Andrejs Rjabcevs: Par ērcēm, žīdiem un ekstrēmistiem

Tāpat kā ērces, visā pasaulē dzīvo un darbojas žīdi un žīdu masonu slepenās organizācijas. Parazītiski piezīžoties nežīdu tautu ekonomikai, kultūrai, politikai, zinātnei, operatīvi izzīž no nežīdu tautu krājumiem to dzīvībai un eksistencei vajadzīgās vielas. Saindē goju (nežīdu) smadzenes ar žīdu masonu encefalītu, žīdiem noderīgiem likumiem, sagandē nežīdu tautu un valsti, valstiskās institūcijas un sabiedriskās organizācijas. Pārvēršot nežīdu tautas un to varenās valstis par vēsturiskiem graustiem, politiskiem putekļiem.

(..) Rodas jautājums: "Kā izsargāties no vislielākās nelaimes Cilvēces vēsturē ­ žīdu masonu ideoloģiskā un praktiskā encefalīta?"

Atbilde ir vienkārša tikai tās realizācija ir ļoti sarežģīta: Tāpat, kā cilvēki izsargājas no ērču piezīšanās savam ķermenim ­ iznīcinot ieraudzītās ērces.

Nevajag ļaut ērces nokļūšanu uz vesela cilvēka organisma, bet!... ja tas jau ir noticis, tad jānosmērē ar spirtu vai šņabi ērces piezīšanās vieta, ļoti uzmanīgi jāizvelk ērce no kodiena vietas ķermenī. Bet pati izvilktā ērce ir jāsadedzina uz spirta lampiņas liesmas vai gāzes plīts liesmas."

Diezgan skarbs teksts, vai ne? Turklāt vēl ņemot vērā, ka materiāla virsraksts ir "Par žīdiem, ērcēm un atcelto nāvessodu...", šķiet, gluži saprotams, ko īsti raksta autors vēlējies paust pēdējās rindkopās, runājot par "tik ļoti nepieciešamo ērču sadedzināšanu uz gāzes lampiņas liesmas". Šādi un līdzīgi teksti par nīstamo tautu, citu tautu pazudinātājiem u.c. ir rodami pirms aptuveni diviem gadiem iznākošajā puspagrīdes izdevumā "Patriots".

Šo pagaro citātu raksta sākumdaļā vēlējos iekļaut tikai viena iemesla dēļ ­ ne lai uzjundītu kādam asinis, bet gan lai radītu kaut nelielu priekšstatu par to, kāpēc vispār diezgan ekstrēmi noskaņotajam jauneklim Guntaram Landmanim pēdējos divus gadus vajadzēja maisīties pa tiesu mājām. Viņš ir (jeb pareizāk sakot, bija) izdevējs žurnālam "Patriots", kurš diemžēl vai paldies dievam, saules gaismu ir skatījis tikai ar trijiem saviem numuriem un pārējo publicistisko darbību strauji ierobežoja Drošības policija.

Kāpēc? Tieši šādu tekstu dēļ! Sākotnēji it kā savam draugu lokam domātais pārdesmit lappušu biezais žurnālītis arī cirkulējis tikai “savējo” aprindās, taču Landmanis pats apzinājās, ka ilgi tas tā neturpināsies. Pavisam drīz par šāda neoficiāla un varētu pat teikt puspagrīdes izdevuma eksistenci un saturisko vēstījumu uzzināja kāda republikas laikraksta žurnāliste, kuru tas krietni neapmierināja. Tā nu sākās nebeidzamie tiesu procesi, kuros G.Landmanis tika apsūdzēts par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu.

Sākotnēji, izskatot šo lietu, Liepājas tiesa uzskatīja par pierādītu apsūdzētā vainu un piemēroja viņam reālu brīvības atņemšanu uz astoņiem mēnešiem daļēji slēgta tipa cietumā. Landmanim, protams, šāda brīvības atņemšana nebija tīkama, un sekoja apelācijas prasība augstākā institūcijā ­ Kurzemes apgabaltiesā. Lietas izskatīšanas laikā vēl sekoja nebeidzamas pārbaudes pie dažādiem speciālistiem, kuru uzdevums bija tikai viens ­ noskaidrot un pamatot, vai tiešām Landmaņa izdotajā žurnālītī ir vērojama nacionālā un rasu naida veicināšana.

Patiesībā, man radies priekšstats, ka gan šīs nebeidzamās tiesu prāvas, gan dažādu žurnālistikas, vēstures, kultūras, valodniecības, politoloģijas un kādu vēl ekspertu rotācija (apsūdzētais īsti nepiekrita sākotnējiem spriedumiem, jo saskatīja lēmumā eksperta ieinteresētību, tāpēc nācās mainīt komisiju), kā arī diezgan skaļā ažiotāža, kas sacelta ap šo lietu presē, Landmanim ir kā izdzīvošanas avots. Citam vajag maizi izdzīvošanai, citam ūdeni, citam sievietes un vīnu, bet šajā gadījumā, manuprāt, bija nepieciešama apkārtējo uzmanība un popularitāte. Turklāt ne tika daudz pašam Landmanim gribējās kļūt slavenam, kā caur šādiem tiesu labirintiem un preses slejām paust savu ideoloģiju un pārliecību. Nu ko, jāatzīst, ja tā, tad tas viņam ir izdevies.

Taču lai vai kā, bet šajā nedēļā tomēr pēc divu gadu ilgas lietas izskatīšanas Landmanim tika nolasīts tiesas kolēģijas spriedums, kurā noteikta brīvības atņemšanu uz vienu gadu, sodu izciešot nosacīti ar pārbaudes laiku uz vienu gadu, kā arī naudassodu desmit minimālo mēnešalgu apmērā (Ls 600). Neesmu ticies personīgi ar Landmani un nemāku paust viņa viedokli, bet man nav īsti saprotama doma, vai pēc 600 latu samaksāšanas puisis liksies mierā un atkāpsies no savām diezgan ekstrēmajām darbībām?! Nosacīts sods arī, domājams, īpaši nesatrauc Liepājas Pedagoģijas akadēmijas trešā kursa studentu. Turklāt vēl jāpiebilst, ka topošais nacionālistiski noskaņotais skolotājs reiz jau stājies tiesas priekšā, saņemdams nosacītu sodu par izvairīšanos no militārā dienesta.

Jā, tiesas sēdes laikā viņš var apgalvot, ka sācis mainīt savu skatījumu nacionālos jautājumos, ka gatavs pieņemt arī citādāku viedokli, taču seguma šiem vārdiem vismaz es neredzu. Turklāt, pašķirstot vienu otru lappusīti interneta pasaulē, piemēram, www.latvians.lv, redzams, ka Landmaņa piekritēji ir daudz, un šīs viņa paustās idejas dzīvo pamatīgā daļā cilvēku.