Andris Nātriņš: 'Kapitālais remonts' vēl nav noslēdzies  (9)

Meklējot "jauno normālo"

Pēdējo divu gadu izmaiņas banku regulatīvajā vidē ir veicinājušas noteiktu refleksu rašanos, ko tēlaini varētu nosaukt par ļoti zema riska "sāpju slieksni". Ja sākotnēji varēja šķist, ka regulatīvās vides pārmaiņas selektīvi skars tikai bankas, kuru pamata profils bija postpadomju telpas nerezidentu apkalpošana, tad samērā drīz izrādījās, ka arī lielākās skandināvu bankas ir bijušas iesaistītas šī paša reģiona transakciju apkalpošanā. Nerezidentu apkalpošana skandināvu bankām nebija nodalīta kā atsevišķa biznesa līnija, tādēļ ir likumsakarīgi, ka atbilstības kontroles nepilnības tika vienlīdz lielā mērā attiecinātas uz visu klientu apkalpošanu. Attiecīgi – arī atbilstības kontroles uzlabošana. Zemais riska "sāpju slieksnis" fiziski tika pārnests uz noteiktu "parasto" klientu daļu un to daudzus gadus ierasto biznesa praksi.

"Kapitālais remonts" ir metafora, kurai bija un ir savs politiskais uzdevums, kas pilda arī noteiktu stabilizējošu funkciju finanšu sistēmā. Politiskais uzdevums bija saistīts ar politikas veidotāju izvēlēto pieeju, ko varēja tulkot aptuveni šādi: pārmaiņas būs tādā virzienā, kas nodrošinās atbilstību FATF vadlīnijām un būs neatgriezeniskas. Šādu procesa virzību īstenosim ar aktivitātēm, kas raidīs nepārprotamus signālus – jauni likumi un jauns institucionālais ietvars.

Nesen veiktais SKDS pētījums par "kapitālā remonta" un banku darbības uztveri klientu vidū demonstrēja, ka kopumā "kapitālais remonts", lai arī pietiekami lielai sabiedrības daļai šķita mulsinošs, tomēr veica arī finanšu sistēmas pārmaiņu vadības stabilizatora lomu. Kaut kādā ziņā "kapitālā remonta" stāsts ar cēlo mērķi – panākt, lai Latviju neiekļauj FATF "pelēkajā sarakstā", – amortizēja publikas uztverē dažādu nesaprotamu pārspīlējumu lietderību.

Tomēr par pabeigtu "kapitālo remontu" varēsim runāt tikai tad, kad būs izveidojies stāvoklis, ko varētu dēvēt par "jauno normālo". Tas nozīmē, ka visiem vai lielākajai daļai Latvijas finanšu sistēmas dalībnieku būs skaidri, saprotami un lielā mērā akceptējami spēles noteikumi. Tāpat šādos apstākļos būtu jātiecas uz to, ka bankas paredz iespēju sniegt padomu un konsultāciju klientam pirms savu pakalpojumu liegšanas, piemēram, konta slēgšanas bez brīdinājuma. Šobrīd šāda visaptveroša sistēmas stabilizācija vēl ne tuvu nav noslēgusies.

Banku un politikas veidotāju komunikācija bija tālu no ideāla

Neatkarīgi no tā, cik liels ir to uzņēmēju vai iedzīvotāju īpatsvars, kurus ir skāris vai pat tikai aizskāris ar šīm pārmaiņām saistītais jaunās kārtības apsolījums, nav viegli atrast pretargumentus tam, ka politikas veidotāju un arī banku komunikācija bija tālu no ideāla. Ja komunikācijai būtu cits saturs un citi akcenti, iespējams, daudzi pārmetumi publiskajā telpā būtu šobrīd lieki vai būtu izsmelti.

Ja pieņemsim, ka Latvijā problēma ir visaptverošs risku pārvaldības kompetences trūkums kombinācijā ar specifisku biznesa kultūru, tad tieši par to iesaistītajām pusēm saprotamā valodā būtu jārunā. Tieši uz pārmaiņām šajā jomā būtu jāaicina sabiedrība. Šobrīd, kā liecina minētais SKDS pētījums, vairāk nekā 80% no iedzīvotājiem un arī uzņēmējiem atbalsta pasākumus, kas ir vērsti uz Latvijas finanšu sistēmas reputācijas uzlabošanu, izslēdzot naudas atmazgāšanas iespējas.

Vienlaikus daļai no tiem rodas jautājumi, kurus nav pareizi ignorēt. Piemēram, kāpēc uzņēmumiem būtu jāuzņemas atbildība par darījumu partneriem, rēķinoties ar risku palikt bez bankas konta, ja katra klienta darījumu pārzināšana būtu jāveic kādai no bankām? Vai arī – ja Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistra un VID izpratnē uzņēmums ir legāli akceptējams un neveic krimināli sodāmas darbības, kāpēc var izveidoties situācija, ka tas var palikt bez konta bankā, nesaņemot skaidrojumu par konta slēgšanas iemesliem?

Pārmaiņu kontekstā, diplomātiski izsakoties, diskutabla pieeja ir mācīt klientus ar šoka terapijas metodi. No vienas puses, nevar piespiest privātu banku ar varu apkalpot klientus un noteikt, kāda riska pakāpe tām jāuzņemas. No otras puses, klientiem, kuri neveic sodāmas darbības, vajadzētu būt garantētām tiesībām uz finanšu pakalpojumiem reģistrācijas valstī. Turklāt, ņemot vērā, ka sabiedrība kopumā atbalsta finanšu sistēmas reputācijas uzlabošanu, var teikt, ka pastāv labi priekšnoteikumi, lai ap 90% banku klientu būtu gatavi akceptēt godīgus spēles noteikumus.

Finanšu sektora konkurētspējai jākļūst par prioritāti

Latvijas finanšu sektora konkurētspēja līdz FATF lēmumam bija otršķirīgs faktors. Tomēr tam strauji būtu jākļūst par politikas veidotāju prioritāti. Kaut arī minētais SKDS pētījums apliecina, ka šobrīd statistiski nav kritiski daudz tādu klientu, kuru konta apkalpošana ir apdraudēta, tomēr finanšu sistēmas procesu analīzē tā iezīmējās kā pelēkā zona. Politikas veidošanas līmenī to, manuprāt, vajadzētu uzlūkot kā pētāmu un risināmu lietu, iesaistot arī akadēmisko resursu.

Tālāka izpēte precīzākai analīzei politikas veidošanas vajadzībām būtu nepieciešama, lai novērtētu banku sektora efektivitāti striktās riska pieejas dēļ uz noteiktu ārvalstu investoru segmentu uztveri, vērtējot Latvijas kā biznesa vietas pievilcīgumu. Šis jautājums šobrīd nav tik vienkāršs, kā tas bija pirms desmit gadiem, kad ārvalstu investīcijas īsti netika šķirotas.

Pēc Krimas aneksijas 2014. gadā nesalīdzināmi piesardzīgāk Rietumu pasaulē attiecas pret Krievijas izcelsmes kapitālu. Pēdējos gados ASV ietekmē ievērojami uzmanīgāka attieksme ir arī pret investīcijām no Ķīnas. Par šo investoru aizbaidīšanu, šķiet, Latvijā neviens īsti neuztraucas. Tomēr sarunu līmenī ir gadījies dzirdēt, ka, manuprāt, cienījamiem citu Eiropas Savienības valstu investoriem ar saprotamu biznesa modeli ir nācies atteikties no nodoma nodrošināt banku pakalpojumus Latvijā. Ir jāsaprot, ka šāda situācija var radīt ietekmi uz starptautiska mēroga vērtības ķēžu posmu izvietojumu, panākot, ka Latvijā paliek tie posmi, kas ir saistīti ar zemāku pievienoto vērtību.

Nav lielu bažu, ka Latvijas finanšu pakalpojumu eksportam šajā ģeopolitiskajā situācijā un tehnoloģiju laikmetā nebūtu attīstības nišu. Drīzāk būtu jālūko, lai regulatīvais ietvars labvēlīgi ietekmē uzņēmējdarbības iniciatīvas Latvijas mērogā un, protams, neatbaida arī ārvalstu investīcijas.

Tieši jaunā situācija un krīzes apstākļi, kādos šobrīd atrodas mūsu ekonomika, apliecinās, cik veiksmīgi esam īstenojuši "kapitālo remontu" un kas mums vēl ir jāpaveic. Iespējams, mēs ieraudzīsim vēl kādas palikušas plaisas, kas jaunajos apstākļos reljefāk izgaismosies. Redzēsim, kā bankas tiks galā ar jauno situāciju, vai tām pietiks kapitāla, lai izturētu šo recesiju, vai spēs nodrošināt dažādus finanšu palīdzības rīkus. Turklāt svarīgi, vai banku attieksme pret klientiem mainīsies un vai tās saskatīs "pārstartēšanas" iespējas, atsaucoties šobrīd aktuālajam aicinājumam uztvert solidaritāti kā augstāko vērtību.

Varu apelēt vēlreiz pie politikas veidotājiem un ietekmju aģentiem finanšu sektorā, ka "kapitālais remonts" vēl nav pabeigts un ka nevaram paļauties uz pašplūsmā notiekošiem procesiem, ka tie obligāti novedīs pie vēlamā rezultāta.