Covid-19 pandēmija mūsu katra dzīvi ietekmē jau gandrīz gadu. Šķiet, nesen tikai uzzinājām, ka Ķīnas pilsētā Uhaņā strauji izplatās līdz šim nezināms vīruss, kas var apdraudēt cilvēku dzīvības. Šobrīd, kad Covid-19 izplatība kļuvusi nekontrolējama, vissmagāk tā skārusi gados vecākus cilvēkus, īpaši tos, kas dzīvo sociālās aprūpes centros (turpmāk – SAC). Tieši SAC iemītniekiem, kuri ir gados vecāki cilvēki un bieži ar smagu veselības stāvokli un daudz blakussaslimšanu, Covid-19 slimība var būt izšķiroša, tāpēc viņiem Covid-19 izplatības laikā uzraudzība un kontrole ir īpaši svarīga.
Ik dienu pie manis vēršas norūpējušies cilvēki, kuriem kāds tuvinieks ir ievietots pansionātā smagu veselības problēmu dēļ, par to, ka viņu vecāki vai vecvecāki nesaņem pienācīgu aprūpi, tostarp aprūpētājiem trūkst atbilstošu aizsarglīdzekļu un medicīnas iekārtu, piemēram, oksimetru, lai uzraudzītu un aprūpētu jau inficētos un potenciālos Covid-19 saslimušos. Šo informāciju apstiprina arī Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Covid-19 nodaļas virsārsta Kārļa Rāceņa sacītais, ka "slimnīcā nonāk daudzi SAC klienti, no kuriem liela daļa pacientu no pansionāta uz slimnīcu tiek nogādāti par vēlu, proti, kad veselības problēmas ir kļuvušas pārāk nopietnas, lai notiktu veiksmīga ārstēšana".
Neziņas un baiļu situācijā, kad radinieki nevar apciemot savus vecākus un vecvecākus dzīves nogalē, vēl krasāk izskan labklājības ministres Ramonas Petravičas izteikumos dzirdamā nekompetence un vienaldzība par šī brīža situāciju pansionātos. Ja par valsts pansionātiem ministre vēl izsaka viedokli, tad pašvaldību un privātie pansionāti ministri vispār neinteresē, norādot, ka tie nav Labklājības ministrijas padotībā. Laikam ar to domājot – "nav Labklājības ministrijas padotībā, nav mana problēma". Labklājības ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde sociālās aizsardzības jomā, bet Covid-19 pandēmijas laikā ir sajūta, ka ministre līdz galam neizprot un neapzinās savu atbildību. Tā vietā Petraviča noveļ vainu uz darbiniekiem: "Covid-19 izplatība sociālās aprūpes centros ir pansionātu vadītāju un darbinieku atbildība."
SAC darbinieki, līdzīgi kā ārsti, šobrīd uz saviem pleciem iznes vissmagāko nastu – ik dienu aprūpējot SAC klientus, rēķinoties ar risku saslimt pašiem, jo kontakts ar klientiem ir ļoti tuvs, bet aizsarglīdzekļu un skaidras informācijas, kā rīkoties, trūkst. Vēlos atgādināt, ka Latvijā pansionātos cilvēkus aprūpē sociālie darbinieki un aprūpētāji. Piemēram, sociālajam darbiniekam nepieciešama otrā līmeņa profesionālā augstākā vai akadēmiskā izglītība sociālajā darbā vai karitatīvajā sociālajā darbā, viņa pienākums ir identificēt un izvērtēt klienta sociālo situāciju, problēmas un organizēt to risināšanu. Sociālā darbinieka atalgojums mēnesī ir 850 eiro.
Savukārt aprūpētājam pansionātos pietiek ar pamatizglītību, taču viņam jāaprūpē – jāēdina, jāmazgā, jāapģērbj utt. – veci cilvēki un cilvēki ar invaliditāti, demenci. Atalgojums ir 610 eiro mēnesī. Jau kopš 2020. gada marta, kad Covid-19 kļuva par visu mūsu ikdienu, SAC darbiniekiem ir papildu slodze, jauni pienākumi un augsts risks saslimt pašiem. Taču labklājības ministre pat nav parūpējusies, lai savlaicīgi tiktu izdoti atbilstoši normatīvie akti, ar ko tiktu noteiktas un izmaksātas piemaksas par darbu paaugstināta riska apstākļos.
Eiropas Slimību profilakses un kontroles centrs jau 2020. gada 19. maija ziņojumā sniedza rekomendācijas par to, kā jāveic uzraudzība ilgstošas aprūpes iestādēs, lai tiktu novērsti strauji Covid-19 uzliesmojumi. Ziņojumā tika sniegta informācija, ka jau pirms Covid-19 gadījumu atklāšanas ilgstošas aprūpes iestādēs ir jāveic SAC darbinieku un klientu testēšana, kā arī jānodrošina pastiprināta SAC klientu veselības uzraudzība, tostarp jāmēra temperatūra, skābekļa piesātinājums ar pulsa oksimetru un elpošanas biežums reizi dienā vai reizi maiņā. Kā izrādās, SAC Latvijā oksimetri nemaz nebija iegādāti, līdz ar to viens no galvenajiem rādītājiem, kas var palīdzēt diagnosticēt to, vai klienta veselība strauji nepasliktinās, nemaz netika mērīts. Līdzīgas problēmas bija ar SAC darbinieku un klientu testēšanu, par ko ministre sacīja, ka "dažkārt pašvaldību pansionāti izvairās no testēšanas un to apzināti neveic". Tas skaidri izgaismo to, ka SAC vadītājiem un darbiniekiem trūkst koordinētas informācijas un komunikācijas ar atbildīgajiem ministrijas darbiniekiem, kā arī vēl daudzas citas problēmas SAC – personāla atalgojums, personāla nepietiekamība, individuālie aizsarglīdzekļi, neatbilstošs aprīkojums un piemērotu telpu trūkums, lai nodrošinātu pienācīgu SAC klientu aprūpi.
Ar skatu nākotnē
Problēmas, kas spilgti izgaismojās Covid-19 krīzes laikā, norāda uz to, ka nepieciešams pārskatīt sociālās aprūpes iestāžu lomu valstī, un šobrīd ir pareizais laiks, kad pārskatīt pieļautās kļūdas un rast tām risinājumus, lai novērstu līdzīgus gadījumus nākotnē.
Pirmkārt, ir jāpārskata SAC darbība, lai ņemtu vērā situācijas, kad nepieciešams izolēt pacientus, nodrošināt sociālo distancēšanos, novērst personāla un pacientu "staigāšanu" no iestādes uz iestādi un ieviest personāla aizsardzību.
Otrkārt, ir novērots infekcijas kontroles trūkums. Neraugoties uz to, ka vasarā pieprasīju informāciju par to, vai ir izstrādāti konkrēti rīcības plāni, kā rīkoties, un atbildē tika norādīts uz vadlīniju izstrādi, vēstuļu nosūtīšanu iestādēm un pašvaldībām un individuālo aizsardzības līdzekļu (masku, respiratoru, roku un virsmu dezinfekcijas līdzekļu) iegādi sociālās aprūpes iestādēm pavasarī, tomēr vadlīnijas nepasargāja SAC no straujās Covid-19 izplatīšanās rudenī un ziemā. Jāmin, ka, neraugoties uz to, ka institūcijām jānodrošina oksimetri, tas netiek darīts, tas pats ir arī ar testu nodrošināšanu. Ir skaidrs, ka nepieciešama regulāra komunikācija ar sociālās aprūpes iestāžu vadītājiem (tikai šā gada 14. janvārī notika pirmā Labklājības ministrijas rīkotā sanāksme), lai izskaidrotu vadlīniju ievērošanas nepieciešamību un meklētu risinājumus, ja iestādēm nav iespējams iegādāties aprīkojumu.
Treškārt, ņemot vērā, ka aprūpētājiem ir nepieciešama tikai pamatizglītība, bet darba pienākumi ir daudz plašāki nekā sociālajiem darbiniekiem, nepieciešams motivēt, atbalstīt, lai aprūpētājiem ir gan atbilstoša izglītība, gan atbilstošs atalgojums. Diemžēl iespējai apgūt Covid-19 testu veikšanu nebija lielas atsaucības, taču ir nepieciešams atkal informēt un izskaidrot, kāpēc tas ir būtiski, un motivēt darbiniekus iesaistīties papildu apmācībā.
Ceturtkārt, jau iepriekš minētā atalgojuma problēma rada lielu darbinieku mainību un "staigāšanu" no vienas darbavietas uz otru, kā arī krīzes situācijā novērojams, ka sociālās aprūpes iestādēs trūkst darbinieku, jo ir tādi, kas nevēlas strādāt ar Covid-19 pacientiem vai ir saslimuši. Nepieciešams norādīt, ka vasarā Labklājības ministrijas sniegtajā informācijā par piemaksām darbiniekiem ārkārtas situācijas laikā un valsts sociālās aprūpes iestāžu darbiniekiem tika minēts, ka VSAC 415 darbinieki saņēma piemaksas 30 359,46 eiro apmērā, savukārt Labklājības ministrijas 40 darbinieki 26 874,75 eiro. Ir acīmredzams, ka nepieciešams pārskatīt atalgojuma politiku sociālās aprūpes iestādēs.
Piektkārt, plāna neesamība krīzes situācijā vai tā novilcināšana nepalīdzēs pārvarēt krīzi veiksmīgi. Labklājības ministrijai bija ļoti daudz laika, lai sagatavotos un laicīgi atrisinātu jautājumu saistībā ar iespējamiem Covid-19 infekcijas perēkļiem. Ir skaidrs, ka nepieciešama saskaņota rīcība, lai mazinātu ietekmi uz visiem ilgtermiņa aprūpes aspektiem, ieskaitot aprūpi mājās un sociālās aprūpes iestādēs, ņemot vērā, ka lielākā daļa klientu un pakalpojumu sniedzēju ir tie, kuri ir neaizsargāti pret Covid-19.