Andis Liepa: Kā sargājam dabu Latvijā?
Foto: DELFI

Sākšu ar pamatpatiesību – nacionālais parks ( turpmāk tekstā "NP") pēc definīcijas ir nacionālā, t.i. visas tautas, ja gribat - cilvēces bagātība. Šādas teritorijas nozīme ir, pirmkārt, - neskartas, pirmatnējas dabas saglabāšana un vairošana, otrkārt, - cilvēku iepazīstināšana ar šīm vērtībām, tūrisms.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ietekme uz cilvēkiem, kas apmeklē NP, ir ļoti plaša spektra. Sākot no cilvēku garīgās un fiziskās veselības uzlabošanas atrodoties dabā, līdz zināšanu un izglītības līmeņa paaugstināšanai dzīvības formu un procesu saprašanā, kas mums visiem ir tik vitāli svarīgi, it īpaši šobrīd un turpmākajā laikā. Vienmēr atgādinu, ka iemīlēt un aizsargāt var tikai to, kas ir iepazīts. Tādēļ cilvēki ir jāved dabā!

Dabas "veselība" slēpjas tās daudzveidībā. Sugu daudzveidība nodrošina savstarpēji smalki niansētas mijiedarbības, līdz ar to arī izdzīvošanas iespējas. Visbūtiskākais nosacījums veselīgas dabas nodrošināšanai ir dabiska vide, kur mājvietu rod konkrētai videi atbilstoši augi un dzīvnieki. Tagad tādu vidi saucam par biotopu. Bez tam daudzām dzīvnieku sugām izdzīvošanai ir nepieciešama samērā plaša un cilvēka klātbūtnes netraucēta teritorija. Tajā pat laikā nav lieki atgādināt, ka pašas cilvēces turpmāka pastāvēšana uz Zemes būs iespējama tikai sadarbojoties ar citām dzīvības formām.

Sākotnēji veidojot Ķemeru NP, liels uzsvars tika likts tieši uz šo apsaimniekošanas aspektu - rādīt cilvēkiem neskartu dabu. Tur, kur daba vairs nebija tik neskarta, tika plānotas darbības iepriekš izjauktā dabas līdzsvara atjaunošanai, cik nu tas ir mūsu spēkos. Jāpiebilst, ka tas nepavisam nav ne ātri, ne vienkārši. Lai atjaunotu zaudēto sugu kopumu un attiecības starp sugām, bieži vien ir jārealizē sarežģīts pasākumu kopums, ko varam saukt dažādi – ekosistēmas atjaunošana, pirmatnīgošana, dabiskošana, savvaļināšana..., kas atbilstu angliskajam apzīmējumam "rewilding". Termins ietver darbības, kas nodrošina pašregulējošas savvaļas dabas un tajā notiekošo procesu atjaunošanu. Pēc būtisku traucējumu novēršanas, cilvēka turpmāka līdzdalība šādā pašregulējošā sistēmā nav nepieciešama. Daba atjaunojas pati, - vajag tikai tai dot iespēju!

Praksē savvaļināšana ir saistīta ar zaudēto sugu (atpakaļ-)ieviešanu vai piesaistīšanu no blakus esošām teritorijām, kur tā vēl ir sastopama. Tiesa gan, bieži vien ir jāsāk ar vides pārveidi, precīzāk sakot, - cilvēka radīto vides izmaiņu likvidēšanu, vides restaurāciju.

Dabā ir sugas, kurām ir daudz būtiskāka ietekme uz vidi nekā citām sugā. Tās dēvē par "lietussargsugām". Daudzas tādas ir jau pazudušas no Zemes virsas. Vēl dažus gadsimtus atpakaļ taurs un tarpāns pildīja savus "lietussargsugas pienākumus" - dabā uzturēja zālājus. Tā veidojās atklāta ainava ar pļavu augiem, kukaiņiem, putniem..., neaizauga upju un ezeru krasti, daudzviet izveidojās parkveida pļavas.

Tas nodrošināja dzīves telpu lielam augu un dzīvnieku kopumam. Ķemeru NP šo sugu trūkumu sākām aizpildīt 2004.gadā – ievedām pirmos te izzudušos zālēdājus, tiesa gan, viņu pēctečus no dominiscētām formām. Sākotnējā doma bija tos pavairot iežogotās restaurējamo zālāju platībās, bet vēlāk izlaist dzīvei plašākā teritorijā, līdzīgi kā dzīvo citi mūsu faunas pārstāvji – stirnas, brieži, alņi... Visādā ziņā tā aizsākās mūsu NP savvaļināšanas (Rewilding) centieni. Problēmas turpmāk sākās ar to ka sabiedrība nespēj samierināties, ka šie atklāto ainavu zālēdāji, kas dzīvo ārpus meža, vienmēr centīsies iet uz lauksaimniecības zemēm.

Tādēļ mūsu zālēdāji tālāk par aplokiem nav tikuši. Bez tam, politiskas reformas un reorganizācijas atnesa līdzi arī citas Ķemeru NP sākotnējās ieceres korekcijas – parkā no jauna tika izveidoti medību iecirkņi un uzsāktas medības gandrīz visā NP teritorijā. Tagad mūsu NP ne ar ko būtiski neatšķiras no visām pārējām medību saimiecībām Latvijā. Manuprāt tā ir neizmantota iespēja šādu, pietiekami lielu, cilvēku mazapdzīvotu platību bez intensīvas lauksaimniecības un mežsaimniecības ražošanas nenoteikt par pašregulējošas ekosistēmas teritoriju. Liekas, ka valstī nav daudz tādu platību, ko bez ražošanas "upuriem" varētu atstāt dabas aizsardzības vajadzībām.

Savukārt Ķemeru NP ir daudz izdarīts augu un dzīvnieku dzīves vides atjaunošanā. No 2002.gada divu lielu ES daļēji finansētu projektu ietvaros ir atkal-izlīkumotas divas meliorētas upītes un atjaunots sākotnējais gruntsūdens līmenis plašā mežu teritorijā, tuvinot to kādreizējam. Lēnāka ūdens aizplūšana nodrošina pastāvīgāku vides mitrumu, atjauno izzudušos melnalkšņu dumbrājus un vienlaikus pasargā blakus esošos augstos purvus. Projekta cita aktivitāte nodrošināja aizaugušu lauksaimniecības zemju pārveidi par teritorijām, kas piemērotas dabiskiem zālājiem. Augu sugu daudzveidība ar gadiem šeit pakāpeniski palielinās, pateicoties regulārai ganīšanai vai nopļaušanai. Savukārt NP purvu restaurācija ir veikta likvidējot tur iepriekš izveidotās meliorācijas sistēmas. Tās ilglaicīgi bija izraisījušas purvu izžūšanu un apmežošanos.

Latvijā cilvēki mīl doties dabā, vākt savvaļas ogas un sēnes vai vienkārši pastaigāties. Populāras ir savvaļas dzīvnieku medības. Taču Latvijas sabiedrība vēl ir tikai ceļā uz sapratnes veidošanos attiecībā uz īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vērtībām un neskartas dabas ietekmi uz pašiem cilvēkiem. Diemžēl, valsts pārvalde nespēj nodrošināt medību pārtraukšanu kaut vai vienā no mūsu nacionālajiem parkiem. Tā būtu tikai procenta neliela daļiņa (!) no Latvijas teritorijas, kur atpūsies dabā bez šāvieniem. Ar savvaļināšanas (Rewilding) ideju ir jāaprod. Savos nacionālajos parkos medības nepraktizē ne tikai vairākumā Eiropas valstīs, bet arī citu kontinentu nabadzīgajās valstīs, kuras mēs mēdzam saukt par "jaunattīstības" valstīm. Indijā (milzīgā valstī!) vispār ir aizliegta savvaļas dzīvnieku nogalināšana. Lai arī Latvijā dzīvo ne mazums "zaļi" domājošu cilvēku, tomēr sabiedrības vērtību izpratnē dominē īslaicīgs materiālais izdevīgums, savstarpēja konkurence un tāds pats, kaujiniecisks gars attiecībā pret Dabu.

Gribas cerēt, - ja ne uz šīs, tad uz nākamās paaudzes saprātu un mīlestībā-zināšanās balstītu rīcību, ja vien nebūs jau par vēlu. Visu izšķirs cievēku garīgā izaugsme. Cienīsim ne tikai sevi, bet arī visas pārējās dzīvās radības! Atstāsim tām nepieciešamo dzīves telpu mums blakus uz mūsu kopējās planētas Zeme!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam