Ko tad paredz (nu jau laikam jāsaka - paredzēja) šī programma? Tajā tika konstatēts, ka no 1670 kilometriem valsts galveno autoceļu 802,4 kilometri ir sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī, no 13 128 kilometriem valsts vietējo autoceļu sliktā vai ļoti sliktā stāvoklī ir 42% kilometru. Par valsts reģionālajiem autoceļiem šie skaitļi attiecīgi bija 5317 un 2264,6 kilometri.
Programmā gan nebija minēts, ka arī no 943 tiltiem 148 ir ļoti sliktā stāvoklī un no tiem 28 atrodas uz valsts galvenajiem ceļiem. Taču šo informāciju Ministru kabinets "pieņēma zināšanai" vēlāk, pašu "Autoceļu sakārtošanas programmu" nepapildinot.
Atzīstot šādu bēdu ieleju, programma it kā paspīdināja gaismas stariņu tuneļa galā - solot septiņu gadu laikā sakārtot 846,87 km valsts galveno autoceļu, 2321,3 km valsts vietējo un 2402 km valsts reģionālo autoceļu. Par ambiciozu šādu programmu gan būtu grūti nosaukt, jo tā vispār aizmirsa par darbiem uz 49% valsts galveno, 82% valsts vietējo un 55% uz valsts reģionālajiem autoceļiem, lai gan septiņi līdz desmit gadi ir periods, kad atjaunošanas darbi vienu reizi būtu jāveic katrā ceļu kilometrā.
Programmas minimālisms (vismaz palēnināt ceļu sabrukšanu) acīmredzot bija saistīts ar finanšu krīzes sekām. Droši vien tāpēc arī valdības deklarācijā tika solīts nekonkrēti: "Īstenosim Autoceļu sakārtošanas programmu, nodrošinot valsts galveno, reģionālo, vietējo un lauku autoceļu, kā arī tiltu atjaunošanu, piesaistot Eiropas Savienības fondu, valsts budžeta un publiskās un privātās partnerības resursus, pakāpeniski palielināsim valsts budžeta finansējumu valsts un pašvaldību autoceļu sakārtošanai un uzturēšanai."
Kā šis solījums īstenojas? Satiksmes ministrijas pieprasītos līdzekļus - 32 miljonus EUR - Autoceļu sakārtošanas programmas īstenošanai arī caur "Jaunās politikas iniciatīvām" valdība 2015.gada valsts budžeta projektā neatrada, saprojektētajiem tiltiem 5,6 miljonus EUR naudu neiedeva, Finanšu ministrijas lūgtajiem pierobežas ceļiem 8,7 miljoni EUR nesanāca, privātās partnerības projektam solītos 1,6 miljonus EUR zemju iegādei piemirsa.
Vienīgi pašvaldības var lepoties ar 7,2 miljonu EUR pieaugumu! Var jau stāstīt, ka iekavētos darbus finansēs nākamajos sešos gados, taču tam laikam tic tikai tie, kuri nezina, ka iekavēto darbu deficīts tikai uz valsts ceļiem jau ir saniedzis 4,35 miljardus EUR.
Tā nu atkal esam pie sasistas siles - bez naudas šādai programmai ir nulles vērtība, tā paliks vēsturē kā apliecinājums rožainam sapnim, kura radīšanai, aprakstīšanai un īstenošanas izdevumu aprēķināšanai ierēdņi velti tērējuši nodokļu maksātāju naudu. Ceļi turpinās brukt kā līdz šim, un autobraucējiem jārēķinās, ka nākotnē arvien biežāk atsevišķi ceļu posmi un tilti var tikt slēgti, ka tiks ierobežots transportlīdzekļu svars un ātrums uz ceļiem.
Neviens ceļš bez periodiskas atjaunošanas nav mūžīgs, arī būvnieki nav vainojami, ja desmit, divdesmit un vairāk gadu nauda atrodas tikai bedrīšu lāpīšanai, bet nekas nopietnāks nenotiek. Arī par Autoceļu fonda atjaunošanu, kas garantētu paredzamu finansējumu, valdība kaunīgi klusē, lai gan pats fonda likvidētājs Einārs Repše, redzot bēdīgos desmit gadu rezultātus, ir publiski atzinis, ka Autoceļu un Kultūrkapitāla fondu likvidācija bija kļūda un tie ir jāatjauno.
Pēc vēlēšanām pedagogi ar pārsteigumu uzzināja, ka viņiem nekāds algu paaugstinājums nav solīts. Droši vien, ka līdzīgu paziņojumu var sagaidīt ceļu būvnieki un lietotāji - šo programmu taču ministri pieņēma tikai "zināšanai" (t.i., noglabāja atmiņā nevis uzdeva izpildīt). Taču ir lietas, ko var atlikt vienu, otru un trešo gadu, bet ne mūžīgi. Arī ceļu sabrukums kļūst plašāks, un to apturēt ar katru gadu kļūs arvien dārgāk.
Bet programmu štancēšana bez reāla pielietojuma ir bezjēdzīga, atliek vienīgi cerēt, ka arī vēlētāji pārtrauks ticēt solījumiem, par kuru pildīšanu pēc vēlēšanām tradicionāli tiek aizmirsts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
