29. februārī Maskavā par imigrācijas likumdošanas pārkāpumiem, tātad par nelegālu atrašanos valstī, tika aizturēts Latvijā labi zināmais Vladimirs Lindermans. Krievijas tiesa pieņēma pēc skaita jau ceturto lēmumu izdot revolucionāro literātu Latvijai, taču ļoti ticams, ka arī šis lēmums paliks tikai formalitāte.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Savas partijas rindās par biedru Abelu dēvētais Vladimirs Lindermans ir kļuvis par ļauno bubuli Latvijas valstij un starptautiski diplomātisko spekulāciju objektu. Taču ja neklātienē ieskatās šī Latvijas pilsoņa biogrāfijā, rodas jautājumi, tostarp arī par mūsu valsts slepeno dienestu lomu visā notiekošajā.

Trešā modernizācija

Ar ko savas dzīves pirmajos trīsdesmit gados līdz "perestroikas" sākumam nodarbojās 1958. gadā Rīgā dzimušais Vladimirs Iļjiča dēls jeb Iļjičs Lindermans, precīzi pateikt šo rindu autors neņemas, jo par viņa esamību uzzināja, rodot iespēju paturēt rokās "samizdatu" vārdā "Trešā modernizācija" ("Третья модернизация"), kur publicējās vai visi šobrīd leģendārie padomju "underground" autori. Turpinājums ir žurnāls "Avots" un Tautas frontes izdevums "Atmoda", kur, jo īpaši pēdējā, netrūka spožu Krievijas žurnālistu — Mihaila Ļeontjeva, Maksima Sokolova, Andreja Babicka, Vladimira Pribilovska, utt. publikāciju. (Šobrīd šos izdevumus, pieskaitot arī festivālu "Arsenāls", varētu dēvēt par tādu kā idealizētās brīvības salu.)

Stāsts Iļjiču sākās pēc 1991. gada, kad Lindermans paziņoja par aiziešanu no apnikušās politikas, kura viņam kļuvusi garlaicīga. Tomēr permanenta cīņa, kā zināms no klasiķiem, ir svēta lieta, tādēļ arī Lindermans pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā sāka izdot savā ziņā ne mazāk radikālu izdevumu kā "Atmoda", tikai erotiskajā frontē. Izdevums saucās "Еще" ("Vēl") un bija pieprasīts daudzmiljonu tirāžās visā bijušajā PSRS, arī Braitonbīčā un Telavivā.

Lindermana mediju pirmais Krievijas prezidentu Boriss Jeļcins pēc 1993. gada notikumiem pie Baltā nama kopā ar tādiem sarkanīgas nokrāsas izdevumiem kā "Pravda" un "Sovetskaja Rossija" aizliedza. Erotiski politiskais piesitiens, no kura Iļjičs tā arī līdz galam neaizgāja, bija ideāla propogandas mašīna.

Internacionālais Edička

1998. gadā Lindermans ieradās uz pirmo Krievijas Nacionālboļšviku partijas kongresu, kur, kā stāsta, esot personiski iepazinies ar savā preses izdevumā "Vēl" bieži pieminēto varoni Eduardu Ļimonovu. Pēdējais patiesībā ir unikāla politiski erotiska personība. 1943. gadā dzimušais Krievijas tā dēvēto "nacbolu" vadonis 1974. gadā emigrēja no PSRS uz ASV. Visās oficiālajās biogrāfijās ir teikts, ka ļaunā padomju vara VDK personā jauno dzejnieku Ļimonovu "nostādījusi fakta priekšā" — vai nu viņš pārtrauc literāro darbību, vai arī pamet PSRS. Dzejnieks Ļimonovs izvēlējies emigrāciju.

Izvēle tāda sāpīga, jo dzejnieks emigrācijā paspēja apnikt visiem kā rūgta nāve — ar nemitīgu komunisma slavināšanu un tai pieskaņotām akcijām. Piemēram, Ļimonovs uzreiz pēc ierašanās ASV kļuva par Sociālistiskās strādnieku partijas aktīvistu, vēl nedaudz vēlāk ar roku dzelžiem iemanījās pieslēgties pie "The New York Times" redakcijas galvenās ieejas, pieprasot, lai šis izdevums publicētu viņa rakstus. Vētrainā cīņa gan neturpinās ilgi, jo pēc tam, kad ar dzejnieku tā nopietnāk aprunājās FIB, viņš pārcēlās uz Franciju, kur sadraudzējās ar vietējiem komunistiem, pateicoties kuriem ieguva Francijas pilsonību. Franču pretizlūkošana (DST) gan oficiāli aicināja valdību nepiešķirt pilsonību "padomju izlūkam", taču, pateicoties "kreisi noskaņotās sabiedrības" spiedienam, Ļimonovs kļuva par Francijas pilsoni. Gan ne uz pārāk ilgu laiku, jo 90. gadu sākumā viņš atjaunoja sev PSRS pilsonību. Ļimonova šedevrs ir grāmata "Es, Edička". Cik noprotams no publiski pieejamās informācijas, tas ir stāsts par nākošā nacionālboļševiku vadoņa piedzīvojumiem seksuālajā frontē ar visu kas kustas, un tas ir maigi teikts.

Mūžīgie revolucionāri kļuva par labiem draugiem un Lindermans, atgriezies Rīgā, sāka cīnīties par krievvalodīgo tiesībām ar organizācijas "Pobeda" starpniecību. Avīze "Tribunāls" un nelegālais izdevums "Ģenerālā Līnija" (krieviski, protams) piederējās pie lietas. Oficiālajā versijā ir teikts, ka nacbola darbību finansēja vietējie uzņēmēji, neatkarīgi no tautības, kuri nebija apmierināti ar Latvijas varas iestāžu politiku, kas diskriminēja uzņēmējdarbību. Vai tā tiešām bija, atliek tikai minēt, taču jocīgā kārtā biedram Abelam pietika ar mazajā Latvijā nopelnīto naudu, lai sponsorētu nacbolu partijas avīzes "Ļimonka" izdošanu visā Krievijā, un tieši biedrs Abels 2002. gadā apmaksāja Ļimonova advokātu pakalpojumus, kad partijas līderim bija izvirzītas apsūdzības par mēģinājumu gāzt pastāvošo iekārtu.

Mēs nopelnījām Latvijā?

Ļimonovs tika tiesāts Saratovā uz triju apsūdzību pamata. Pēc māmuļas Krievijas saprašanas, lielākais apsūdzētā noziegums bija dokumenta — manifesta "Otra Krievija" ("Вторая Россия") sacerēšana, kuru prokuratūra kvalificēja kā aicinājumu gāzt pastāvošo iekārtu. Viss liecināja, ka Ļimonovs saņems savus desmit gadus un pazudīs no aktuālās politiskās vēstures, taču tiesas sēdes laikā piepeši uzradās biedrs Abels, kurš paziņoja, ka papīra autors esot viņš. Un tā kā biedrs Abels (juridiskās fineses — Latvijas pilsonis atšķirībā no Krievijas pilsoņa, izrādās, var aicināt mainīt Krievijas politisko sistēmu vardarbīgā ceļā) uzņēmās visas partijas vainu, Ļimonovs desmit vai vairāk gadu vietā saņēma tikai četrus, no kuriem ieslodzījumā neatradās pat gadu, jo tika pirms termiņa atbrīvots 2003. gada vasarā.

Latvijā Ļimonova prāvai uzmanību pievērsa tikai retais — Saratova no mums atrodas ļoti tālu, taču tikai dažas dienas pēc Saratovas procesa beigām Latvijā sākās vietējo nacbolu aresti, kratīšanas, utt. Rezultātā Lindermanam tika izvirzītas apsūdzības gan par aicinājumu vardarbīgi gāzt valsts varu un neatļautu sprāgstvielu glabāšanu, gan arī par atentāta gatavošanu pret prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Viņa dzīvoklī, kur cita starpā atradās arī biedra sieva ar četriem bērniem, tika atrasti 400 grami trotila, bija arī skrejlapas, kuras sākas ar vārdiem "Mēs nogalinājām prezidentu".... Pats Lindermans līdz Rīgai vēl nebija ticis, un uzskatīja par labāku palikt Krievijā.

Un tā arī vēlējāmies izdot?

2002. gada 21. novembrī Latvija izsludināja Vladimiru Lindermanu starptautiskajā meklēšanā, bet 3. decembrī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona prokuratūra izvirzīja viņam oficiālas apsūdzības. Biedrs Abels vērsās pie Krievijas prezidenta Vladimira Putina, lūdzot politisko patvērumu, taču biedrs Putins patvērumu atteica. Tas gan netraucēja Lindermanam aktīvi darboties "pa partijas līniju".

2003. gada 24. septembrī Lindermanu Maskavā arestēja Krievijas Federālās izlūkošanas dienestas, kad viņš no Nacionālboļševiku partijas biroja "bija izgājis pēc laikrakstiem". Arestantu ar lielu pompu nogādāja slavenajā Lefortovas cietumā, no kurienes viņam bija paredzēta ekstradīcija uz Latviju, taču Krievijas Valsts dome negaidot pieprasīja paskaidrojumus ģenerālprokuratūrai — kā tas nākas, ka tautiešu aizstāvi izdos latviešu fašistiem. Ģenerālprokuratūra attiecās izdot Lindermanu Latvijai, atsaucoties uz likuma pantu, kas liedz izdot cilvēkus, kuri tiek vajāti politisku iemeslu dēļ.

Kopš tā laika Krievijas varas iestādes formāli nekad nav atteikušas Latvijai biedra Abela izdošanu. Nākamreiz Lindermans "pēc preses izdevumiem" izgāja 2005. gada maijā, kad tika arestēts par imigrācijas noteikumu pārkāpumiem. Tomēr tad tiesa atkal nolēma viņu neizdot. Biedru Abelu nākamreiz arestēja 2006. gada jūnijā. Pilnībā negaidīti Maskavas rajona Kuzminas priekšpilsētas tiesa pieņēma lēmumu deportēt viņu uz dzimteni par imigrācijas likumdošanas pārkāpšanu. Lindermans pat tika iesēdināts vilcienā Maskava – Rīga, no kura pazuda bez vēsts.

Šogad 2006. gada scenārijs atkārtojas, atšķiras tikai soda nauda. Pagājušajā reizē tā bija 1000 Krievijas rubļu, šoreiz — divi tūkstoši. Spriedums, protams, ir pārsūdzēts.

Jebkura loģika saka priekšā, ka biedra Abela, tāpat kā visu viņam līdzīgo biedru stāsti vēstures gaitā ir cieši savijušies ar slepeno dienestu darbību. Atturoties no secinājumiem, gribas vienīgi pavaicāt — un kāda ir mūsu valsts attiecīgo dienestu loma šajā pasākumā? Fakti rosina uz domāšanu ...

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form