Vietējie ceļi ar grants segumu lielākajā valsts daļā ir kļuvuši grūti izbraucami, bet 1300 kilometru – pavisam neizbraucami. Uzņēmumi paralizēti, cilvēki laukos laikus netiek vai pat vispār netiek uz darbu, skolu vai pie ārsta, bet automašīnas lūst. Vainīgi esot laikapstākļi.
Laiks patiešām nelutina, mitruma ir pārāk daudz. Pārlieku mitros ceļus pašlaik nav vērts arī greiderēt, jo tāpat labāk nepaliks. Taču nav arī pamata šajā "bēdu ielejā" vainot tikai dabas spēkus – lietavās galvenokārt ir cietuši grants, nevis ceļi ar asfalta segumu, turklāt visvairāk bojāti tie, kam gadiem nav noņemts apaugums ceļmalās, normāli tīrīti grāvji un notekas, sen nav uzbērta neviena jauna grants kārta.
Ja grants ceļš atgādina vannu un no tā liekais ūdens nevis notek grāvjos, bet krājas uz ceļa virsmas, tad tas ir nevis pēkšņu dabas untumu, bet gan gadiem ilgas neizdarības rezultāts. Un te gribot negribot ir jālūkojas uz valsts uzņēmumu "Latvijas Autoceļu uzturētājs" (LAU), kam valsts ir deleģējusi monopoltiesības šos ceļus uzturēt kārtībā. Visi esam liecinieki tam, kā LAU veicies.
Fakts paliek fakts – politisko nezāli, kuru 2004. gadā iedēstīja premjers Einārs Repše un viņa finanšu ministrs Valdis Dombrovskis, likvidējot Autoceļu fondu, viņu pēctečiem tā arī nav pieticis spēka izravēt. Kopš tā laika ceļi nav bijuši prioritāte nevienai valdībai, bet vannveidīgo ceļu skaits un to kopgarums turpina palielināties.
Valdība mierina iedzīvotājus, ka šogad vietējo ceļu remontiem piešķirti jau veseli 34 (iepriekš tikai 9) miljoni EUR, kas ļaus sakārtot 300 kilometrus grants ceļu. Diemžēl gan Satiksmes ministrija, gan LAU nerunā skaidri un atklāti par to, kā salabos jau patlaban slēgtos 1300 kilometrus ceļu. Paļausies uz Ziemassvētku vecīti, kas sasaldēs? Bet kas notiks pavasarī? Atgādināšu, ka sliktā stāvoklī kopumā ir 49 procenti reģionālo un 56 procenti valsts vietējo ceļu ar grants segumu. Uz visiem valsts ceļiem neveikto darbu deficīts pārsniedz 4,5 miljardus EUR, bet uz pašvaldību ceļiem – vēl 5,7 miljardus EUR.
Protams, ir pareizi, ka valdība vietējiem ceļiem ir atvēlējusi vairāk. Taču joprojām nav skaidrs, kas notiks jau nākamgad, kad beigsies Eiropas Savienības finansējums. Kā tiks lāpīts šis caurums ceļu budžetā? 2019. gadā tas būs aptuveni 80, bet 2020. gadā – jau aptuveni 200 miljoni EUR. Un vai jaunajā 2021.–2027. gada periodā Eiropas budžets naudu ceļiem vispār paredzēs? To nezina neviens.
Šķiet, visloģiskākais risinājums būtu beidzot ceļiem novirzīt valsts budžeta ieņēmumus, ko akcīzes un vēl 5 nodokļos un nodevās samaksā autoceļu lietotāji (2018. gadā kapitālieguldījumos ceļiem ir novirzīti tikai 16 procenti iekasēto līdzekļu). Turklāt autobraucēji ar katru gadu maksā aizvien lielākas summas – arī no šī gada 1. janvāra akcīzes nodoklis degvielai tika palielināts, rezultātā tā kļuva krietni dārgāka, bet ceļiem no tā vairāk naudas nepalika.
Tikmēr valdība tā arī nespēj pat izskatīt, kur nu vēl pieņemt lēmumu jautājumā par ceļu finansēšanas modeli, kas Saeimas uzdevumā tai bija jāizdara jau līdz 2017. gada 1. septembrim. Vai patiešām nozarei ir jānonāk tādā situācijā, kādā pagājušogad nonāca veselības aprūpe, lai beidzot rastos izpratne, ka problēma ir samilzusi un risinājums nepieciešams uzreiz?
Protams, mēs esam pacietīgi, arī šo bedraino ziemu kaut kā pārdzīvosim, bet jau patlaban ir skaidrs, ka pavasarī iedzīvotāji protestēs pret sliktiem ceļiem daudz kuplākā skaitā, tieši tāpat, kā gadu iepriekš sašutumu pauda Brunavas, Drustu, Vārkavas un citu pagastu iedzīvotāji. Kā rīkosies valdība? Turpinās stāstīt, ka "slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās", vai parādīs mugurkaulu?