close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nesen pārlasīju (jau kuro reizi!) manas jaunības rokasgrāmatu – Iljas Ērenburga memuārus “Cilvēki, Gadi, Dzīve.” Sešdesmito gadu vidū, kad tolaik lieliskais, Tvardovska rediģētais, žurnāls “Novij Mir” ar pārtraukumiem publicēja Ērenburga atmiņas (diezgan nežēlīgi rediģētas), visā toreizējā Padomju Savienībā (arī Latvijā!) ik žurnāls ceļoja kā tāds Heijerdāls.

Tagad, pārlasot grezno un bagātīgi ilustrēto trīssējumu izdevumu, kurš pirmoreiz bez cenzūras iepurnošanās iznāca Maskavā 1990.gadā pirmā sējuma 369.lappusē atrodu kaut ko vēsturiski tik paradoksālu, ka sāku funktierēt par Latvijas vēstures mācīšanu salīdzinājumā ar Krievijas vēsturi.

1921.gadā Iļja Ērenburgs izmango iz padomju varas atļauju braukt uz Parīzi, lai uzrakstītu romānu. Čekas Menžinskis viņam un viņa biedrenei kundzei izsniedz Latvijas vīzu, lai viņš ar franču ierēdņiem tiek galā Rīgā, nevis Maskavijā. Krievijā tolaik plosās bads, izsitumu tīfs, bandītisms. Rakstnieks ar savu kundzi mēnešiem sapņojuši par gabalu gaļas, jo pārtikuši burtiski no samazgām.

Vienā vagonā ar pārīti brauc Padomju Savienības diplomātiskie kurjeri. Sebeža. Viens no kurjeriem Ērenburgam teic: “Biedri, drīz būs Latvijas robeža. Tur ir bufete. Atcerieties par savu padomju cilvēka prestižu – neklūpiet virsū ēdienam.” Ērenburgs, lai nebojātu padomju cilvēka prestižu neizkāpj no vagona, lai saostījies kapitālistiskas valsts ēdienu smaržas, nekristu grēkā.

Vakarpusē rakstnieks ir Rīgā. Kad koferi atstāti mazā viesnīciņā, Ērenburgs saka: “Un tagad uz restorānu!” Tālāk atmiņu autora teksts: “Es skatījos visapkārt, it kā iedams uz nelegālu tikšanās vietu – kļuva neērti, teiks – padomju pilsonis tikko ieradies dodas vakariņot…Nezinu, porcijas bija lielas vai mazas, bet es nevarēju apēst pat pusi bifšteka. Man kļuva skumji: lūk gaļas gabals par kuru tik ilgi esmu sapņojis, bet es to nevaru ieēst…

Nebija viegli atbrīvoties no psiholoģiskā bada. Papusdienojis, apstājos pie maiznīcas, vai desu veikala. Skatījos uz dažādām maizītēm, cīsiņiem, pīrādziņiem. Tā kārumnieki skatās uz antīkiem niekiem antikvariāta vitrīnā. Pētīju ēdienkartes, kuras bija izkārtas pie daudzo restorānu ieejām. Ēdienu nosaukumi skanēja kā dzeja…”

It kā sadzīviska, pat smieklīga, epizode, bet cik daudz tajā gan Krievijas, gan Latvijas vēstures! Abu valstu tautas vairākus gadsimtus dzīvojušas bezmaz vienādos apstākļos carisma pakļautībā. Vienlaicīgi gan latvieši, gan krievi atkratās no monarhijas. Krievi izvēlas gaišo ceļu uz komunismu, latvieši uz jau trunēt sākušo kapitālismu. Krievijā ir pilsoņu karš, bet Latvijā 1919.gadā trako gan Bermonts – Avalovs, gan Golcs, bet visvairāk nu jau padumjās Krievijas inspirētais latvietis Pēteris Stučka. Viņš šauj, slepkavo un spīdzina gluži tāpat, kā viņa parteigenosses Ļeņina domubiedri (diemžēl gan Latvijā, gan Krievijā marodieru un čekistu bandās ir arī latvieši). Arī tas ir pilsoņu karš. Pirms tam bija Pirmais pasaules karš. Abas tautas tajā vienlīdz cieta. Tas pārklāja visu Latviju, bet Krievijā tikai tās Eiropas daļu. Un pēkšņi, trīs gadus pēc revolūcijas, uz Latviju atbrauc krievu padomju rakstnieks un restorānu ēdienkartes lasa kā dzejoļus! Ja būtu Latvijas vēstures skolotājs, stundās par revolūciju un pēcrevulociju, par neatkarīgās Latvijas pirmajiem gadiem, citējot Ērenburgu, to visu stāstītu skolas bērniem. Varbūt, ka nonāktu līdz gauži kutelīgai tēmai – par dažādu tautu mentalitātēm. Krievu tautu pēc tatāru mongoļu jūga apspieda viņu pašu tautieši sākot ar Ivanu Bargo un beidzot ar Ļeņinu un Staļinu līdz par Gorbačovam.

Latviešu tautu sākot ar brīdi, kad huligāns Pēteris Pirmais izdauzīja logu uz Eiropu, galveno kārt krievi piepalīdzot vāciešiem, darīja visu, lai latviešu tauta iznīktu 1918.gadā krievi izvēlas sociālismu ar badu, koncentrācijas nometnēm, utainību un savai mentalitātei tik raksturīgo slinkumu, bet latvieši, divus gadus pēc visām jukām, tēlaini izsakoties, pabaro izbadējušos krievu rakstnieku. 1931.gads. Padomju Savienībā, pateicoties kolektivizācai, mirst badā miljoniem cilvēku. Tā pati netīrība un utainība, bet Latvija, ne nu zeļ, ne plaukst, bet dzīvo pārticīgi. Latviešu mentalitāte un strādātgriba?

Tā ir tikai mana tālaika vēstures interpretācija, bet esmu pārliecināts, ka Latvijas vēsture jāmāca ne tikai izmantojot Izglītības ministrijas akceptētās mācību grāmatas, bet arī rokoties arī citos gan savas, gan citu tautu vēstures avotos.

Un neba jau padomju, vai pat Latvijas neatkarības laikā augstskolu beidzis vēstures skolotājs, to izdarīs. Viņam nebūs laika lasīt ne Ērenburgu, ne Matīsa Kaudzītes “Atmiņas no tautiskā laikmeta”, kurās dokumentāli aprakstīta latviešu rusifikācija 19.gs. beigās un 20.sākumā. Starp citu, šis darbs padomju laikos bija aizliegts.

Ir būtiski, lai jau augstskolā topošajiem skolotājiem tiktu mācīts ne tikai īsais Latvijas vēstures kurss, bet arī tā vēsture, kura pulsē literatūrā, bet galvenokārt memuāros.

Iespējams, ka tā jau notiek. Ja tā, tad ar to Latvijas vēstures mācīšanu vidusskolās pēc gadiem pieciem nemaz tik trūcīgi nebūs.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form