Uzreiz gribu pateikt, ka neesmu romatinsko noziedznieku aizstāvis un nenoliegšu, ka sarunu noklausīšanās ir devusi pamatu daudzu noziegumu atklāšanai. Un tomēr. Vai pēc šāda SAB vadītāja paziņojuma nevienam nerodas nekādi jautājumi?
Man rodas. Pat vairāki. Un jautājums Nr.1 - kā Latvijas specdienesti uzzina, kad kāds no mums telefonsarunā piemin kaut ko, kas saistīts ar noziegumiem, noziedzīgajiem darījumiem vai ko citu tamlīdzīgu? Un vai, ja es sarunā apspriežu, piemēram, kādus atklātos amatpersonu noziedzīgos darījumus, tad automātiski nokļūstu vienā sarakstā ar tiem, kuri vairs nevar justies droši, runājot pa telefonu?
Šie Maizīša kunga vārdi, manuprāt, raisa pamatīgas bažas par to, ka valstī darbojas visu sarunu noklausīšanas monitoringa sistēma, kas reaģē uz atslēgvārdiem. Nekā savādāk es nevaru izskaidrot specdienestu spējas identificēt visus, kas sarunās piemin noziegumus.
Tiesiskas valsts pamatprincipi
Latvijas Satversme nosaka, ka valsts pienākums ir ievērot virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī samērīguma un tiesiskās paļāvības principus.
Lai nepieļautu autoritāru režīmu vai policejiskās varas nostiprināšanos, likumdevējs deleģē izpildvarai zinamas funkcijas, kuras cita starpā ir kontrolējamas no tiesu varas amatpersonu puses. Tas garantē līdzsvaru un savstarpēju kontroli un veicina to, ka vara nav pārmērīga.
Satversme arī nosaka, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai. Latvijā izpildvara - Ministru kabinets - ārējo normatīvo aktu var izdot tādā gadījumā, ja tā ir lēmis likumdevējs, kurš arī ir noteicis izpildvaras kompetences robežas. Savukārt valsts institūcijas, kurām ar likumu ir noteiktas tiesības veikt operatīvo darbību, izdod iekšējos normatīvos aktus par šīs darbības organizāciju, metodēm, taktiku, līdzekļiem un uzskaiti.
Tātad, lai pielietotu sarunu noklausīšanas monitoringa sistēmu vai spiegošanas datorprogrammu, pēc attīecīgiem Saeimas un Ministru kabineta lēmumiem, drošības iestādēm savos iekšējos normatīvajos aktos būtu jānosaka principi, pēc kuriem šīs sistēmas un programmas tiek izmantotas.
Atļauts tas, kas nav aizliegts?
Nepārprotami Latvijas Republikas teritorijā tiesībsargājošo un drošības iestāžu rīcībā esošais tehniskais nodrošinājums pieļauj iespēju, kad cita starpā to varētu izmantot totālas sarunu kontroles monitoringa veikšanai pēc sistēmā ievadītiem atslēgvārdiem un arī iedzīvotāju izsekošanai liekot lietā spiegošanas datorprogrammas.
Taču, gadījumā, ja tiek veikta konkrēta cilvēka sarunu, es apšaubu skaidra un saprotāma regulējuma esamību, lai vispārīgs telefonsarunu monitorings pēc atslēgvārdiem un spiegošanas datorprogrammu iesūtīšana kādas personas vai pat veselas sabiedrības grupas datoros vai telefonos varētu notikt likumīgi.
Faktiski, Latvijas sabiedrība tiek pakļauta riskam, ka to tiešā veidā skars tāda valsts prakse, kas pieļauj slepenu darbību veikšanu izmantojot telefonsarunu monitoringu un spiegošanas datorprogrammas. Pašreizējais likumiskais regulējums šajā jomā mūsu valstī neatbilst tiesiskas valsts principiem un tas nav nedz pieejams, nedz paredzams.
Slepenās izmeklēšanas jomā pieejamās augsti attīstītās tehnoloģijas un datorprogrammas pieprasa skaidrus, detalizētus noteikumus, kas pilsoņiem skaidri pasaka, pie kādiem nosacījumiem valsts institūcijas ir tiesīgas uzsākt slepenos pasākumus. Pieļaut SABiem un KNABiem darboties pēc principa atļauts ir tas, kas nav aizliegts ir tīra veida nolaidība. Nacionālajās tiesībās ir jābūt noteiktiem aizsardzības pasākumiem pret patvaļīgu un ļaunprātīgu iejaukšanos personu pamattiesībās.
Kas zināms visai pasaulei, mūsu valdībai slepens
Diemžēl valdības vadītājs Dombrovskis šādus tiesiskai valstij saistošus principus neizprot, pats personīgi būdams tiesiskuma koalīcijas balsts un, kā jau ierasts, izmantoja slepenības kritēriju, lai šādas specdienestu darbības nekomentētu.
Premjeram būtu jāpamato, kura konkrēti valsts amatpersona un uz kāda pamata ir klasificējusi spiegošanas datorprogrammas izmantošanu FinSpy iedzīvotāju izsekošanai, kā arī būtu jānorāda vismaz iekšējā normatīvā akta nosaukums, uz kura pamata šādas darbības tiek veiktas.
Taču pašreiz stāsts par slepenajām programmām Latvijā līdzinās joku lugai, kad visa Latvijas un arī ārvalstu sabiedrisko mediju telpa ir pārpildīta ar ziņu, par to, ka Latvijas valdība izmanto spiegošanas programmas, taču pati Latvijas valdība to nekomentē, slēpjoties aiz slepenības.