Andris Dzenītis: 'Krējums' un mūzika
Foto: LETA

Reiz pēc kāda prestiža muzikāla pasākuma, pie manis sasveicināties pienāca viens no bijušajiem mūsu Valsts prezidentiem un teica: "Jūs šovakar skaisti spēlējāt!" Es šajā koncertā biju klausītāju rindās! Šī ir komiska, arhetipiska un, iespējams, pat kaut kur mīļa situācija, taču šoreiz vairāk vēlmi apspriest mākslas un politikas, jeb pareizāk sakot - mākslinieku un politiķu (un ne tikai) konversācijas attiecības, diktē nesenais raidījums "1:1" - saruna ar režisoru Alvi Hermani.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pēc tā, sociālās vietnes bija visdažādākā satura asprātīgu un nicinošu uzsaukumu, sajūsmas un sašutuma izpausmju pārblīvētas. Alvis Hermanis, kurš jau sarunas sākumā brīdināja, ka šī viņam bijusi slikta diena (un patiesi, iespējams, šī nebija spožākā viņa, kā domātāja parādīšanās reize), daudzu rakstītāju prāt, nav pārāk kompetents, lai vispār diskutētu par politiku.

Daudzviet, un ne tikai šajā gadījumā, izskan doma, ka "režisoriem jārežisē izrādes, māksliniekiem jāmālē, bet politiķiem jānodarbojas ar politiku". Iespējams, ka tā ir taisnība. Tiesa jāatceras, ka profesija "diplomēts politiķis" neattiecas uz visiem mūsu valsts spožajiem un ne tik spožajiem prātiem. Daudzi sevi par politiķiem dēvējošiem, par tādiem mutācijas rezultātā ir kļuvuši no biznesmeņiem, žurnālistiem, ārstiem, arhitektiem un jā - arī aktieriem, rakstniekiem un arī mūziķiem, turklāt, būtisks apstāklis, kas tika apspriests jau Alvja Hermaņa intervijas reizē, ir tas, ka tieši mākslas un kultūras, inteliģences pārstāvji ir tie, kuri rūpīgi būvēja un atjaunoja brīvvalsti un, būtu pārsteidzīgi apgalvot, ka darīja to slikti un neprofesionāli, neko nesajēdzot.

Par profesionalitāti valsts politikas izpausmēs gan drīzāk varam runāt tieši šobrīd - iespējams, politiskās antikomunikācijas, neloģikas, bezkaunības un visatļautības augstākajā punktā kopš deviņdesmito vidus. Taču ne par to šoreiz ir stāsts.

Doma, ko gribētos apcerēt ir - kā uz Hermanim "piekarināto" spriestspējas diskursu palūkoties no otras puses - vai politiķi ir spējīgi faktoloģiski un terminoloģiski kompetenti spriest par mākslu - šoreiz - mūziku, jo tieši tā ir vissarežģītākā, nepastarpinātākā no mākslas veidiem, kuru īpašā ofisa interjerā pie sienas nepiekārsi, ir pagrūti arī iegūt savā īpašumā, un galu galā - vārdos aprakstīt.

Nav jau noslēpums, ka laika gaitā ir veidojies stereotips par mūzikas pasauli kā savdabīgu, bet izklaidējošu hobiju ar kuru arī, visticamāk, nodarbojas tikai tās apmātie, un, kurai, kā arī domā liela daļa indīgo, anonīmo interneta komentētāju, nodokļu maksātāju nauda nav jātērē. Cilvēks nodarbojas ar klasisko mūziku? Tas nereti apkārtējos raisa gan apbrīnas, gan vienlaikus arī līdzjūtības sajūtu.

Šoreiz neaizskaršu daudz pieejamāko tautas mākslu vai dziesmusvētku tradīcijas, bet gan profesionālo koncertmūzikas ikdienas praksi.

Varētu, protams, šo jautājumu atstāt mierā, tomēr atsevišķas sociālas, gribētos pat teikt šķiru izpausmes, iespējas un dalījums, atsevišķos brīžos kļūst derdzīgs - operu pirmizrādes, izcilu viesmākslinieku koncerti, koncertzāļu atklāšanas, citas nozīmīgas mūzikas aktivitātes, visbiežāk tiek pavadītas ar fotogrāfu kamerās baudkāri fiksētām fotosesijām, publicētām mūsu lielākajos interneta ruporos, kur jebkurš var vērot kādi personāži, ar ko, kādā izskatā un kad ieradās kādā pasākumā. Nereti pat šis kultūras notikums kļūst mazāk būtisks, kā fakts, kuri ļaudis tajā bijuši pārstāvēti skatītāju vai klausītāju rindās. Brīdī, kad pa sarkano paklāju nāk paši mākslinieki, īpaši jau tie, kuri ar savu sabiedrisko pompu neizlec, fotožurnālistu kameras neieintersēti nokarājas. Līdzīgas situācijas vērojamas arī pēckoncertu saviesīgajā daļā, kad paši mākslinieki nereti tiek pamesti novārtā, bet "svarīgās personas" izmanto iespēju savā starpā papļāpāt un pie sienas nofotogrāfēties medijiem. Protams, tā noteikti ir jebkurā Pasaules malā. Un tomēr - jautājumi...

Viens no tiem, kurš mani bieži nodarbinājis - vai tiešām "krējums" par sagaidāmo mūzikas sarīkojumu ir tikpat profesionāli daudzpusīgi informēts, kā par saviem ikdienas politiķa vai biznesmeņa darba jautājumiem?

Sirreālālas sajūtas bieži piedzīvojamas, piemēram, "Lielās mūzikas balvas" ikgadējās pasniegšanas reizēs. Zāle spīd un laistās aristokrātijas zeltā, no augstām un ne tik augstām amatpersonām, deputātiem, ministriem, skandaloziem un visnotaļ jaukiem politiķiem, sabiedrības dāmām un kungiem. Brīžos, kad uz ekrāna tiek demonstrētas balvai nominēto mūzikas personību vizītkartes, esmu pārliecināts, ka daļa zālē sēdošo šos vārdus dzird pirmoreiz, un viņiem nav ne jausmas ne sajēgas kā un ko spēlē viens vai otrs "par izcilu darbu ansamblī" vai "gada debiju" nominētais mūziķis. Ļoti regulāri apmeklējot mūsu izcilāko kolektīvu (un ne tikai) koncertus, vairāk kā reti konkrētu šīs publikas daļu esmu redzējis kādā par "gada koncertu" nominētajā notikumā.

Aplausi bieži ir skaļi, taču tikpat arī - neziņas pilni. Un kur nu vēl "gada jaundarbs". Cik no zālē sēdošajiem ir dzirdējuši Rutas Paideres vai Mārtiņa Viļuma opusu pirmatskaņojumus, cik tos noklausās pievienotajā diskā, un vispār pazīst šos nozarē labi zināmos vārdus? Daži arī kāpj uz skatuves, lai pasniegtu pašu balvu. Taču varam to arī uzlūkot no pozitīvās puses - beidzot šiem ļaudīm ir iespēja piespiedu brīvprātīgā kārtā, vismaz šajā reizē iepazīt to, cik patiesībā mūsu profesionālā mūzikas dzīve ir daudzpusīga. Tomēr atkal jau provokatīvi, atbildot aicinājumam māksliniekiem nelīst viņiem nesaprotamajā politikā, varētu aicināt arī sabiedrības krējumu neapmeklēt to, bez kā daudzi no viņiem ikdienā iztiek un, ticams, ka vismaz daļa viņu patērē pavisam cita veida kultūru.

Protams, katrs Latvijas iedzīvotājs ir dzirdējis par Raimondu Paulu. Daudzi arī masu medijos lasījuši, ka mēs par kaut ko kaut kur varam lepoties ar Elīnu Garanču, Andri Nelsonu vai Marisu Jansonu. Taču cik politiķu un sabiedrībā "svarīgu" personu bez izlasītās informācijas par Grammy vai citiem panākumiem, un sabiedriskās virmošanas ap šiem personāžiem, zin vēl ko vairāk, ir regulāri viņu fani, koncertu apmeklētāji arī ārzemēs, pērk un aizgūtnēm klausās viņu ierakstus vai dodas uz koncertiem Vīnē, Berlīnē vai citur, uztur pastāvīgu interesi? Drīzāk tas atbilst "Jāaiziet tā slavenā Garanča paklausīties, vai jāredz taču tas Barišņikovs pašam ar savām acīm" kategorijai. Vai ir jākļūst par šādos koncertos būšanas sabiedriskā statusa un pasākuma kvalitātes dekoratīvu birku?

Šis ir mārketinga laiks mākslā. Bieži svarīgi ir nevis domāt, bet sekot līdzi tam, ko kāds par kaut ko ir teicis vai raksta. Ja lasāms, ka par komponistu vai izpildītāju cildinoši izsakās augstu stāvoša personība, tas nozīmē, ka šis būs garantēti labs notikums. Bieži vien, profesionāļu prāt, izrādās, ka tas nebūt gluži tā nav, un arī aiz lieliem vārdiem slēpjas neveiksmes un krīzes, taču šī "slavenuma" propaganda izcili veido sabiedrisko domu, kā rezultātā bieži pretēji pasusti viedokļi tiek uzskatīti par anarhiskiem un pat personiski aizvainojošiem.

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, Radio kora vai orķestra Sinfonietta Riga sezonās ir daudzi neapstrīdami mākslinieciski izcili un pat teju ģeniāli koncerti, kuri nereti stāv līdzās un pāri šiem plaši reklamētajiem "platīna" statusa pasākumiem, taču kuros mūsu politiķu un sabiedrības krējuma sejas manāmas ļoti reti, un kuri ne vienmēr ir arī citas publikas pārpildīti.

Varētu teikt, ka tas ir nesvarīgi. Un kādēļ lai "krējums" neizklaidējas un neatpūšas? Un kādēļ lai par to nerunā savā valodiņā un apzīmētājos, līdzīgi kā Alvis Hermanis runā par politiku. Taču viss kas skaists un emocionāls piedzīvots koncertos, paliek vien gaistošas izklaides līmenī. Pēc tam - klusums, lai atkal lemtu tikai par Valstij SVARĪGIEM jautājumiem, kuros kultūras vai mūzikas vārds izskan gana reti.

Savulaik Einārs Repše mēģināja kontrolēt un ietekmēt Latvijas kino nākotnes scenārijus. Pat neskatoties, ka viņa profesionālo interešu lokā ietilpa gan glezniecība gan vēlme apgūt mūziku, diemžēl šī iniciatīva parādīja katastrofālu nekompetenci nozarē. Atceramies Nacionālās bibliotēkas celšanas peripetijas un viltības, lai šī ēka beidzot tiktu sākta būvēt, Laikmetīgās mākslas muzeja doma, par laimi, pieņēmusi privātas iniciatīvas formu, kas nebūt nav peļami, taču par koncertzāles jautājumiem, jāteic, vienprātības nav ne pašu mūziķu, bet kur nu vēl - politiķu vidū, kur daudziem no viņiem, šķiet, nekad nav bijusi skaidrība par to, kādēļ tad zvaigznes nevar uzstāties kādā no jau esošajām telpām - redzēt var tīri labi un vietu pietiek arī operā vai kongresu namā! Cerams, ka šis projekts nu drīz, vismaz kādā no formām sola izkustēties. Jācer vien, ka ne tādā, kas jau pēc dažiem gadiem liks mums atkal izjust nožēlu un neveiksmes apziņu.

Tomēr beigu beigās pamatu pamats – mūzikas izglītība un mākslas – paliek kā biezumi vientulīgi skalojoties vien krūzes pašā dibenā. Likumos iestrādāta neapejamā kārtība, ka Saeimas deputātiem pienākas algu indeksācija, ko apiet nav iespējams, un tāpēc viņu ienākumi palielināsies, jo strādāšana valsts labā tomēr ir pagalam atbildīgs darbs. Žēl ka šādu "neapejamu" un negrozāmu indeksāciju izglītības likumos nav iestrādājusi Izglītības un arī Kultūras ministrijas saviem padotajiem izglītības iestādēs, kuru darbs, daudzuprāt, ir ne mazāk atbildīgs. Viens no šiem darbiem - to pašu zvaigžņu audzināšana, uz kuru koncertiem tik labprāt politiķi dodas.

Vēl nezinām, kādas būs jauno algu reformas izpausmes kultūrizglītībā. Tas nāks kā pārsteigums skolotājiem oktobra pirmajā daļā. Tomēr neskatoties uz daudzmaz konkrēto skaidrību vispārizglītojošajās skolās, valsts mūzikas vidusskolas vēl septembra vidū nebija saņēmušas nekādas norādes, kāds būs paredzamais skolas mācību gada budžets, un kā rēķināt skolotāju algas. Ļoti cerams, ka arī tas drīz atrisināsies.

Politiķiem labāk nodarboties ar politiku, nevis vērtēt mākslu? Gribētos pretējo - būtu skaisti, ja sabiedrības elite arī ikdienā izjustu lepnumu un vajadzību apmeklēt koncertus, tos vērtēt, baudīt un līdz ar to ciešāk izprast mākslas dzīves iekšējās fineses un vajadzības.

Un cerams, ka vienīgajā reizē, kurā daļa klasiskās mūzikas neklausītāju ar to saskaras - 18.novembrī valsts himnu spēlē īsts simfoniskais orķestris, dzied īsts koris, nevis šī, valsts visreprezentablākā klasiskās mūzikas kompozīcija tiek patērēta bezpersoniskā fonogrammā.

Šī raksta mērķis ir aicināt visus būt uzticīgiem mūzikai - nelietot to kā dārgas rotas pie prastas kleitas, bet gan dzīvot tajā ikdienā, izjust tās burvību, personību dažādību ne tikai svētkos, bet arī ikdienā!

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form