Foto: DELFI
Katoļu baznīcas Latvijas Bīskapu konference (LBK) 28. aprīlī aicināja Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās balsot par tiem kandidātiem, kuri aizstāv dzīvību, ģimeni un dalībvalstu tiesības pašām noteikt likumdošanu jomās, kas skar šos jautājumus. Nedēļu vēlāk Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) uzsāka pārbaudi par iespējamiem priekšvēlēšanu aģitācijas pārkāpumiem Latvijas Romas katoļu baznīcā saistībā ar minēto aicinājumu.

Pagaidām nav skaidrs, ko tieši KNAB uzskata par iespējamo pārkāpumu. Vai tas ir saistīts ar baznīcas un valsts šķirtības principa pārkāpumu vai ar trešo personu iesaisti politiskajā aģitācijā, neuzrādot finansējuma sadaļu, vai ar kādu citu noteikumu pārkāpumu? Gan jau to uzzināsim, bet jebkurā gadījumā vēlos dalīties pārdomās, kas radušās gan šī konkrētā gadījuma, gan ilgākā laikā novērotu tendenču kontekstā.

Viens likums, viena taisnība visiem

Valsts prezidents Raimonds Vējonis 2017. gadā Latvijas Radio pauda viedokli, ko var uzskatīt par aicinājumu nebalsot par mazajām partijām 2018. gada Saeimas vēlēšanās. Tātad iezīmēja atbalstu partiju grupai – lielajām partijām ar labiem reitingiem, kurām bija izredzes iekļūt parlamentā. Vējonis teica, ka vēlētājiem būtu jāpiedomā, lai viņu balsis pārmērīgi netiek sadalītas starp mazajām partijām. Toreiz, līdzīgi kā nesenajā LBK aicinājumā, netika nosauktas konkrētas partijas, bet minēti atbalsta kritēriji. Vai sekoja KNAB pārbaude?

Baznīcas un valsts nodalīšana

Vai baznīcas un valsts nošķīrums ļauj reliģisko konfesiju pārstāvjiem šādi rīkoties? Jā, ļauj. Visai bieži publiskajā telpā izskan dažu cilvēku sašutums, proti – kā ticīgie drīkst iejaukties valsts lietās? Priesteri ir Latvijas pilsoņi, viņi drīkst runāt par politiku, gan kā indivīdi, gan kā reliģisku organizāciju pārstāvji. Sirdsapziņas un runas brīvība ir neatņemami demokrātijas principi. Reliģiskā brīvība ļauj publiski paust savā ticībā balstītu viedokli, līdzīgi kā neticīgie drīkst atklāti sludināt ateismu.

Baznīcas un valsts šķirtība nozīmē, ka reliģiska konfesija nedrīkst būt varas pozīcijā pār valsts institūcijām un pilsoņiem. Nedaudz vienkāršojot, var izdalīt divas baznīcas un valsts šķirtības principa izpratnes. Pirmā ir Francijas tradīcija, proti, baznīca ir nodalīta no valsts, lai baznīca nejauktos valsts darīšanās. Šādu nostāju ir ietekmējusi Francijas vēsture. Otra pieeja ir ASV skatījums, kas nosaka, ka baznīca ir nodalīta no valsts, lai valsts nejauktos baznīcu lietās. Izņēmumi, protams, būs kriminālnoziegumi, kuru gadījumā valsts institūcijām ir pienākums rīkoties. Man pašam tuvāka ir ASV tradīcija, kas ir nodrošinājusi reliģijas brīvību jau no valsts dibināšanas. ASV ik nedēļu apmeklē dievkalpojumus 36% iedzīvotāju. Salīdzinājumam, Krievijā, kuras propagandisti to dēvē par "garīguma citadeli", ik nedēļu uz baznīcu aiziet 7% iedzīvotāju, kas ir pat mazāk nekā Vācijā, kur dievkalpojumos ik nedēļu piedalās 12% iedzīvotāju.1 To ir vērts ņemt vērā tiem, kuri ir uzķērušies uz Krievijas propagandas āķa un meklē atbalstu pie Kremļa saimnieka, kurš ir pierādījis, ka itin viegli gatavs dot pavēli uzbrukt valstīm ar lielu pareizticīgo īpatsvaru – Gruzijai un Ukrainai, neskatoties uz skaistajām runām par "brāļiem". Darbi parāda īsto pārliecību. Kremļa "palīdzība" politiskajiem spēkiem Eiropā ir destruktīva. Konkurencei starp sociāldemokrātiskajām, liberālajām un konservatīvajām idejām ir jānotiek demokrātiskā garā, tas nozīmē – bez Krievijas šķeļošās iejaukšanās.

Ja ASV prezidenta kandidāts publiski kampaņas laikā paziņos, ka netic Dievam, tad automātiski zaudēs lielu skaitu vēlētāju ne tikai republikāņu, bet arī demokrātu vidū. Šāda informācija par ASV līdz mums, eiropiešiem, atnāk reti, jo parasti redzam "holivudisko" un "makdonaldisko" Ameriku. Nesaku, ka Latvijā būtu jābūt visam kā ASV, tomēr vēlos uzsvērt, ka sekulārisma un desekulārisma tendences nav visā pasaulē vienādas.

Konservatīvās vērtības

Lai būtu par konservatīvo, nav, protams, obligāti jābūt kristietim, tomēr daudzi eiropieši neslēpj, ka viņu konservatīvās politiskās vērtības balstās tieši kristīgajā pārliecībā, kas, starp citu, ir fundamentāli ietekmējusi gadsimtu gaitā Eiropas politisko ideju attīstību. Arī vairāku cilvēktiesību principu saknes ir meklējamas tieši kristietībā. Pirms pasauli apceļoja Bībeles rakstu vieta – "Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīra, nedz sievas, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū"2, sieviešu sociālais statuss gan Eiropā, gan citur ne tuvu nebija tāds, kāds tas kļuva pēc kristietības izplatīšanās. Arī melnādaino amerikāņu diskriminācija tika radikāli samazināta tieši kristiešu mācītāja Martina Lutera Kinga bezkompromisu cīņas dēļ. Viņa slavenais citāts "I have a dream" (man ir sapnis) visbiežāk tiek izmantots tikai īsajā versijā. Lasot Kinga 1963. gada runas pilno tekstu, ir redzams, ka Kings pamato savu pārliecību par rasu vienlīdzību ar kristietības principiem: "Un Kunga godība tiks atklāta, un visa miesa to redzēs kopā. Tā ir mūsu cerība."3Ar "visa miesa" ir domāti "visi cilvēki", kas neatkarīgi no rases ir Dieva bērni.

Reliģijas pētnieki norāda, ka vairākās vietās pasaulē pēdējā laikā pieaug kristiešu vajāšanas. Diemžēl ik pa laikam mediji īsteno pašcenzūru, baidoties nosaukt lietas īstajos vārdos. Aprakstot nesenos terora aktus kristiešu dievnamos Šrilankā, daži mediji nosauca upurus par "Lieldienu pielūdzējiem". Tas raisīja neizpratni kristiešu vidū, jo daudzi pirmoreiz mūžā sastapās ar šādu apzīmējumu ierastā – "kristieši" – vietā.4 Pārspīlētais politkorektums sāk pieņemt autoritārisma pazīmes, tas mēģina ierobežot cilvēku tiesības paust savu viedokli. Demokrātijā ir jāapkaro naida runa un kara propaganda, bet ne jau faktu konstatācija.

Eiropas projekts un tā ilgtspējīgums

Mūsdienu radikālā liberālisma pieeja Eiropas Savienības politikai ir balstīta īstermiņa domāšanā. Ja ES dominētu konservatīva, nevis liberāla un sociāldemokrātiska politika, tad demogrāfijas izaicinājumi jau 20. gadsimta beigās tiktu risināti nevis ar atvērto durvju politiku, bet ar sevišķu atbalstu ģimenēm. Tas nenotika, tāpēc esam tur, kur esam, – Eiropa noveco. Minētajai tendencei, protams, ir daudz globālu iemeslu, par tiem visiem nevar likt atbildēt mūsdienu liberāļiem, bet ir skaidrs, ka liberālā un sociāldemokrātiskā doma nepiedāvā nozīmīgus problēmas risinājumus. Esmu pārliecināts, ka politikas mērķis ir ne tikai labklājības un drošības vairošana, bet arī labvēlīgu apstākļu nodrošināšana valstu kultūras un identitātes saglabāšanai un attīstīšanai. Konservatīvā pieeja, kas cita starpā paredz sevišķu atbalstu ģimenei kā sabiedrības pamatvienībai, ir uz Eiropas ilgtspējīgu attīstību orientēta. Gan ticīgajiem, gan neticīgajiem savstarpējā komunikācijā vajag apjozties ar pacietību un toleranci. Latvijai kā demokrātiskai valstij un visai Eiropas Savienībai ir jānodrošina pilsoņiem reliģijas un sirdsapziņas brīvība, kas dod tiesības arī kristiešiem paust savu viedokli publiski.

1Howreligiouscommitment varies bycountryamongpeopleofallages, 13.06.2018.,https://www.pewforum.org/2018/06/13/how-religious-commitment-varies-by-country-among-people-of-all-ages/

2 Galatiešiem 3:28, https://bibele.lv/bibele/bibele.php

3 I have a dream, https://www.archives.gov/files/press/exhibits/dream-speech.pdf

4CallingtheSri Lanka bombingvictims 'EasterWorshippers' shows just howafraidweare to admitthatChristiansareunderattack, https://www.telegraph.co.uk/women/life/calling-sri-lanka-bombing-victims-easter-worshippers-shows-just/

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!