Problēmu varētu radīt Rīga ar savu reģionālo plānošanu, kas aptver lielu LV daļu. Bet to varētu apiet vienkārši pieskaitot Rīgu Vidzemei, kā tas bija iepriekšējās LV laikā. Minētais ir tikai plānošanas reģions. Un tādi ir vēl. Tie Latvijas vēsturisko sadalījumu nemaina.
Neticu, ka mūsu 100 gudrās galvas uzņemsies tādu grēku, ka, piemēram, atmetīs savas tautas vēsturi un tādus jēdzienus, kā Kurzeme, Zemgale, Vidzeme un Latgale un tos aizstās ar kādiem 102 novadiem. Novadi var pastāvēt līdztekus laika gaitā ierastiem jēdzieniem par Latvijas daļām, tikai gribētos, lai par minētajām Latvijas daļām būtu arī pieejamas kartes ar šo daļu robežām.
Pirmās brīvvalsts laikā bija izveidoti apgabali, apriņķi un pagasti. Un Latvijas daļu robežas nešķērsoja kādus administratīvos iedalījumus. Tagad mums ir izveidoti pagasti un ir no PSRS laikiem mantoti rajoni, kuri, teritorijas ziņā nesakrīt ar agrāko laiku apgabaliem vai apriņķiem. Pagastu līmenī nesakritība netika pārbaudīta. Mans darba kolēģis (speciālists kartogrāfijas jomā) ātri savietoja bijušo 1939. gada LV administratīvā iedalījuma karti ar patreizējo rajonu iedalījuma karti. Redzamas lielas atšķirības. Bet, balstoties uz esošo rajonu robežām, vismaz daļēji varētu atjaunot Kurzemes, Zemgales, Vidzemes un Latgales robežas (pareizāk – izveidot no jauna). Nebūtu labi, ja, piemēram, man, atrodoties savas mājas gultā, mana galva atrastos Kurzemē, bet kājas – Latgalē.
Iedalījums varētu būt pa rajonu grupām.
Praktiski jau notiek pagastu apvienošanās .
Vajadzētu pagastu apvienošanos koordinēt tā, lai pagastu apvienošanās būtu pieļaujama tikai savā rajonu grupā.
Pretējā gadījumā Latvijas daļas var palikt nenoteiktas un mainīgas.
Beidzot taču jāatzīst, ka kaut kas jādara, lai Kurzeme, Zemgale, Vidzeme un Latgale būtu konkrētas un kartēs iezīmētas teritorijas.