Fragments no raksta "Par neslavas celšanu masu saziņas līdzekļos", kas publicēts žurnālā "Jurista Vārds" Nr.33, 2010. gada 17. augustā.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

2009. gadā 19. novembrī Saeima, izdarot grozījumus Krimināllikumā (KL), izslēdza no tā 158. pantu, kas paredzēja atbildību par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī. Tas tomēr nenozīmē minētā nodarījuma dekriminalizāciju, jo vienlaikus tika grozīts arī KL 157. pants, papildinot to ar otro daļu un paredzot tajā atbildību par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī.

Redakcionāli šo tiesību normu dispozīcijas atšķiras, tomēr tas nav saistīts ar jaunu izpratni par neslavas celšanu, ko likumdevējs būtu vēlējies atspoguļot Krimināllikumā, bet gan ar goda aizskaršanas dekriminalizāciju. Pieņemot 1998. gadā Krimināllikumu, likumdevējs nebija veidojis 156. un 157. pantā goda aizskaršanas un neslavas celšanas kvalificētos sastāvus, bet gan paredzējis 158. pantā atbildību par tīšu goda aizskaršanu vai neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī. Dekriminalizējot goda aizskaršanu, tika nolemts neveidot neslavas celšanas kvalificētajam sastāvam atsevišķu pantu, bet paredzēt atbildību par šo nodarījumu KL 157. panta otrajā daļā. Grozījumi Krimināllikumā nav mainījuši izpratni par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī, tomēr jaunā tiesību normas redakcija lielākā mērā atbilst Krimināllikuma veidošanas principiem, proti, noziedzīgu nodarījumu pamatsastāva un kvalificēto sastāvu formulēšana viena Krimināllikuma panta atsevišķās daļās.

Veicot šos Krimināllikuma grozījumus, likumdevējs ir pārveidojis tiesību normas sankciju: vainīgo personu par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī vairs nevar sodīt ar brīvības atņemšanu vai arestu, kā to paredzēja KL 158. pants; izslēdzot brīvības atņemšanas sodu no panta sankcijas, likumdevējs ir palielinājis maksimālā naudas soda apmēru, ko var piemērot par šo pārkāpumu, no 30 līdz 80 minimālajām mēnešalgām. [..]

Neslavas celšanas kvalificētais sastāvs - nepatiesu, apkaunojošu izdomājumu izplatīšana masu saziņas līdzeklī (KL 157. panta otra daļa) - ir veidots, ievērojot faktu, ka šādā veidā izplatītā informācija kļūst pieejama neierobežotam personu lokam un to cilvēku skaits, kas iepazinušies ar šo informāciju, var arī būt ļoti plašs, turklāt publiskotā informācija, ņemot vērā bibliotēku un elektronisko arhīvu esamību, ir pieejama ne tikai tās publiskošanas brīdī, bet arī ilgu laiku pēc tam.  KL 157. panta otrajā daļā definētā neslavas celšana masu saziņas līdzeklī ir atzīstama par izdarītu brīdī, kad teksts, kas satur apmelojošo nepatieso informāciju, kļūst pieejams lasītājiem vai kad audio vai video informācija tiek translēta ēterā. Gadījumā, ja attiecīgā informācija tiek publiskota žurnālā vai avīzē, KL 157. panta otrajā daļā paredzētais nodarījums atzīstams par izdarītu brīdī, kad parādās iespēja iegādāties šo izdevumu vai arī tas ir nosūtīts abonentiem. [..]

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 7. panta trešo daļu par KL 157. pantā paredzēto nodarījumu notiek privātās apsūdzības kriminālprocess, kurā apsūdzības funkciju īsteno pats cietušais. Tas nozīmē, ka persona, kura uzskata, ka viņai celta neslava, var iesniegt tiesā sūdzību un prasīt tajā norādīto personu saukšanu pie kriminālatbildības. Kaut gan KPL 621. panta otrā daļa paredz, ka tiesnesis pēc sūdzības saņemšanas var lemt par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, bieži vien praksē jautājumu par neslavas celšanas esamību izlemj kriminālprocesa ietvaros. Proti, tiesneši, saņemot cilvēka sūdzību un prasību saukt pie atbildības kādu personu par KL 157. pantā paredzētā likumpārkāpuma izdarīšanu, uzsāk kriminālprocesu un jau pēc tam padziļināti vērtē lietas apstākļus.

Praksē ir arī gadījumi, kad tiesneši lemj par kriminālprocesa uzsākšanu, saucot pie atbildības avīžu, žurnālu un interneta portālu galvenos redaktorus, apsūdzot viņus neslavas celšanā, kas izdarīta, publiskojot citu autoru tekstus, kas ietver nepatiesu, citu personu apkaunojošu, informāciju.

Ievērojot tiesām iesniegto sūdzību saturu, kā arī faktu, ka masu saziņas līdzekļu redaktors (galvenais redaktors), tāpat kā ikviens cits cilvēks, var veikt krimināli sodāmu neslavas celšanu, tiesnešu lēmumi par kriminālprocesa uzsākšanu attiecīgajos gadījumos bieži vien ir pamatoti. Jāpiekrīt, ka tieši kriminālprocesa ietvaros ir iespējams pārbaudīt sūdzībā izklāstītos faktus, izanalizēt tos un izdarīt secinājumus par inkriminējamā noziedzīgā nodarījuma sastāva esamību. Vienlaikus jāatzīst, ka šādi kriminālprocesi bieži mēdz beigties ar attaisnojošiem spriedumiem,[1] bet līdz attaisnojošā sprieduma spēkā stāšanās dienai redaktori (galvenie redaktori) atrodas apsūdzēto personu statusā. Vērtējot situāciju abstrakti, turklāt vēl piesaucot nevainīguma prezumpcijas principu, problēmu var arī nepamanīt. Tomēr apsūdzētā statuss kriminālprocesā, pat skaidri apzinoties vainas neesamību, nav neitrāli uztverams fakts. Parasti cilvēks - uzzinot par kriminālprocesa uzsākšanu (a); saņemot no tiesas pavēsti, kurā norādīts, ka viņš tiek aicināts uz tiesas sēdi kā apsūdzētais (b); iepazīstoties ar Krimināllikuma pantu, kas agrāk paredzējis brīvības atņemšanas sodu, bet tagad - naudas sodu līdz 80 minimālajām algām (c) - nespēj palikt vienaldzīgs, šī situācija rada viņam nopietnus pārdzīvojumus, nepieciešamību meklēt juridisko palīdzību, tērēt laiku un citus resursus apsūdzības atspēkošanai.

Problēmas pamatiemesls ir privātās apsūdzības esamība mūsu Kriminālprocesā. Nenoliedzot tās nozīmi, jāatzīst, ka nereti to izmanto pretēji vispārīgajām kriminālprocesa interesēm. Ja publiskās apsūdzības procesā prokurors, būdams jurists, pirms uzrāda kādai personai apsūdzību, analizē lietas apstākļus, savāktos pierādījumus, faktus, kas dod pamatu uzskatīt, ka konkrētā persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, - tad privātās apsūdzības procesā sūdzības iesniedzējs norāda vien uz personu, kura, viņaprāt, ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, bet tiesnesim, ievērojot pienākumu dienas laikā pieņemt lēmumu saistībā ar saņemto sūdzību, vieglāk izlemt par kriminālprocesa uzsākšanu nekā motivēt atteikšanos no tā uzsākšanas.

Lemjot par kriminālprocesa uzsākšanu, jāievēro, ka masu saziņas līdzekļa redaktoru (galveno redaktoru) nevar atzīt par vainīgu neslavas celšanā, ja viņa nodarījuma būtība izpaužas tikai atļaujā publiskot avīzē, žurnālā, interneta portālā, TV raidījumā informāciju, kuras nepatiesumu viņš neapzinās. Par publikāciju saturu atbild to autori, un tieši viņi var tikt saukti pie kriminālatbildības par neslavas celšanu, ja tīši iesnieguši redakcijai nepatiesu citu personu apmelojošu infromāciju.

Viedoklis par masu saziņas līdzekļa redaktoru kā KL 157. panta otrajā daļā paredzētā likumpārkāpuma izdarītāju balstīts uz pieņēmumu, ka redaktors (galvenais redaktors) ir atbildīgs par attiecīgajā masu informācijas līdzeklī publiskojamās informācijas saturu. Taisnība, ka likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 16. panta trešajā daļā ir paredzēta šāda atbildība. Kļūda ir šīs tiesību normas interpretācijā, nepamatoti to paplašinot, proti, kļūdaini uzskatot, ka galvenajam redaktoram, ievērojot viņa darba tiesiskās attiecības ar noteikto masu saziņas līdzekli, jāatbild krimināltiesiskā kārtībā par citu personu nodarījumiem, kuri noziedzīgu mērķu sasniegšanai ir izmantojuši konkrētu avīzi, žurnālu vai citu masu saziņas līdzekli.

Šāda likuma interpretācija ir absolūti nepareiza, jo ir pretrunā ar krimināltiesību pamattēzi, kas pieļauj personas sodīšanu tikai gadījumos, kad personas nodarījumā ir konstatētas visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Fakts, ka persona strādā par masu saziņas līdzekļa redaktoru (galveno redaktoru), neizslēdz nepieciešamību konstatēt apsūdzētās personas vainu viņai inkriminētajā nodarījumā. Saistībā ar KL 157. panta otro daļu, tas nozīmē nepieciešamību konstatēt, ka persona ir apzinājusies noteiktās informācijas neatbilstību patiesībai un vēlējusies izplatīt šo citus cilvēkus apmelojošo informāciju. Tiesu prakse atzīst un respektē šo pieeju, kas tomēr nemazina to kriminālprocesu skaitu, kuros pie atbildības tiek saukti masu saziņas līdzekļu redaktori, kas pēc pusgada vai gada, ko prasa kriminālprocess, tiek attaisnoti noziedzīga nodarījuma sastāva neesamības dēļ.

Piemēram, 2007. gada 13. aprīlī Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa izskatīja lietu Nr. K32-65-07/2, kurā interneta portāla galvenais redaktors X. tika apsūdzēts tīšā goda aizskaršanā un neslavas celšanā masu saziņas līdzeklī. Tiesa noskaidrojusi, ka interneta lietotājs K., izmantojot attiecīgā interneta portālā nodrošināto iespēju publiskot komentārus un uzdot jautājumus, ievietojis tīmeklī informāciju, ko persona V. uztvērusi kā tādu, kas ceļ viņai neslavu. Kaut gan informācijas autors ir bijusi persona K., V. cēlusi privāto apsūdzību pret personu X., motivējot to ar faktiem, ka X. ir interneta portāla galvenais redaktors un viņam saskaņā ar likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" 16. pantu jāatbild par masu informācijas līdzeklī publicējamo materiālu.

Konkrētajā gadījumā X. tika apsūdzēts nevis par to, ka pats būtu izdarījis tīšu goda aizskaršanu un neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī, bet pieļāvis tā izdarīšanu no citas personas puses - portāla lietotāja K. Izskatot lietu, tiesa pamatoti attaisnoja apsūdzēto X. noziedzīga nodarījuma sastāva neesamības dēļ, norādot, ka saskaņā ar KL 1. pantu pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu vai aiz neuzmanības izdarījusi Krimināllikumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes. Saskaņā ar KL 158. pantu personu var atzīt par vainīgu goda aizskaršanā vai neslavas celšanā masu saziņas līdzeklī tikai tad, ja goda aizskaršana vai neslavas celšana izdarīta ar tiešu nodomu, vainīgajam apzinoties, ka par cietušo izplatāmās ziņas ir nepatiesas un apkaunojošas, pie tam vainīgais vēlas ar savu rīcību cietušajam celt neslavu. X. tika attaisnots, jo no lietas apstākļiem nav bijis pamats secināt, ka X., izmantodams personu K., ir vēlējis celt neslavu personai V.

Skaidru viedokli saistībā ar redaktoru (galveno redaktoru) kriminālatbildību par neslavas celšanu, kuras pazīmes tiek konstatētas publiskotajos materiālos, ir paudis Augstākās tiesas Senāts. 2007. gada 25. septembrī, izskatot lietu SKK-270/2007, tiesa kā tēzi formulēja: "Par to, ka ar kādu konkrētu publikāciju avīzē tiek aizskarts citas personas gods un celta šai personai neslava, krimināltiesiski var būt atbildīgs tikai šīs publikācijas autors." Pamatojot šo viedokli, Augstākās tiesas Senāts ir uzsvēris, ka likuma "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" likuma norma, kas paredz galvenā redaktora atbildību par publicējamo materiālu saturu, attiecas uz civiltiesisko atbildību un nevar būt par pamatu kriminālatbildībai.[2] Šis atzinums, protams, nenozīmē, ka redaktors (galvenais redaktors) nevar celt neslavu masu saziņas līdzeklī. Viņš ir saucams pie atbildības saskaņā ar KL 157. panta otro daļu kā kriminālpārkāpuma izdarītājs, ja ir apmelojošā, nepatiesu informāciju saturošā, teksta līdzautors. Gadījumā, ja redaktors (galvenais redaktors) organizējis, atbalstījis neslavas celšanu vai uzkūdījis uz to, viņš ir saucams pie kriminālatbildības kā minētā kriminālpārkāpuma līdzdalībnieks, t.i., saskaņā ar KL 157. panta otro daļu, piemērojot KL 20. panta otro, trešo vai ceturto daļu. Tomēr līdzdalība ir konstatējama tikai tādos gadījumos, kad persona, apzinoties publiskojamās informācijas nepatiesumu, rīkojusies tā, lai tā tiktu izklāstīta vai citādā veidā publiskota. Tas ir fakts, kam jābūt pierādītam kriminālprocesa ietvaros - secinājumu par tā esamību nedrīkst izdarīt, norādot vien uz to, ka noteiktā persona strādā par masu saziņas līdzekļa redaktoru (galveno redaktoru). Turklāt jāņem vērā, ka par līdzdalībnieku var atzīt ikvienu pieskaitāmu, 14 gadu vecumu sasniegušu personu neatkarīgi no nodarbošanās veida un ieņemamā amata - redaktora (galvenā redaktora) tiesiskais statuss nerada nedz priekšrocību, nedz ierobežojumus saukt personu pie atbildības par izdarīto likumpārkāpumu.

Saistībā ar redaktora (galvenā redaktora) kriminālatbildību par neslavas celšanu, būtiski ņemt vērā, ka vienīgi tas, ka redaktors pieņēmis lēmumu publiskot kādu citas personas sagatavotu informāciju, neapzinoties, ka to varētu vērtēt kā neslavas celšanu trešajai personai, nevar padarīt redaktoru (galveno redaktoru) par līdzvainīgu noziedzīgā nodarījumā. Lai atzītu personu par līdzvainīgu likumpārkāpuma izdarīšanā, jākonstatē personas vaina. Redaktora lēmums par informācijas publiskošanu atspoguļo viņa vēlmi un gribu, tomēr tas nav vērsts uz noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, bet profesionālo pienākumu izpildi (avīzes vai žurnāla numura sagatavošanu publicēšanai) un to nevar vērtēt kā noziedzīgās gribas atspoguļojumu. Redaktors (galvenais redaktors) šādos gadījumos nav saucams pie kriminālatbildības, jo viņa darbībās iztrūkst obligāta noziedzīga nodarījuma sastāva pazīme - subjektīvā puse.


[1] Manā rīcībā nav informācijas par masu saziņas līdzekļu redaktoriem (galvenajiem redaktoriem), kuri būtu atzīti par vainīgajiem neslavas celšanā, publicējot citu personu autordarbus. Teorētiski tas ir iespējams, tomēr, lai tas notiktu, nepietiek vien konstatēt, ka apsūdzētais strādā par avīzes vai žurnāla galveno redaktoru.

[2] Augstākās tiesas Senāta 2007. gada 25. septembra spriedums lietā SKK-270/2007.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form