Lielās Mežaparka manifestācijas laikā krievu oficieru sievas cita citai satraukti vēstīja: "Latiši vzbuntovaļis – oņi pojut!" (Krievu valodā: "Latvieši ir sadumpojušies – viņi dzied!").
Kā tā laika notikumu aculieciniekam, dalībniekam un arī organizētājam man ir liela vēlēšanās un arī pienākums sniegt īsu tā laika notikumu pārskatu, jo maniem vienaudžiem daudz kas aizmirsies un laika gaitā saputrojies, bet jaunieši vēl nebija pasaulē nākuši, un viņiem Latvijas neatkarība šķiet pati par sevi saprotama un dabiska. Viņiem pat grūti iztēloties, ka visa Latvija padomju varas gados bija pārpildīta ar PSRS karaspēku, kas bija dislocēts gandrīz 300 karabāzēs. Vispārējā rusifikācija noritēja augstā līmenī – pat viena klātesoša krieva klātbūtnē visiem latviešiem obligāti bija jāpāriet uz krievu valodu, lai viņus neapsūdzētu nacionālismā, kas bija milzīgs grēks un varēja izpostīt cilvēka likteni. 1988. gadā latviešu skaits toreizējā Padomju Latvijā bija vien 52% – tik maz, ka par to nevarēja nesatraukties.
Milzīgā un varenā PSRS šķita mūžīga un nesagraujama, un tikpat drūms šķita arī Latvijas liktenis. Visoptimistiskākie bija trimdas, sevišķi ASV, tautieši, kas ik gadu mudināja savas valdības atgādināt PSRS vadībai par Baltijas valstu nelikumīgo okupēšanu un anektēšanu.
Neapšaubāmi, pārmaiņas iesākās 1985. gada 11. martā, kad PSKP CK ārkārtas plēnumā par PSKP CK ģenerālsekretāru ievēlēja Mihailu Gorbačovu, kas uz pārējo nevarīgo un vecišķo politbiroja locekļu fona izskatījās nepieklājīgi jauns un bravūrīgs. Tad arī sākās pārbūves (perestroika) un atklātības (glasnostj) periods, kas galarezultātā Baltijas valstīm atnesa neatkarības atjaunošanu, bet pašai PSRS – totālu sabrukumu.
1985. gada jūnijā visos trimdas latviešu centros notika plašas baltiešu demonstrācijas sakarā ar Latvijas 45 gadu okupāciju, bet tā paša gada jūlijā notika trimdinieku organizēts miera un brīvības kuģa brauciens pa Baltijas jūru.
1986. gada 10. jūlijā nodibināja Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu "Helsinki-86".
1986. gada 15. septembrī Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, sākās PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanās. No Savienotajām Valstīm uz tikšanos bija ieradušies apmēram 300 cilvēki. Konferenci ļoti plaši atspoguļoja visi Latvijas laikraksti, radio un televīzija. Pēc manas pārliecības, tieši tajā laikā Latvijā sākās Trešā atmoda.
1986. gada 17. oktobrī "Literatūrā un Mākslā" publicēja Daiņa Īvāna un Artura Snipa rakstu "Par Daugavas likteni domājot", kas aizsāka plašu Daugavas aizstāvības kampaņu. Neiedomājami liela bija raksta autoru un laikraksta redakcijas drosme, stājoties pretim visvarenās PSKP Centrālās komitejas un PSRS Ministru padomes milzīgajam pārspēkam.
1987. gada 26. janvārī Rīgas kinoteātros sāka demonstrēt Jura Podnieka filmu "Vai viegli būt jaunam?".
1987. gada 17. februārī sākās Mihaila Gorbačova vizīte Rīgā.
1987. gada 25. februārī nodibināja Vides aizsardzības klubu (VAK).
1987. gada 28. aprīlī tika izveidots Latvijas Kultūras fonds. Par tā priekšsēdētāju kļuva Imants Ziedonis.
1887. gada 14. jūnijā "Helsinki-86" rīkoja ziedu nolikšanas akciju pie Brīvības pieminekļa. Lai to izjauktu, Rīgas pilsētas izpildkomiteja pie pieminekļa rīkoja riteņbraucēju sacensības.
1987. gada 28. jūlijā notika kristīgās kustības "Atdzimšana un atjaunotne" pirmā sapulce.
1987. gada 20. augustā klajā nāca ar lielām grūtībām tapusī pirmā Trešās atmodas grāmata "Jūrmalas dialogi" 40 000 eksemplāru tirāžā.
1987. gada 21. augustā "Literatūra un Māksla" publicēja Jāņa Jaunsudrabiņa patriotisko eseju "Piemini Latviju!".
1987. gada 23. augustā "Helsinki-86" rīkoja Rībentropa-Molotova pakta noslēgšanas gadadienai veltītu mītiņu pie Brīvības pieminekļa. Milicija piekāva un aizturēja sapulcējušos.
1987. gada 5. novembrī tapa PSRS Ministru Padomes lēmums par Daugavpils HES celtniecības pārtraukšanu.
1987. gada 18. novembrī notika darbaļaužu "mītiņš" Strēlnieku laukumā Latvijas PSR atbalstam. Baltijas kara apgabala karaspēks aplenca Brīvības pieminekli, lai nepieļautu ziedu nolikšanu u. c. akcijas.
1987. gada 18. novembrī divi latviešu jaunieši bija iecementējuši kājas 500 mārciņas smagos bluķos pie Padomju Savienības vēstniecības ASV, protestējot pret PSRS okupāciju un saucot: "Brīvību Baltijas valstīm! Brīvību Latvijai!"
1987. gada 21. novembrī sākās "Padomju Jaunatnes" un Latvijas TV akcija V. Lāča Latvijas PSR Valsts bibliotēkas grāmatu glābšanai, kā rezultātā tapa Latvijas PSR Ministru Padomes lēmums par tagadējās Gaismas pils celšanu, kā arī populārais raidījums "Labvakar".
1988. gada 16. februārī Latvijas Valsts universitātē notika sociāli ekonomiskā konference, kas iesāka plašu diskusiju par metro celtniecību Rīgā. Kampaņā iesaistījās daudzi preses izdevumi.
1988. gada 10. martā Rakstnieku savienība izveidoja Personības kulta upuru literārās piemiņas komisiju un Reabilitācijas komisiju.
1988. gada 12. martā "Padomju Jaunatnē" tika izteikts priekšlikums 25. martā nolikt ziedus pie Mātes Latvijas.
1988. gada 25. martā pirmo reizi ar ziedu nolikšanu un klusuma brīdi Brāļu kapos godināja Staļina personības kulta represiju nevainīgos upurus.
1988. gada 13. aprīlī Igaunijas TV diskusiju raidījumā "Padomāsim vēl" ("Motleme veel") vēsturnieks un filozofs Edgars Savisārs ierosināja izveidot Igaunijas Tautas fronti (ITF) – demokrātisku kustību pārbūves atbalstam Igaunijā.
1988. gada 19. aprīlī II Meža kapos notika cilvēktiesību cīnītāja Gunāra Astras bēres. Pavadītāju tūkstoši kapu aizbēra ar rokām.
1988. gada 8. maijā Latvijas Kultūras fonda rīkotās kapu uzkopšanas laikā aktīvistu grupa nozāģēja koku alejas, kuras padomju varas orgāni bija uzdevuši iestādīt, lai aizsegtu Latvijas Valsts prezidenta J. Čakstes kapa pieminekli.
1988. gada 27. maijā "Padomju Jaunatne" publicēja skandalozu strādnieka Andra Eglīša vēstuli, kurā pirmo reizi republikāniskajā presē tika kritizēta LKP CK un aizstāvēta grupa "Helsinki-86". Raksta ietekmē pat tika pārcelts LKP CK plēnuma sākums.
1988. gada 1. un 2. jūnijā norisinājās vēsturiskais Radošo Savienību plēnums, kurā MavriksVulfsons paziņoja par 1940. gadā notikušo Baltijas valstu okupāciju.
1988. gada 14. jūnijā notika Vides aizsardzības kluba rīkots mītiņš pie LKP CK Politiskās izglītības nama (tagad – Kongresu nama) 1941. gada 14. jūnijā nelikumīgi represēto un bojā gājušo piemiņai un gājiens uz Brīvības pieminekli. Mītiņu vadīja "Padomju Jaunatnes" redaktors Andrejs Cīrulis. Pirmo reizi pēckara gados Rīgā Konstantīns Pupurs nesa sarkanbaltsarkano karogu.
1988. gada 14. jūnijā ASV Kongress šo dienu atkal izsludināja par Baltijas brīvības dienu.
1988. gada 18. jūnijā noritēja LKP CK plēnums par politisko situāciju republikā. Plēnums noritēja satraucošā gaisotnē, un spēcīgai kritikai tika pakļauti laikraksti "Padomju Jaunatne", "Sovetskaja molodež", "Literatūra un Māksla", kā arī Latvijas Radio un Televīzija.
1988. gada 28. jūnijā Maskavā notika PSKP XIX Vissavienības konference.
1988. gada 7. jūlijā tika publicēti Jāņa Stradiņa un Ilmāra Latkovska raksti par sarkanbaltsarkano karogu, kas izraisīja milzīgu vēstuļu pieplūdumu. Vēstules apkopoja akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tikai "Padomju Jaunatne" vien saņēma 11 177 lasītāju vēstules ar 123 066 parakstiem.
1988. gada 8. jūlijā notika pirmā publiskā vēsturnieku diskusija par 1940. gada notikumiem Rīgā.
1988. gada 10. jūlijā Rīgā, Arkādijas parkā, notika Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibināšanas sapulce.
1988. gada 10. jūlijā noritēja starptautiskais folkloras festivāls "Baltica", kura laikā Rīgā nesa sarkanbaltsarkano karogu.
1988. gada 19. jūlijā "Padomju Jaunatne" publicēja pirmo oficiālo aicinājumu veidot Latvijas Tautas fronti.
1988. gada 8. augustā notika PSKP CK sekretāra Aleksandra Jakovļeva vizīte Rīgā. A. Jakovļevs PSRS Tautas deputātu kongresā vadīja komisiju, kas izvērtēja Molotova-Ribentropa paktu un tā slepenos pielikumus, un 1989. gada 24. decembrī tos pasludināja par spēkā neesošiem kopš parakstīšanas brīža.
1988. gada 23. augustā "Padomju Jaunatne" pirmo reizi Latvijā publicēja Molotova-Ribentropa pakta slepeno pielikumu tekstu, to pārpublicējot no Igaunijas KP CK laikraksta "Rahva Hääl".
1988. gada 23. augustā pie Brīvības pieminekļa notika liels mītiņš, kas tika organizēts pēc Sabiedrisko klubu padomes iniciatīvas.
1988. gada 23. augustā notika Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas "Lāčplēsis" pirmizrāde.
1988. gada 30. augustā "Padomju Jaunatne" publicēja akadēmiķes Ainas Blinkenas rakstu "Par latviešu valodas statusu – esošo un vēlamo". Šī publikācija izraisīja visplašāko sabiedriskās domas izpēti Latvijas vēsturē, jo vēstules parakstīja 354 280 cilvēki.
1988. gada 1. septembrī risinājās Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa organizācijas komitejas 1. sēde.
1988. gada 6. septembrī notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa organizācijas komitejas 2. sēde.
1988. gada 8. septembrī laikraksti "Padomju Jaunatne" un "Sovetskaja molodež" publicēja LTF programmas projektu. "Sovetskaja molodež" tirāža bija ap 1 miljonu eksemplāru, un LTF programmas projekts krievu valodā ieguva ļoti plašu izplatību visā PSRS teritorijā līdz pat Vladivostokai.
1988. gada 9. septembrī tika publicēts LTF Statūtu projekts.
1988. gada 14. septembrī notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa organizācijas komitejas 3. sēde.
1988. gada 21. septembrī noritēja Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresa organizācijas komitejas 4. sēde.
1988. gada 23. septembrī Raiņa akadēmiskajā Dailes teātrī notika Andreja Pumpura eposa "Lāčplēsis" svinību noslēguma sarīkojums. Pirmo reizi publiskā pasākumā bija atļauts runāt trimdas profesorei Vairai Vīķei-Freibergai. Pirmo reizi Padomju Latvijā, publikai kājās stāvot un klātesot LKP CK biroja locekļiem, tika nodziedāta tautas lūgšana "Dievs, svētī Latviju!". Vispārējā samulsuma dēļ radusies ilgstošā klusuma pauze uz daudziem gadiem kļuva par pastāvīgu tradīciju.
1988. gada 29. septembrī tika parakstīts Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija dekrēts, ar kuru latviešu valodai tika noteikts valsts valodas statuss.
1988. gada 1. oktobrī klajā nāca Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts, kas sarkanbaltsarkano krāsu salikumu atzina par latviešu tautas kultūrvēsturisko simboliku, ko var lietot karoga, vimpeļu, emblēmu, nozīmīšu un citos veidos. Vienlaikus atļāva lietot himnu "Dievs, svētī Latviju!".
1988. gada 4. oktobrī LKP CK plēnumā Boriss Pugo tika atbrīvots no LKP CK pirmā sekretāra pienākumiem sakarā ar pāreju darbā uz PSKP CK. Par LKP CK pirmo sekretāru ievēlēja Jāni Vagri.
1988. gada 6. oktobrī notika Latvijas PSR Augstākās Padomes sesija, kurā par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju ievēlēja A. Gorbunovu un par Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāju iecēla V. E. Bresi.
1988. gada 7. oktobrī Mežaparkā notika tautas manifestācija "Par tiesisku valsti Latvijā".
1988. gada 8. un 9. oktobrī noritēja LTF I kongress, ko tiešraidē translēja Latvijas Radio un Televīzija. Par LTF priekšsēdētāju ievēlēja Daini Īvānu.
1988. gada 9. oktobrī Doma baznīcā notika LTF kongresam veltīts aizlūgums, ko tiešraidē translēja Latvijas Radio un Televīzija. Visi televizori un radioaparāti visā Latvijā bija uzgriezti pilnā skaļumā. Un visa Latvija dzirdēja.
Tuvojoties Latvijas Tautas frontes trīsdesmitgadei, aicinu Jūs ienākt portālā www.barikadopedija.lv un lasīt tā laika avīžu rakstus un citas vēstures liecības.
Un vēl viens aicinājums – kaut domās pieminēsim to, ka ne tikvien Latvijas valsts svin simtgadi, bet 30. augustā aprit 200. gadadiena, kopš Mītavas (Jelgavas) pilī tika izsludināta Kurzemes zemnieku brīvlaišana.