Andris Morozovs: Gaišāka Latvijas nākotne – būt 'ekseļa tabulai'?
Foto: LETA

Esmu, cik vien varējis, stingri turējies pie nostājas, ka kārtīgam patriotam neklājas paļāt dzimteni. Nevajag to apsaukāt par "failed state", kaut arī sirds reizēm ir dusmu pilna par ikdienā vērojamām nejēdzībām un par šo nejēdzību ikdienišķumu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Lai jau troļļiem un citām teiksmainām radībām, kas saviesušās tīmeklī, tiek tulznainiem pirkstgaliem sapelnītais maizes kumoss. Vieniem – Latviju trafareti nogānot, otriem – šos gānītājus tikpat šabloniskām metodēm "atmaskojot". Kāpēc gan mums, naiviem amatieriem, būtu jāmaisās pa vidu rūdītiem naida runas profesionāļiem?

Diemžēl koalīcijas politiķi grib sabiedrībai uzspiest savas iedomas, ka "valsts – tie esam mēs": kurš kritizē valdību – tas vēršas pret Latviju. Īpaši riebīgi šāda demagoģija skan tāpēc, ka Latvijas tautas apziņā tieši varas partiju un to ministru darbība un bezdarbība ir nodarījusi vislielākos postījumus pašu valsts reputācijai.

Pēdējā desmitgade uzrāda valdību īstenotās politikas nenoslēpjamu degradāciju un jebkādas nacionālās attīstības politikas – ekonomikā, sociālajā drošībā, izglītībā, nācijas saliedēšanā, tautas veselībā – tīšu un savtīgu noārdīšanu. Kučinskis un viņa kabinets ir kļuvuši par čempioniem politiskajā vienaldzībā. Ekonomika mums "brauc auzās" – nu un? Galvenais – piepildīt budžetu un tērēt to, tukšgaitā darbinot valdības mehānismu.

Jā, protams, jau Kalvīša un Godmaņa valdību laikos tika ielikti pamati tam, lai atjaunojamo resursu un koģenerācijas enerģētika kļūtu par partijām pietuvinātu uzņēmēju parazītiskas peļņas āderi. Taču diez vai toreiz šī biznesa iniciatori uzdrošinājās sapņot par obligātā iepirkuma komponentes ieviešanu. Viņi vēl atcerējās, cik nelāgi Šķēlem 2000. gadā atspēlējās priekšlikums aplikt elektrības tarifu ar mērķmaksājumu Latvijas Nacionālās bibliotēkas celtniecībai.

Tieši "Vienotības" varenības laikos, ignorējot sabiedrības un uzņēmēju protestus, tika ieviesta OIK, tādējādi smacējot Latvijas labklājību un ekonomiku. Tieši tad notika vērienīga licenču dāļāšana partijas piebarotājiem. Tagadējās koalīcijas vadošais spēks ZZS un tās premjers Kučinskis to, cik kaitīga ir šāda energopolitika, īsti atklāja tikai tad, kad sāka dumpoties Zemnieku savienības partejiskā klientūra – lauksaimnieki. Viņu pretenziju apklusināšanai ekonomikas ministrs Ašeradens piedāvāja "ģeniālu shēmu" – uzpirkt zemniekus ar kompensācijām no "Latvenergo" gūtās peļņas.

Tas vien jau skan briesmīgi, ka valsts no sev piederoša uzņēmuma, kas dominē pār visu Latvijas ekonomiku, vēlas tikai gūt lielāku peļņu. Taču tieši šī destruktīvā mērķa vārdā ar OIK tiek aplikta arī elektroenerģija, ko Rīgas TEC ražo, dedzinot importētu Krievijas dabasgāzi.

Tāpēc tagad neviens vairs nebrīnās, ka Latvijas gāzes tirgus sakārtošana sola paaugstināt tarifus par, "labākajā gadījumā", 15 procentiem. Vēl vairāk: gaidāmais sadārdzinājums nav nekāds blakusefekts, tas ir visu politisko manipulāciju patiesais mērķis. Valdība par to vairs nemaz nekaunas.

Sasteigtā, toties enerģiski izrādītā atteikšanās no nerezidentu finanšu apkalpošanas biznesa nestās peļņas ir gluži loģisks kārtējais solis Latvijas ekonomisko iespēju "brīvprātīgā" ierobežošanā. "Mūris", kas nošķir mūs no Austrumiem, kļūst arvien augstāks un nepārvaramāks. Jebkurā brīdi tas var parādīties arī uz robežas ar Baltkrieviju.

Tagad katram ir kļuvis skaidrs, cik smieklīgi ir sapņot par kaut kādu mūsu līdzdalību Ķīnas–ES tirdzniecības projektos. Latvija vairs pati nenosaka ne savu diplomātiju, ne saimniecisko politiku. Mums pilnībā ir jārēķinās ar ASV, Lielbritānijas vai citu atlantisko sabiedroto interesēm, pat kaprīzēm. Valdība, ārlietu ministrs Rinkēvičs, Valsts prezidents un citi ārpolitikas veidotāji to tautai izrāda pavisam klaji.

Kam īsti ir vajadzīga tāda valdība, kas "veiksmīgi" atkratās no nacionālas saimnieciskās politikas, no nacionālo interešu ārpolitikas? Vienīgi tam, lai būtu kāds, kas sadalītu Latvijai pienākošos ES struktūrfondu naudu? To noteikti daudz efektīvāk kā ārpakalpojumu varētu izdarīt jebkura Briseles nolīgta biznesa konsultāciju firma. Iespējams, šāds uzņēmums varētu pārņemt arī citas izpildvaras funkcijas. Pat sarīkot izcilus Dziesmu svētkus un beidzot organizēt biļešu pārdošanu tā, lai to kārotājiem nerodas mieles par izcūkotām cerībām.

Mēs taču dzīvojam tehnoloģiski piesātinātā laikmetā, datori mums padarījuši sasniedzamu visu pasauli, bet pasaulei – mūs. Iespējams, Latvijai vairs nevajag ne tikai "nerezidentu bankas", bet vispār savu kredītiestāžu nozari. Vel vairāk – varbūt kādai bankai vajag Latviju? Varbūt mūsu valsts nākotne kļūtu veiksmīgāka, ja tā kļūtu par kāda globāla finanšu milža "aktīvu"? Vismaz tad kāds būtu ieinteresēts sava Dzintarjūras īpašuma attīstībā. Mūsu zeme tad tiktu pārvaldīta ar, piemēram, "Citibank" klerku aizpildītām "Excel" tabulām, rūpīgi reģistrējot tajās Latvijas radītos ieņēmumus, izdevumus, kapitālieguldījumus šajā aktīvā un nesto peļņu...

Latviešu politiskā vadība "veiksmīgi" ir atteikusies no reālas atbildības par valsti un tautu. Taču tai šķiet, ka ir atrasta garantēto panākumu recepte varas gūšanai un saglabāšanai – etniskā naida "kontrolēta" uzturēšana. Gan jau šis ilgus gadus dzenātais kleperis vēlreiz ievilks viņu ratus Jēkaba ielā!

Kārtējā "krievu latviskošanas" avantūra, strauji uzspiežot izglītību tikai valsts valodā, ir paredzēta vienīgi tam, lai sabiedrība šobrīd nedomātu par būtiskākām lietām. Cilvēku prāti būs aizņemti vai nu ar protesta izteikšanu, vai ar latviskā vairākuma sašutumu par cittautiešu "nepateicību". Vara tikmēr varēs netraucēti turpināt "piļīt" Latvijas resursus.

Protams, diez vai Šadurska un Dzintara iecere (Kučinskim, Brigmanim un Ašeradenam stāvot malā un turot īkšķus) varētu beigties ar traģisku pilsoniska naida eksploziju. Latvijas tautas pagurums gluži loģiski skar arī tās nelatvisko daļu. Rezultātā krievvalodīgie cilvēki arvien ciešāk ieslēdzas savas kopienas "geto". Viņi ir sapratuši nepārprotamu signālu, ka "tā vairs nav pat nekāda integrācija". Vienalga, cik labi skolnieki mācīsies, cik nejūtams būs akcents, tik un tā šādai valsts varai cittautieši nebūs pietiekami latviski, pietiekami patriotiski. Tas jaunos cilvēkos noārda lojalitāti un pat pietāti pret dzimteni.

Valoda, kas tiek pārvērsta par etniskā revanšisma rīku, zaudē jebkādu pievilcību tajos prātos, kam tā ir jāapgūst un jālieto. Arvien vairāk jauniešu, kaut lieliski prot valsts valodu, apzināti atsakās tajā runāt. Krievu valoda kļūst par simbolu protestam pret to, kas notiek ar valsti. Ne tikai etniskajiem krieviem vai krievvalodīgajiem. Arī citu tautību cilvēkiem, pat latviešiem. Vēl jau ir arī angļu valoda, ar kuras palīdzību ir iespējams izrādīt savu nepatiku par "šo valsti", pareizāk sakot, tiem politiķiem, kas mūsu acu priekšā turpina noēst Latvijas nākotni.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form