Vai, uzzinot, ka Latvijas Muitai ir savs ētikas kodekss, Jūs neviļus nepārņem skepse un vēlēšanās pasmīnēt? Tieši tāpat rodas jautājums, vai kādu praktisku labumu var gaidīt no likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”[1], kas 25. pantā rosina valsts iestādes izstrādāt ētikas kodeksus un darboties atbilstoši tiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Varbūt valsts iestāžu ētikas kodeksi šķiet neefektīvi tāpēc, ka sagaidām no tiem sankcijas un tūlītēju rezultātu, kas faktiski būtu Administratīvā procesa likuma vai Krimināllikuma kompetence?

Likumdošanai šajā gadījumā ar ierobežojumu un izmeklēšanas palīdzību būtu jāvēršas pret gadījumiem, kuros saskatāmi pārkāpumi. Citiem vārdiem, likumdošanai jāgarantē ārēja pārraudzība un kārtības nodrošināšana. Savukārt ētikas kodeksam galvenokārt ir iekšējās kontroles jeb preventīva funkcija. Tā mērķis ir iedibināt labu praksi un nostiprināt iestādes vērtības tradīcijas līmenī.

Ētikas kodekss neatkarīgi no organizācijas, iestādes vai profesionālās jomas, kurai tas izstrādāts, veic sekojošus uzdevumus:

* nosauc vārdā un precizē pieņemamu rīcību;
* veicina augstus profesionālās prakses standartus;
* kalpo par mērauklu iestādes vai organizācijas darbiniekiem savas rīcības novērtēšanai;
* sniedz ietvaru, kurā sistematizēt profesionālo rīcību un atbildības sfēras;
* veido vienotu profesionālo un institucionālo identitāti;
* kalpo par profesionālā un institucionālā brieduma pazīmi.

Ideālos apstākļos ētikas kodeksa izvirzītie principi iestādes darbinieku vidū tiktu uzskatīti par taisnīgiem, normāliem, pat neapstrīdamiem, tādējādi to pielietošanu atbalstītu kā iestādes darbinieki un vadība, tā sadarbības partneri, klienti un sabiedrība.

Gadījumos, kad kodeksa principi kā tradīcija vēsturisku apstākļu dēļ nav iedibināti, kļūst aktuāls jautājums, cik lielā mērā ētikas kodekss atspoguļos kompromisu starp jābūtību un realitāti.

Praksē novērojami divi risinājumi:

1) Ētikas kodeksā nepiemin attiecīgās profesijas vai iestādes darbības sfēras, kurās atrašanās interešu konfliktā ir ierasta parādība. Šāds ētikas kodekss nespēj veikt savus uzdevumus.

2) Pieņem lēmumu par ētikas kodeksa iedzīvināšanas pasākumiem, veidiem, kā padarīt kodeksu iestādei un tās darbiniekiem saistošu. Šajā sakarā ētikas vadības teorijā pastāv divas pieejas, kas attiecīgi balstās pakļaušanās ētikā (compliance-based ethics) un individuālā godīguma ētikā (integrity-based ethics).

Pirmo pieeju raksturo aprakstošas administratīvās procedūras, detalizēti noteikumi un stingri kontroles mehānismi, lai nodrošinātu darbinieku rīcību saskaņā ar izvirzītajiem ētikas principiem. Praktiskie risinājumi ietver tādus pasākumus kā ētikas kodeksā definēto principu iekļaušana darba līgumos vai arī ētikas kodeksa “sapludināšana” ar iestādes iekšējās kārtības noteikumiem, par kuru pārkāpumu iespējams sods sākot no rājiena līdz pat naudas sodam un atstādināšanai no pienākumu pildīšanas. Tādos gadījumos rodas arī kuriozi, kad valsts iestādes darbinieki tiek sodīti par dzeršanu darba laikā, atsaucoties uz ētikas kodeksu. Savās galējās izpausmēs šī pieeja var atgādināt padomju laiku “biedru tiesu” un pārvērst ētikas kodeksu par likumdošanas atdarinājumu.

Otrā pieeja veicina ētikas kodeksa ievērošanu, balstoties pozitīvā motivācijā, nevis policejiskā uzraudzībā un sodu sistēmā, kas piemērojama kļūdu un pārkāpumu gadījumos. Ētikas kodeksa principu ievērošanu nosaka iestādes darbinieka zināšanas un iekšējā pārliecība. Pie šīs pieejas metodēm pieskaitāma informēšana par ētikas kodeksa saturu, pieņemot darbā, darbinieku sistemātiskas apmācības par kodeksā paredzētajiem principiem, ētikas principu ņemšana vērā, lemjot par darbinieka paaugstināšanu amatā. Kā viens no iespējamiem risinājumiem jāmin arī Ētikas komisijas nodibināšana, taču šajā kontekstā komisija nedarbojas kā tiesa, bet kā respektablu un attiecīgajā nozarē kompetentu, ievēlētu personu loks, kas institūcijas pārstāvim var palīdzēt pieņemt ētiski pamatotu lēmumu vai izvērtēt konkrētu gadījumu. Atbilstoši šai pieejai, ētikas kodekss nav vadības vai ekspertu izstrādāts dokuments, tā sagatavošanā un rakstīšanā iesaistīti visi iestādes darbinieki, kas kopīgi lemj par ētikas kodeksa saturu.

Dažādu valstu ētikas vadības praksē[2] novērojamas līdzīgas tendences, apvienojot abu pieeju piedāvātās metodes. Noteikumi un pārraudzība ir nepieciešami, taču ne pašpietiekami faktori ētikas kodeksa iedzīvināšanai – tos jāpapildina ar atbalsta pasākumiem, informēšanu un pozitīvu motivāciju, jo cilvēki zināšanu trūkuma dēļ bieži pat neapzinās, ka atrodas interešu konflikta situācijā[3]. Latvijā iestāžu ētikas kodeksu izstrādes gaitā mazāk tiek domāts par pozitīvo motivāciju, vairāk – par principu definēšanu un to, kā noteikt “pārkāpuma sastāvu”, jo ētikas normu pārkāpums parasti nav viegli izmērāms. Uzraudzības kārtība bieži vien nav izstrādāta vai sasaucas ar iekšējās kārtības noteikumiem, turklāt reti tiek pārdomāta kārtība, kādā būtu vērtējama augstākās priekšniecības neētiska rīcība. Iestādes mēdz pievērst lielāku uzmanību kodeksa kā teksta sastādīšanai un pielāgošanai ārvalstu standartiem nekā darbinieku iesaistīšanai ētikas kodeksa izstrādes procesā, kas ir viena no būtiskākajām garantijām kodeksa iedzīvināšanai.

Jāuzsver, ka veiksmīga ētikas procesu vadība valsts iestādēs ne vien definē rīcības standartus, bet arī nodrošina pārraudzību par šo standartu izpildi. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) dalībvalstīs tiek plaši izmatota iestāžu iekšējā kontrole, lai atklātu gadījuma rakstura pretrunas un sistemātiskas problēmas. Šādas kontroles sniegtie ikgadējie vai ārkārtas pārskati iesaka risinājumus ētiskā klimata uzlabošanai un atsevišķos gadījumos nepastarpināti sniedz informāciju valdībai vai sabiedrībai. Līdztekus iekšējās kontroles pasākumiem tiek veikta arī neatkarīga (ārēja) uzraudzība, kuras uzdevums ir panākt valsts iestāžu un valdības darbinieku atbildību sabiedrības priekšā. Šādu uzraudzību mēdz uzdot īpašai institūcijai (piemēram, Ombudam), kas kvalificēti veic tiesiska vai ētiska rakstura pārraudzību.

Viens no spēcīgākajiem argumentiem par labu ētikas kodeksu izstrādei valsts iestādēm ir tas, ka, strādājot atbilstoši ētikas kodeksam, iespējams atklāt sistemātiska rakstura nepilnības likumdošanā. Ētikas principi valsts iestāžu darbā var kļūt par pamatu normatīvo aktu, statūtu un politikas dokumentu uzlabošanai. Ētikas kodekss var sniegt papildus kritērijus arī dažādu pārkāpumu izvērtēšanai, tomēr tas nebūt nav pamatuzdevums - ir svarīgi neaizmirst par ilgtermiņa rezultātiem, kuri veicina profesionālu un atbildīgu iestāžu darbu.

---------------------------

[1] “Latvijas Vēstnesis” 09.05.2002. Likums „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”.

[2] Pārskats par dažādu valstu pieredzi ētikas principu realizēšanā valsts struktūrās atrodams dokumentā The Report by the Organisation for Economic Co-operation and Development (OECD) “Trust in Government” (2000).

[3] The Report by the Organisation for Economic Co-operation and Development “Trust in Government” (2000), pp. 25-26.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form