Ja paskatāmies tādus pasaulē atzītus TV kanālus kā „Discovery” un „BBC”, arī tur, protams, gadās pa „dzeltenam” projektam, kur ezoteriskās tēmas tiek apskatītas pavirši ironiskā veidā. Bet netrūkst arī raidījumu, kuros piedalās nopietni zinātnieki. Piemēram, gadījumi ar dīvainajām ģeometriskajām figūrām labības laukos. Kā zināms, arī Bauskas rajonā un Mālpilī tādas manītas ne reizi vien, bet vietējiem zinātniekiem šie gadījumi nav šķituši interesanti. Taču „Discovery”, piemēram, demonstrēja sižetu par līdzīgām parādībām ASV, kur tās pēta prestižais Masačūsetsas tehnoloģiju institūts. Un ne jau tikai tāpēc, ka amerikāņiem ir milzīgs zinātnes finansējums vai nav, ar ko nodarboties, — vienkārši viņu zinātniekiem šķiet interesanti izmēģināt spēkus arī netradicionālās jomās.
Tāpat bēdīgi slavenie „lidojošie šķīvīši” — pasaulē ir bezgala daudz pētījumu par NLO izcelsmi. Bet Latvijā gadījumos, kad daudzi cilvēki vienlaicīgi ir novērojuši neparastu lidojošu ķermeni, kā tas bija 2001. gada februārī Bauskas rajona Lambārtē vai 2001. gada novembrī Gulbenes rajonā, — latvju zinātniekus tas absolūti neinteresē, izņemot dažus (uzvārdus nesauksim), par kuriem akadēmiskajās aprindās aiz muguras smīkņā.
Komentāri, kādi izskan par Latvijā novērotajiem NLO, mēdz būt pavisam komiski —viens otrs ufologs, kam nav vispār nekādas nopietnas izglītības, pilnā nopietnībā runā par marsiešiem, kas šaudās ar lāzera ieročiem, par ļauno „kaķu civilizāciju”, kas cenšas iekarot Zemi utt. Žurnālistu mērķis, publicējot šādas replikas, bez šaubām, ir viens — pasmīdināt lasītāju. Es nesaku, ka ironija ir kaut kas nosodāms, gluži otrādi! Bet pārdomu vērta ir situācija, ka nopietni par pārdabiskajām tēmām vairs nerunā tikpat kā neviens. Un tajā pašā laikā šī tematika cilvēkus interesē — bulvārpresei šie gadījumi ir medusmaize. Zinu, ka šaurā lokā cilvēki pavisam labprāt dalās ar saviem spoku stāstiem. Tikai pasarg dies’, par to runāt skaļi un nopietni!
Nopietna spriešana par pārdabiskām tēmām acīmredzot Latvijā automātiski nozīmē reputācijas samaitāšanu — „izblamēšanos”. Tie, kas strādā Rīgas pilī, labi zina veselu lērumu „svaigu” spoku stāstu, kas savā starpā tiek arī labprāt pastāstīti cits citam. Kad aicinājām Valsts prezidenti Vairu Vīķi – Freibergu sniegt interviju par to, kāda ir viņas attieksme pret Rīgas pils spoku stāstiem, saņēmām atteikumu, kurš tā arī tika pamatots —prezidentes vārdu nebūtu labi saistīt ar „šādām tēmām”.
Viens no retajiem gadījumiem, kad cilvēks ar nopietnu reputāciju ir atļāvies pievērsties „šādām tēmām” un nav ticis apsmiets, ir pazīstamā filozofa Konstantīna Raudives audio eksperimenti. Raudives sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados veiktie skaņu ieraksti, kuros, pēc viņa domām, ir fiksētas „garu balsis”, joprojām rada interesi arī nopietnu pētnieku vidū. Man gan ir racionāli it kā nepamatotas, bet tomēr stipras aizdomas — ja Raudive būtu piedzimis dažus gadu desmitus vēlāk un savus ierakstus publiskojis šodien, arī viņš, iespējams, tiktu uztverts kā kārtējais „ķertais profesors”, kuram kaut kas vecumā sagājis „uz īso”.
Muļķīgi ir tas, ka šī konsekventi nenopietnā attieksme atgrūž cilvēkus no pavisam neapstrīdami unikālām vietām. Tie paši Pokaiņi — līdz šim par šo vietu galvenokārt dzirdēti dažu sentimentālu ekstrasensu apgalvojumi, kā tā, lūk, esot pasaules naba un ka, iesēžoties „zintnieku laivā”, uzreiz varot par 18 procentiem „atzombēties”. Taču arī no arheologu viedokļa Pokaiņi ir patiešām vērtīga teritorija — senos apbedījumus un terasveida lauksaimnieciskos zemesgabalus varētu pētīt vēl daudz un dikti. Bet kurš nopietns zinātnieks vairs dosies uz Pokaiņiem, ja „turp taču brauc tikai dīvaiņi”?
Un kāpēc lai valsts iedalītu nopietnus līdzekļus spoku stāstu un citu veidu dzīvās folkloras vākšanai un apkopošanai, jo arī tos taču stāsta nenopietni ļautiņi? Par tiem ir vērts labākajā gadījumā pasmīkņāt. Bet, manuprāt, ir vērts pārlasīt teikas un atcerēties, ka savulaik latvieši viskritiskāk ir izturējušies tieši pret šiem smīkņātājiem. Bet kurš smiesies pēdējais?