Andrejs Elksniņš: Prezidentu izvēlas zoodārzā, Satversmi groza viesnīcā; kas tālāk?
Foto: LETA

Nākamgad apritēs 10 gadi, kopš Latvija ir Eiropas Savienības dalībvalsts, tikpat ilgi esam iestājušies NATO. 2015.gadā Latvija būs Eiropas Savienības prezidējošā valsts, bet tuvākajos pāris gados mums ir ambīcija iestāties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD). Šo vareno sarakstu var turpināt vēl un vēl.

Izklausās pēc vienas krietnas, progresīvas un noteikti demokrātiskas valsts, kur sabiedrības viedoklim ir loma un tautas balss tiek uzklausīta un saklausīta. Tā šķiet. Bet vai tā ir?

2007.gadā bija apritējuši astoņi gadi, kopš Latvijas Valsts prezidente bija Vaira Vīķe Freiberga, un bija pienācis laiks vēlēt jaunu prezidentu. Jau toreiz bija izskanējuši aicinājumi mainīt Latvijas prezidenta ievēlēšanas kārtību un ļaut tautai izdarīt šo izvēli, tomēr pie varas esošajiem šī ideja nelikās pievilcīga – protams, šaurā lokā izvēlēties nākamo valsts galvu ir daudz izdevīgāk, tā teikt - mierīgāks prāts, mazāk kreņķu un negaidītu pavērsienu.

Un tā, 2007.gada rudenī daži vīri devās uz Rīgas Nacionālo zooloģisko dārzu. Apskatīt lāčus, vilkus, cūkas un aitas, un pie reizes arī izlemt, kam nākamajos četros gados būt par Latvijas prezidentu. Šīs liktenīgais, zoodārzā pieņemtais lēmums tiešām piepildījās, un starp vietējiem un eksotiskajiem kustoņiem izvēlētais prezidents tika ievēlēts amatā. Mums visiem zināms, kas notika vēlāk. Sākumā kungs nevarēja saprast, kas viņš ir. Bet vēlāk tik ļoti iejutās lomā, ka aizejot noorganizēja nelielu apvērsumu valstī, kā rezultātā mums bija tas prieks vērot, piemēram, izglītības un zinātnes ministru, kurš naktīs dzērumā dragā pa galvaspilsētu, un par zooloģisko dārzu atbildīgo ministru, kurš savai draudzenei izmaksā prēmijas no valsts maka.

Visus pēdējos gadus es un arī citi mani kolēģi uzturējām priekšlikumu mainīt nedemokrātisko prezidenta iecelšanas sistēmu, kura turklāt acīmredzami ir sevi izsmēlusi – stāsts par zooloģisko dārzu, manuprāt, ir tam labākais pierādījums.

Valsts galvai ir jāsaņem tautas uzticība, lai pārliecināti un efektīvi varētu pildīt savus pienākumus, pārstāvot ne vien dažu izredzēto valdības kungu viedokli, bet visus Latvijas cilvēkus.

Diezgan grūti izdomāt iemeslu, kāpēc lai neļautu tautai vēlēt savas valsts prezidentu. Tā notiek gan Lietuvā, gan Francijā, Polijā, Čehijā un daudzās citās Eiropas valstīs.

Bet "tiesiskuma" koalīcija var! Un iemesls ir pavisam triviāls – par nākamo valsts prezidentu esot bijusi saposusies cita augsta amatpersona – Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Domāju, šis fakts visu ļoti labi paskaidro. Diez vai Āboltiņas kundzei jebkad būtu izredzes kļūt par tautas vēlētu un mīlētu prezidenti. Un tieši tāpēc "Vienotība" tik spītīgi un cieti turas pretī tautas vēlētā prezidenta idejai. Viss ir banāli. Viena vai dažu cilvēku intereses kārtējo reizi tiek liktas augstāk par visas valsts un sabiedrības interesēm.

Neļaujot tautai vēlēt savu prezidentu, valdošie nolēmuši iet vēl tālāk un liegt cilvēkiem izteikt viedokli par iedzīvotājiem un valstij kopumā svarīgiem jautājumiem. 2012.gada vasarā "tiesiskuma" koalīcija apņēmās likvidēt Latvijas demokrātisko tautas referendumu regulējumu. Tagad sarīkot referendumu valstī ir praktiski neiespējami. Acīmredzams, ka valdošo bailes no savas valsts iedzīvotājiem aug ģeometriskā progresijā. Tieši šīs bailes izraisa vēlmi visu noslepenot, lemt šaurā lokā un - nedod Dievs!- nekādā gadījumā nelaist pie teikšanas tautu.

Tikai dažu pēdējo mēnešu laika notikumi: ir bijuši slepeni ziņojumi par "Liepājas metalurga" likteni, slepens nodoms par LMT un Lattelecom apvienošanu, slepens ziņojums par "Prudentijas" atlīdzību, slepeni plāni par nākamā gada valsts budžetu… Valdība konsekventi noslepeno informāciju par to, kā plāno izlietot nodokļu maksātāju naudu.

Tomēr, izrādās, arī bailes stāstīt tautai par valdības tēriņiem vēl ir tikai ziediņi. Patiesais visatļautības un neizmērāmo baiļu apliecinājums ir dažu valdošajiem pietuvināto sazvērnieku mēģinājums pārrakstīt Latvijas Republikas Satversmi.

Kā nesen izrādījies, visu vasaru Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājas Ilmas Čepānes un kādreizējā Valsts prezidenta amata kandidāta Egila Levita vadībā viesnīcā "Radi un draugi" (neviļus nāk prātā viesnīcas "Rīdzene" sāga) tika perināts pēc būtības valsts apvērsums – mūsu Satversmes grozījumi. Tagad, šo draugu "gara darbu" par visam varītēm tiek mēģināts attaisnot un virzīt uz priekšu.

Slepenās sanāksmes viesnīcā - bez jebkāda Saeimas vai tautas pilnvarojuma, nepieaicinot citus valsts varas pārstāvjus – līdz tādam līmenim nu jau ir nolaidusies tā saucamā "tiesiskuma" koalīcija , valdības " klibā vista".

Bet, kā mēs visi zinām, viss slepenais kādreiz nāk gaismā.

4.septembrī izgāzās Čepānes kundzes klajie meli gan Saeimas deputātiem, gan visai sabiedrībai kopumā. Visas vasaras garumā kopīgi satamborētos Satversmes grozījumus Juridiskās komisijas priekšsēdētāja pasniedza kā Levita kunga personīgo iniciatīvu, par kuru viņa pirmo reiz dzird un piedāvā nu mums visiem par to parunāties. Nožēlojami. Un bīstami vienlaikus.

Bīstami, jo tas apliecina, ka šī valdošo kliķe ne ar ko neatšķiras no totalitārajiem režīmiem, kuri manipulē un uzspiež savu gribu, lai vai ko tas neprasītu. Visatļautība ir tās vadmotīvs. Valsts prezidenta konstitucionālās komisijas priekšsēdētājs, kurš slepeni, neinformējot arī pašu Valsts prezidentu, viesnīcā pārraksta valsts Satversmi, ir sevi diskreditējis gan kā jurists un tiesnesis, gan kā mācībspēks un Valsts prezidenta komandas dalībnieks.

Lai cik bēdīgs nebūtu šis stāsts, tajā ir arī sava humora piedeva. Pēc vēsturiskas Saeimas komisijas sēdes, apzinoties slepenās ieceres izgāšanos, Čepānes kundze tā pārbijās, ka nevarēja izdomāt neko labāku, kā vērsties policijā. Jā, jā. Nez kāpēc kā vienīgo iespēju atklāt šo sazvērestību Čepānes kundze iedomājās elektroniskā pasta uzlaušanu. Un kā cilvēku, kurš to izpildīja, viņa iedomājās šo rindu autoru. Tā nu šodien man būs jauka parunāšanās ar Drošības policijas izmeklētājiem par to, vai esmu uzlauzis Čepānes kundzes e-pastu un par dzīvi vispār.

Samuēls Džonsons ir teicis: "Glabāt savu noslēpumu - gudri, bet gaidīt, ka to glabās citi – muļķīgi". Šo citātu derētu iegaumēt visiem, kas piedalījušies sanākšanās "Rados un draugos". Un varbūt arī palasīt kādu grāmatu par vēsturi vai psiholoģiju.

Bet kā tad par Konstitūciju tiek lemts citās valstīs? Ļoti gribētos, lai katrs izlasa, kā par savu Konstitūciju lēma Islandes tauta. Nevaru nepiekrist Ivetas Kažokas apzīmējumam šim procesam, tas tiešām bija Islandes demokrātijas brīnumstāsts.

Lai taptu Islandes Konstitūcija, tika atlasīti tūkstotis iedzīvotāju, kuri satikās galvaspilsētā, lai kopīgās diskusijās nolemtu - kādai jābūt jaunajai Konstitūcijai. Dalībniekus atlasīja pēc nejaušības principa tā, lai viņi veidotu Islandes sabiedrības mikromodeli. Mērkis bija padarīt Konstitūcijas izstrādes procesu pēc iespējas atvērtāku.

Katra Konstitūcijas versija tika nodota apspriešanai sabiedrībai, pēc tam pārstrādāta, tad tika apspriesta nākamā versija. Konstitūcijas izstrādei internetā tika izveidota īpaša interneta vietne, profili tviterī, Facebook, Youtube. Katru nedēļu Konstitūcijas mājaslapā tika ievietota jauna versija, kuru varēja komentēt tāpat, kā tas notiek Facebook.

Ko lai saka - sajūtiet atšķirību…

Esmu pārliecināts, ka Latvijas ļaudis ir gudri, viedi un pieredzējuši, un spēj paši izlemt, ir vai nav jāmaina Satversme un ja tā, tad tāpat kā islandieši var arī piedalīties savas valsts galvenā likuma izstrādē.

Latvijā dzīvo gudri, izglītoti un nākotnē vērsti cilvēki. Un valdošajai koalīcijai nav nekādu tiesību lemt šo cilvēku vietā.

Source

Tags

Andrejs Elksniņš
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form