Kādu bruņotu čehu laupītāju, kas specializējies "McDonald's" restorānu aplaupīšanā, sagrābusi aiz auss un aizvedusi uz policiju paša māte. 44 gadus vecā Prāgas iedzīvotāja Katka Zahradnikova vietējās televīzijas raidījumā par noziedzību demonstrētajos novērošanas kameru kadros atpazinusi savu 20 gadus veco dēlu Mihalu. "Viņš atzinās, ka aplaupījis vairākus ātrās ēdināšanas restorānus, un nepretojās, kad viņa aiz auss to atveda pie mums un piespieda dot liecību," sacīja policijas pārstāvis. "Pat mēs to nebūtu varējuši izdarīt labāk."
LETA Ananova, 2007. gada 11. jūnijs

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Četrdesmitajos gados, okupantu režīmam iesakņojoties Latvijā, valstij pāri vēlās ģimenes locekļu savstarpēju nodevību vilnis. Pagājušajā vasarā, vācot vēsturiskus tiesas materiālus, man izstāstīja 1946. gada atgadījumu Kurzemē. Tur mežos iebrucējiem tolaik pretojās latviešu mežabrāļi.

Partizānos bija arī kāda ģimene – divi brāļi un māsa. Vienu no brāļiem, ejot uz tikšanos vietējās mājās, čeka ievilinājusi lamatās. Puisis ticis apdullināts un attapies tikai čekas mājā, kur, visticamāk, fiziski iespaidots. Tur viņš salūzis un izstāstījis ceļu uz mežabrāļu slēpni. Čekisti devušies turp un visus apšāvuši, tai skaitā arī viņa brāli un māsu. Tolaik, saskaņā ar instrukcijām, tā sauktos "nacionālistiskos bandītus" bija atļauts nošaut uz vietas. Dzīvajos palikušais brālis nosēdēja ap 10 gadiem cietumā, un visu atlikušo dzīvi pavadīja sirdsapziņas pārmetumos, nespēdams sadzīvot ar faktu, ka nodevis savus tuvākos. Viņa laikabiedri stāstīja, ka cilvēks visu mūžu juties kā nodevējs, cietis no depresijas, ne mirkli nevarēdams atbrīvoties no milzīgās vainas nastas par savas māsas un brāļa pazudināšanu.

Nodevība turpinājās visu komunistiskā režīma valdīšanas laiku, arī pēc kara beigām, kad to vairs neprovocēja dzīvības draudi. Laikā, kad vēl strādāju prokuratūrā, ap 1978. gadu, biju liecinieks kolēģu, pieredzējušu profesionāļu, neformālām sarunām. Par saimniecisku noziegumu bija tiesājuši kādu sievieti, kas, izmantojot valsts īpašumu, nelikumīgi papildinājusi ģimenes budžetu. Tiesā pret sievieti liecināja viņas vīrs, kuru "noziedzniece" visu mūžu uzturējusi, jo pats nebija spējīgs sev iztiku pelnīt nedz godīgā, nedz negodīgā veidā. Pēc tiesas sēdes prokuratūras pārstāvji savā starpā pie glāzītes runājot, vienprātīgi nonāca līdz slēdzienam, ka šis cilvēks ir pēdējais draņķis. Sabiedrība, kur likumu tur augstāk par cilvēku savstarpējām attiecībām, jau ir totalitāra. Tā sakropļojusi daudzu psihes.

No pirmā acu uzmetiena atgadījums ar makdonaldu aplaupītāju Čehijā šķiet amizants, pat pozitīvi didaktisks, tomēr pienāk brīdis, kad esi dzīvojis un redzējis pietiekami, lai zinātu – nav lielāka grēka par nodevību ģimenē. Nav nodarījuma, kas atstātu postošākas sekas. Mihals Zahradnikovs, neatkarīgi no tā, ko lems tiesa, jau ir sodīts. Viņš saņēmis tik smagu sodu, ko neviens nevar būt pelnījis. Smagāku par jebkuru sodu, kas paliek ģimenes robežās un noteikumos, destruktīvāku par to, ja viņa uz savu dēlu teiktu – "ej savu ceļu, no šī brīža mēs esam sveši cilvēki". Man nav citu vārdu, kā vien – šī māte ir muļķe, un viņas rīcība – bezjēdzīga. 44 gadu vecumā cilvēks acīmredzot nav sapratis galveno – maz būs to, kas dzīvē tevi atbalstīs un palīdzēs. Ģimene ir vienīgais, uz ko vispār iespējams cerēt un paļauties. Un, ja tur iezogas nodevība, ja tam pāri stāda kaut kādu Krimināllikumu, sekas ir graujošas. Grūti to attaisnot ar "kalpošanu sabiedriskajam taisnīgumam".

Demokrātiskos režīmos, arī Latvijā, likums zemtekstā pauž cieņu ģimenei. Kriminālprocesa un Civilprocesa likumos ir teju analoģiski panti, kas ļauj atteikties liecināt pret tuviniekiem. Līdz ar to, šajā gadījumā nav iespējams runāt par bailēm, vienīgi – par nevajadzīgas, muļķīgas nodevības radīto postu.

Krimināllikums, atšķirībā no ģimenes, ir pārejošs. Kas šodien noziegums, tas rītdien nodarījums bez nozieguma sastāva. Piemēram, spekulācija padomju laikā bija ārkārtīgi smags noziegums, autoritārā plānveida ekonomiskajā iekārtā – tikpat bīstams kā korupcija mūsdienās. Uzskatīja, ka tā grauj saimniecisko dzīvi, pasliktina iedzīvotāju iespējas iegādāties preces. Mūsdienās šī "spekulācija" ir viens no pīlāriem, kas balsta valsts iekārtu. Ir muļķība neredzēt, ka ir augstākas un stabilākas vērtības par Krimināllikumu.

Ģimenes institūcija neapšaubāmi ir augstāka par valsts institūciju. Daudz pastāvīgāka, paliekošāka un svarīgāka cilvēka dzīvē. Mīlēt savus bērnus, sekot vecāku padomam, uzticēties tuviniekiem ir vienīgais, kas cilvēkam spēj radīt drošības sajūtu un sniegt gandarījumu. Visi, kas pietiekami ilgu laiku pavadījuši šajā pasaulē, agri vai vēlu nonāk pie secinājuma, ka ģimenes un patiesas draudzības attiecības ir vienīgais, kā dēļ bijis vērts dzīvot. Pēc savas dziļākās pārliecības varu apgalvot, ka neklausīt vecākus vai nemīlēt bērnus ir sliktāk kā neklausīt Krimināllikumu. Ja šo ignorē, sabiedrības kopējais zaudējums ir daudz lielāks, nekā labums, ko tā iegūst, formāli izpildot likuma pantus. Nevienam nav noslēpums, nedz politiķiem, nedz presei, ka lielākajai daļai cilvēku nav pašiem sava viedokļa un viņi gluži vienkārši atdarina piemērus. Šāds gadījums ir ļoti slikta piemēra demonstrācija. Likuma rāmis nekad nav sakritis ar absolūto morāles rāmi, to, kas ilgākā laika periodā izrādās noteicošais veselīgas sabiedrības veidošanā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form