtība šogad mazinājās no brīža, kad daudzi aizturēja elpu, gaidot, vai Krievija iebruks Ukrainā. Tad kritums apstājās un rubļa vērtība pieauga, jo Vladimirs Putins uz laiku pārtrauca kara bungu sišanu, nolika vālītes un aizbrauca svinēt olimpiādi. Tika nosēdināts gan starp Centrālāzijas valstu vadītājiem, jo ir jāzina sava vieta Pekinas hierarhijas pakāpienos. Ķīnas stratēģiskajā trijstūrī Krievija ir "trešais – mazsvarīgais". Divi svarīgie ir pati Ķīna un ASV. No otras puses, Ķīnas līderim Putina ierašanās bija visai nozīmīga, ņemot vērā, ka daudzu valstu vadītāji uz Pekinu nedevās politisku apsvērumu dēļ. Ķīna joprojām ir autoritāra un – atsevišķos jautājumos – totalitāra valsts, ar kuru tirgojas, bet draudzību nevēlas afišēt. Tāpēc notika diplomātiskais boikots, kas nozīmē, ka sportisti brauc, bet prezidenti ne.

Ķīnas un Krievijas līderu kopīgajā paziņojumā pēc tikšanās NATO tika apsūdzēta par it kā Aukstā kara ideoloģijas atbalstīšanu. Kas tā par ideoloģiju? Nezinām tādu. Zinām, ka Krievija ir sapulcinājusi savus militāros spēkus pie Ukrainas robežām un spēlē kara maršus.

Ķīnas vektors

Kremlim Ķīnas virziens kopš 2014. gada ir "izejas stratēģija" no starptautiskās izolācijas. Bet par to ir dārgi jāmaksā. Pekinas labvēlības saglabāšanas dēļ, iespējams, bija jāsavāc armijas šineļi (tagad "kurtkas") un ātri jādodas mājās no Kazahstānas. Kad Ķīna aicināja abas puses uz mieru Ukrainā, "Rossija TV" diskusiju raidījumā pie Vladimira Solovjova jau ātri parādījās krievu eksperti Ķīnas jautājumos un skaidroja, kāpēc Ķīna ir svarīga. Tagad Kremlī ir apmierināti, jo Pekina panākusi nedaudz tuvāk Maskavai NATO paplašināšanās kritizēšanas jautājumā. Kremļa medijos neatradīsiet Ķīnas komunistu kritizēšanu, tāpat kā Ķīnas medijos – negatīvus vēstījumus par Vladimiru Putinu. Draudzība ir laba lieta, bet Ķīna tomēr nav atzinusi, ka Krima būtu likumīgi pievienota Krievijai. Bet pat simboliska vienotība starp Krieviju un Ķīnu nav labvēlīga ASV globālajām pozīcijām. Krievija ir svarīgs ieroču piegādātājs Ķīnai, jo ASV un ES ir lēmušas Ķīnai bruņojumu nepiegādāt vispār. Arī Krievijai tā ir izdevīga sadarbība, Krievijas ieročus pērk arī Indija un Tuvo Austrumu valstis, bet Ķīna šajā ziņā ir svarīgākais Krievijas klients.

Lai arī Krievija ir rīkojusi kopīgas militārās mācības ar Ķīnu, ir grūti iedomāties, ka tuvināšanās šajā ziņā varētu aiziet līdz kādas militāras savienības izveidei, jo nez vai Krievija metīsies karot ar ASV, ja Ķīna mēģinātu okupēt Taivānu ar no tā izrietošajām sekām. Krievijas propagandisti gan dod mājienus, ka Kolektīvās drošības līguma organizācija varētu tikt paplašināta, bet, ja tur iestātos Ķīna, tad KDLO vairs nebūtu Krievijas kabatas organizācija, un Maskavai tas neder. Turklāt – kāpēc Ķīnai karot ar Ukrainu? Ķīna pārņem valstu kontroli ar citām metodēm. Tad nu Krievijai paliek Šanhajas Sadarbības organizācija un divpusējas vizītes. Kopumā var prognozēt, ka Maskavas un Pekinas sadarbība kļūs vēl intensīvāka, saglabājot tās asimetriskumu.

Putins un Ķīnas prezidents Pekinā parakstīja līgumu par dabasgāzes piegādi Ķīnai. Pagaidām trūkst informācijas par vienošanās detaļām, bet ir zināms, ka paredzēts – Krievijas gāze plūdīs uz Ķīnu pa "Tālo Austrumu maršrutu" Vladivostokas areālā. Otrs zināmais ir tas, ka puses ir vienojušās, ka Krievija šī projekta ietvaros piegādās Ķīnai 10 miljardus kubikmetru gadā. Salīdzinājumam, Eiropa ik gadu saņem no 140 līdz 200 miljardiem kubikmetru dabasgāzes gadā. Krievijas gāze jau plūst uz Ķīnu pa gāzesvadu "Sila Sibiri I", kur pakāpeniski tiek palielināti apjomi un Ķīnai ir apsolīti 38 miljardi kubikmetru. Pat apvienojot abus piegādes ceļus, Ķīna nespēs aizvietot tik maksātspējīgo pircēju – Eiropu. Jaunais līgums ir smuks, jo parāda Pekinas un Maskavas "siltās un stabilās" attiecības tik neprognozējamā pasaulē, turklāt Krievijai tik grūtā brīdī – ASV kopā ar Ukrainu grib uzbrukt tai un NATO vēlas paplašināties... Ironizēju, protams. Līgumu gatavoja gadus desmit. Par cenu vienojās jau agrāk, bet tā nav oficiāli paziņota. Smukajam līgumam ir viena problēma, proti: kur ņemt tik daudz gāzes, lai piepildītu cauruli?

Briljantu projekts

Krievijas enerģētikas eksperts Viktors Krutihins radio "Eho Moskvi" 7. februārī skaidroja, ka ir divi varianti – Sahalīnas gāzes piegāde pa gāzesvadu "Sahalīna–Habarovska–Vladivostoka" vai projekta "Sila Sibiri II" attīstīšana un Jamalas pussalas gāzes pumpēšana.1 Abi varianti ir grūti īstenojami atšķirīgu apgrūtinājumu dēļ. Sahalīnas gāzesvads var izlaist caur sevi 33–35 miljardus kubikmetru gadā, ja izveidos 12 kompresijas stacijas. Pagaidām darbojas viena stacija, un uz Vladivostoku tiek nogādāti 1,5 miljardi kubikmetru gadā. Kur Sahalīnā radīsies papildu gāze, ko piegādāt ķīniešiem? Tur darbojas divi starptautiski konsorciji – "Sahalīna I" un "Sahalīna II". "Sahalīnu I" kūrē ASV kompānija "ExxonMobil". Krievijas kompānijai "Rosņeft" tur pieder 20% akciju. "Sahalīna I" vēlas būvēt LNG termināli. "Sahalīnai II" jau pieder LNG pārstrādes rūpnīca Sahalīnas dienvidos, un "Gazporom" šajā konsorcijā pieder akciju kontrolpakete, bet mazāku akciju apjomu tajā pārvalda "Shell" un Japānas kompānijas. Abi minētie konsorciji konkurē savā starpā par dabasgāzi reģionā, un pagaidām nekas nav zināms par viņu vēlmi piegādāt gāzi Ķīnai jaunajā projektā.

Papildus gāze ir pieejama projektā "Sahalīna III", kas pilnībā pieder kompānijai "Gazprom", kur galvenā ieguves vieta ir Južnokorinskoje, kas esot daudzsološa, jo gāzes apjomi tur varētu būt ļoti lieli. Minētajās zemūdens atradnēs ir arī naftas krājumi, un, ja tos sāks iegūt vienlaikus ar dabasgāzi, projekts būs pakļauts ASV 2014. gada sankcijām pret Krieviju, kas tiek attiecināta uz naftas izstrādi kontinentālajā šelfā. Ieguve ir sarežģīta, tai būtu jāuzbūvē zemūdens ieguves bloki, kas ir daļa no augstajām tehnoloģijām, tos spēj ražot tikai četras kompānijas pasaulē. Dažas no tām ir ASV kompānijas, un citas ir kompānijas ar ASV dalību, tāpēc minētie uzņēmumi neignorēs ASV sankcijas.

Pastāv iespēja ņemt gāzi no Jamalas pussalas, bet tās būtu astronomiskas summas. Šajā gadījumā būtu jāattīsta projekts "Sila Sibiri II", kur gāzesvadam jāiet cauri Austrumsibīrijai uz Irkutskas apgabalu, tad ceļā uz Ķīnu jāšķērso Mongolija. Ķīna līdz šim nav piekritusi, ka starp to un Krieviju būs starpnieks – Mongolija. Krutihins ir novērojis, ka parasti, kad Putins aicināja Sji Dzjiņpinu piekrist šim projektam, pēc sarunām tika teikts, ka "tika aizskarta tēma", bet risinājums netika atrasts. Ir teorētiska iespēja savienot "Sila Sibiri I" ar "Sila Sibiri II", tad no Amūras apgabala izbūvēt gāzesvadu līdz Habarovskai. Un iepludināt Jamalas gāzi vadā "Sahalīna–Habarovska–Vladivostoka". Bet šāda projekta izmaksas būtu astronomiskas, un nav zināms, kad tās vispār atmaksātos. Viktors Krutihins šādu iespēju nosauca par "briljantu projektu".

Papīrs iztur visu

Vai atkal Krievija un Ķīna paraksta kaut ko parakstīšanas pēc, lai Rietumiem parādītu pigu? Laiks rādīs, pašlaik ir pārāk maz informācijas par vienošanos. Līdzīgi jau bija 2014. gadā, kad saprašanās memorands tika nosaukts par līgumu un Krievijas puse teica, ka Ķīna iedos 25 vai 30 miljardus ASV dolāru, lai segtu pusi no "Sila Sibiri I" izbūves izdevumiem. Tomēr Ķīna neko neiedeva, un "Gazprom" būvēja visu pats par Krievijas naudu. Vēlāk viens no Krievijas ministriem teica, ka šim projektam nav "ekonomiskās nozīmes", tulkojumā tas nozīmē, ka tas neatmaksāsies. Krievijas nodokļu maksātāji ir samaksājuši ļoti dāsni par draudzību ar Ķīnu, jo Putinam ļoti vajadzēja Krimu, kas savukārt bija nepieciešama, lai viņa elite paliktu savās vietās, bet tauta paliktu savā vietā...

Vienošanās par "Sila Sibiri I" tika panākta 2014. gada maijā, tātad uzreiz pēc Krimas aneksijas, jo bija jārāda Eiropai un ASV, ka Krievijai ir stiprs un liels draugs. Rezultātā "draugs" pērk Krievijas dabasgāzi par aptuveni 170 ASV dolāriem par 1000 kubikmetriem. Krievija cenu ir noslepenojusi, bet – ak vai! Ķīnas muita to nav izdarījusi. Salīdzinājumam, Eiropas Savienības valstis uz līgumu pamata (ne par "spot" cenām) vidēji maksā 270 ASV dolārus. Dārga draudzība, bet Putina elitei jau neinteresē savas tautas liktenis, kas praktiski tiek apkrāpta, jo bez tās ziņas pa labi, pa kreisi tiek izdalīta Krievijas dzīļu bagātība. Elitei pietiek, un ļautiņiem arī šo to atmet, sevišķi tiem, kuri aplipuši ap varas piramīdu. Vēl ir jautājums: cik liela ir korupcijas komponente Ķīnas–Krievijas projektos? Un vēl viena dimensija – Putina politikas dēļ Eiropa (vai vismaz tās daļa) meklē, kā iztikt bez Krievijas dabasgāzes vispār vai radikāli samazināt tās pirkšanu no Krievijas.

Nobeigumā

Ķīnas enerģētiskā politika paredz koncentrēšanos uz sašķidrinātas gāzes pirkšanu, bet iegādi no Krievijas gāzesvadiem skata tikai kā rezerves iespēju. Tad nu sausais atlikums ir šis – Putina režīms "izklājas" Ķīnas priekšā, nes ekonomiskus zaudējumus, lai tikai saņemtu politisku atbalstu pretstāvē ar Rietumiem. Putina manevru iespējas Ķīnas virzienā (kā alternatīva ES) joprojām ir vairāk virtuālas nekā reālajā pasaulē pastāvošas. Krievijas medijos ik pa laikam izskan sūdzības par to, ka Rietumi vēlas redzēt Krieviju kā "resursu piedēkli". Nē, draugi! Tieši jūs paši ar Putinu priekšgalā esat darījuši visu iespējamo divdesmit gadu laikā, lai Krievija būtu tas "resursu piedēklis". Turklāt Ķīnas ietekme Krievijā pieaug. Arī tirdzniecībā ar Ķīnu Krievija lielākoties piegādā energoresursus un izejmateriālus, un ne jau tehnoloģijas. Pekina spēj ietekmēt arī Krievijas ārpolitiku, jo Putins ar saviem mazajiem, uzvarošajiem kariem ir radikāli samazinājis sev manevru iespējas. Maskava to zina, bēdājas un turpina solīt visiem sadot pa seju.

Ne Ķīnai, protams, jo ar to nevar runāt kā ar Rietumu džentelmeņiem, un tai draudēt ir bīstami, jo var "atrauties". Piedodiet par stilistiku, bet Krieviju pašlaik vada tie, kas rīkojas un spriež tieši šajās kategorijās. Līdzīgi ik palaikam komunicē Ārlietu ministrijas oficiālā pārstāve. Viens Krievijas Valsts domes deputāts nupat solīja oponentiem galvas nogriezt, tas bija domāts burtiski. Un to, kas notiek Krievijas valsts televīzijā, ir pat kauns komentēt. Vai reiz sagaidīsim, ka kaimiņos pie varas būs tie, kuri saprot, ko Dostojevskis ir rakstījis?

1 Михаил Крутихин. Российский газ в Китай не окупается. Эхо Москвы. 07.02.22., https://www.youtube.com/watch?v=6VWV5PQBgEI

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus

Tags

Gerhards Šrēders Eiropas Savienība Gazprom NATO Vladimirs Putins
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form