Tā bija pilnīga mistika – nopērku paciņu cigarešu un izlasu: „Smēķētāji mirst jauni”. Sarēķinu, ka kvēpinu jau četrdesmit gadus, pakustinu gan roķeles, gan kājeles - un jūtos visnotaļ nepamiris. Tātad esmu vēl jauns, ja jau smēķēšanas liga mani nav skārusi un aizraidījusi pa skuju taku pie citiem pīpmaņiem, kuri miruši jauni, tieši šīs sveilēšanas nobendēti.
Gan jau arī mani kādreiz apmeklēs kaulainā ar izkapti vai sirpi un āmuru un būšu priecīgs, ka pīpmaņdebesīs sastapšu lielmeistaru Andreju Upīti, kurš sāka lietot papirantus divdesmit piecu gadu vecumā un mērdeklējās līdz 93 gadu vecumam. Rakstot viņš nosmēķēja divas paciņas dienā (piecdesmit papirosi!) un rau, kā – vismaz ar sociālistisko reālismu veiksmīgi tika galā! Ai, cik labprāt pasēdētu ar viņu uz pīpmaņmākonīša maliņas un socreālistiski uzsveilētu.

Nopērku citu cigarešpaciņu un lasu: „Smēķēšana veicina impotenci.” Mazliet satrūkstos, jo pēc brīža man jābūt pie sievietes intīmu sakaru sakarā. Satraucies izsmēķēju cigareti un, krustu pārmezdams, dodos pie mīļotās. Pirms mīlēšanās ievelkam vēl pa dūmam - un, neskatoties uz manu pārbīli, viss ir oki doki, i ne miņas no impotences! Starplaikā atkal uzsmēķējam - un pēc tam viss aiziet!

Man bija paziņa, kura ne smēķēja, ne lietoja alkoholu, ne gaļu ēda, ne it kā kaitīgo koka kolu brūķēja, bet savēžojusies atdeva galus trīdesmit gadu vecumā.. Bet es, pīpmanis un trimpelētājs, tuvojos septītajam gadu desmitam. Kāda šausmīga netaisnība! Ko tad īsti dara Dievs un Veselības ministērija? Ar Dievu man nav tuvu attiecību, bet Veselības ministērija ierēdnieciski un visnotaļ stulbi, padomjlaiciski frāžaini cīnās pret sveilēšanu.

Lasu uz vienas no cigarešu paciņām: „Smēķēšana nopietni apdraud Jūs un cilvēkus Jums blakus.” Piekrītu, ka apdraud i vienus, i otrus. Bet kāpēc nopietni? Vai tad var apdraudēt arī nenopietni? Iznāk tā – pīpoju nepīpmaņa klātbūtnē un ķiķinu. Šajā gadījumā viņš tiek nenopietni apdraudēts. Ja neķiķinu, tad draudi jau ir nopietni. Izlasījis šo Veselības ministērijas saukli, vientulībā aizsmēķēju un smeju gardus pīpmaņsmieklus par Veselības ministērijas asprātībām!

Par naudu, kura tiek tērēta smēķēšanas antireklāmām, varētu vismaz tūkstotim trūcīgu cilvēku bez maksas paglābt dzīvību.

Šo publikāciju gatavojot, aptaujāju kādus divus desmitus sveilētāju un sevis mērdeklētāju. Uz galda (kafejnīcā, dzīvoklī) guļ cigarešu paciņa. Es to ar roku piesedzu un jautāju: „Kas tur rakstīts?” Daudzi nosauca cigarešu nosaukumus - More, Camel, Monte Carlo,Marlboro.... Prasu, kas ar lieliem burtiem rakstīts. Mani respodenti rausta plecus: kaut kas par nāvi, par slepkavošanu. Pieļauju, ka šīs muļķības uz cigarešpaciņām var ietekmēt kādu skolasbērnu nesveilēt, bet arī tas ir tikai nosacīti, jo pusaugas alkst pēc asām izjūtām un, ja viņi izlasa, ka smēķēšana nogalina, tad tieši pateicoties šim muļķīgajam uzrakstam var ievilkt pirmo dūmu, lai pārbaudītu – nogalinās vai nē? Ja nenogalina (protams, ka nē!), viņš, cīnīdamies ar nelabumu, ļuļķēs nākamo cigareti, tad vēl vienu - un aiziet zirgs zaļā pļaviņā.

Ir tāds slavens fotogrāfs Zigurds Mežavilks. Viņam bija uzmācīga mānija, ienākot Preses nama kafejnīcā, apstaigāt galdiņus pie kuriem pīpoja, atgādinot: „Smēķēšana kaitīga veselībai.” Protams, ka, Zigim parādoties, neviens savu izsmēķi nedzēsa. Radās pat skaista atrakcija – tikko Zigis parādās kafejnīcā, pīpmaņu koris gavilē: „Smēķēšana ir kaitīga veselībai!” Šo atgadījumu paužu tālab, ka frāžaina cīņa pret smēķēšanu rada pilnīgi pretēju efektu un šos varonīgos cīnītājus padara smieklīgus. Nu apmēram tik smieklīgus kā mūsu mīļoto Veselības ministēriju.

Tagad sāk darboties likums, kurš aizliegs cigarešu reklamēšanu preses izdevumos. Nekāda lielā skāde tā nebūs, - ja neuztraucamies par preses izdevumiem - jo tie, kas nikotinizējas, to dara bez reklāmas palīdzības tāpat kā padomjlaikos, kad vispār nekādas reklāmas nebija. Padomju tauta smēķēja pretīgi smirdošās „Prīmas”un „Elitas” daudz šerpāk nekā patreiz.

Šai kampaņai ir vairāk politiska, nevis veselību aizsargājoša nosliece. Netikšot tirgoti ārvalstu - pārsvarā Krievijas - preses izdevumi. Un tas jau smird ne tikai pēc tabakas dūmiem, bet arī pēc preses brīvības ierobežošanas. Cik iespējams, lasu Krievijā izdoto presi (Argumenti i Fakti, Moskovskije Novosti, Ekspreshronika un citus). Lasu divu iemeslu dēļ – pirmkārt tāpēc, ka krievu žurnālistika ir daudz atraktīvi profesinonālāka nekā latviešu, otrkārt tādēļ, ka - redzot, cik tālu patreizējā Krievija ir no civilizācijas un demokrātijas, cik lielkrievnieciski šovinistiska - labāk saprotu, cik laimīgs varu būt savā Latvijā. Nu likumdevēji šīs izjūtas man grib liegt, un tā nav tikai preses brīvības ierobežošana, arī rupjš cilvēktiesību pārkāpums.

Uzskatu, ka Veselības ministērijas muļķību klēbēšana uz cigarešu paciņām ir arī autortiesību pārkāpums. Mākslinieks, kurš taisījis cigarešu paciņas dizainu, radījis - vai nu labāku, vai sliktāku - mākslas darbu. Viņam ir tiesības, lai šo darbu tiražē tādu, kā viņš to iesniedzis attiecīgajai firmai. Nekādām ministrijām un valdībām nav tiesību to izkropļot. Vienīgi tikai ar mākslinieka atļauju.

Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka mūsu valsts nav prasījusi atļauju, teiksim, Camel firmai cūkot viņu cigarešu paciņas ar padomjfrāžainiem smērējumiem

Lai Veselības ministērijai nerastos maldīgs uzskats, ka propogandēju smēķēšanu, piedāvāju tai - atsacīdamies no autoratlīdzības - sižetu videklipam pret sveilēšanu::

Mazā lauku būdiņā,
Milzu govs nopirdās.
Daiļā Līze aizsmēķē –
Visa būda bladāks!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!