Andris Ozols: Eksportē tālākapstrādes produktus, nevis papīrmalku
Foto: LETA

Tas, cik svarīgs ir eksports tādai mazai un atvērtai ekonomikai ar ierobežotu iekšējo tirgu kā Latvijai, laikam vairs nav jāpierāda. Atgādināšu tikai to, ka eksportējošie uzņēmumi bija galvenais vilcējspēks 2010. – 2012. gados, kad valsts atguvās pēc smagās ekonomiskās krīzes, un eksporta nozīme joprojām ir ļoti liela.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Labi saprotams, ka ārvalstu tirgos gan pašlaik, gan vēl jo vairāk nākotnē priekšrocības ir un būs tiem uzņēmumiem, kuri spēj un spēs piedāvāt inovatīvus produktus. Tāpēc, apspriežot eksporta tematiku, gluži pamatoti mīlam uzsvērt, ka nepieciešams radīt kaut ko tādu kā "Skype", kā radīšanā līdzdarbojās mūsu kaimiņi igauņi.

Taču reizēm piemirstam, ka ārvalstu tirgos savu vietu ļoti sekmīgi var atrast arī gluži tradicionāli uzņēmumi un veselas tautsaimniecības nozares, ja vien spēj atrast un likt lietā savas stiprās puses. Lielisks piemērs ir mežu nozare, kas patlaban ir Latvijas eksporta flagmanis.

Jau pēdējos padomju varas gados uzņēmumi un privātpersonas, izmantojot iespēju saņemt tolaik grūti pieejamo ārvalstu valūtu, pelnīja, pārdodot Rietumeiropā neapstrādātu produkciju - zāģbaļķus un papīrmalku, kā arī realizēja produkciju ar nelielu pievienoto vērtību. Pēc neatkarības atgūšanas gan eksporta kopējais apjoms, gan tā īpatsvars nozares produkcijā nepārtraukti ir palielinājies.

Iespējams, ka vēl tā īsti neesam apjautuši, kā mainījies mežu nozares produkcijas eksporta sortiments, jo joprojām dzīvi ir stāsti un žēlošanās par to, ka pamatā izvedam neapstrādātus kokmateriālus. Patiesībā mūsdienās tā strādā tikai nelielie gateri, kas lielākoties ražo pašu vajadzībām un kuru eksporta apjoms ir nenozīmīgs.

Lai pārmaiņas lasītājiem būtu vieglāk uztveramas, meža nozares eksportēto produkciju, kas ir diezgan plaša, iedalīsim trijās lielās grupās.

Pirmajā grupā ir neapstrādātā produkcija - zāģbaļķi, papīrmalka, šķelda un zāģskaidas, otrajā grupā ir apstrādes rūpniecības pirmapstrādes produkti - skaidu plātnes, finieris, zāģmateriāli un zāģētavu blakusprodukti, bet trešajā grupā ietilpst apstrādes rūpniecības tālākapstrādes produkti - gatavas mēbeles vai to sagataves, saplāksnis, koka būvkonstrukcijas, granulas u.c.

Tad, lūk, kopējais eksporta pienesums ir būtisks - ja 1993. gadā tā vērtība bija 115 miljoni eiro, tad 2014. gadā jau gandrīz 2 miljardi eiro. Šādu pieaugumu lielā mērā ir nodrošinājušas eksporta struktūras izmaiņas.

Pirmās - neapstrādātās produkcijas - īpatsvars ir samazinājies no 35 līdz 8 procentiem. Arī otrās grupas produkcijas īpatsvars ir nedaudz krities - no 40 līdz 38 procentiem. Tikmēr tālākapstrādes produkcijas īpatsvars ir audzis no 24 līdz 54 procentiem.

Vēl viens nozīmīgs rādītājs, kas raksturo pēdējos gados notikušo attīstību, ir eksporta produkcijas pievienotās vērtības izmaiņas. Salīdzinot 2003. un 2014. gadu, kad ciršanas apjomi bija līdzīgi, varam parēķināt, ka pievienotās vērtības pieaugums ir 244 procenti.

Protams, lai gan arvien mazāk, taču joprojām turpinām eksportēt arī zāģbaļķus, kas nav labākais risinājums. Tomēr te jāatzīmē, ka statistika nepasaka visu. Tā uzskaita arī produkciju, ko mežu īpašnieki, kas dzīvo pie robežas, nodod, piemēram, Igaunijas rūpnīcām. Savukārt mēs arī importējam zāģbaļķus no tās pašas Igaunijas, kā arī Baltkrievijas, Norvēģijas, Lietuvas un citām valstīm. Pagājušajā gadā no Lietuvas importējām apmēram 500 tūkstošus kubikmetru skuju zāģbaļķu - lielāko daļu no šī sortimenta, kas tur nocirsts. Jau vairākus gadus Latvijā zāģbaļķu eksports ir mazāks nekā imports, un 2014. gadā šī starpība sasniedza 340 tūkstošus kubikmetru koksnes. Tas nozīmē, ka mūsu ražotāji pirms tālāka eksporta šo koksni apstrādā un rada pievienoto vērtību.

Salīdzinot, piemēram, 2000. un 2015. gada datus, redzam, ka ar to pašu ciršanas apjomu eksporta vērtība ir palielinājusies trīs reizes.

Ko šāda eksportspējīga tautsaimniecības nozare bez peļņas vēl dod valstij un tās iedzīvotājiem? Te jāatzīmē, ka meža nozare nodrošina 18 procentus no visām eksportspējīgo nozaru darba vietām. Turklāt trīs ceturtdaļas darbavietu ir ārpus Rīgas. Ja mēs patiešām vēlamies, lai valsts reģioni attīstās un no tiem nebrauc prom iedzīvotāji, tad šādas darbavietas ir ļoti nozīmīgas. Protams, nedrīkst aizmirst arī nomaksātos nodokļus un citus maksājumus valsts budžetā. Piemēram, valsts uzņēmums "Latvijas Valsts meži" dividendēs samaksā apmēram 40 procentus no visiem valsts ienākumiem par kapitālu, kas saņemti no valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām.

Arī darba algas modernajos uzņēmumos jau pārsniedz deviņdesmit procentus no Eiropas Savienības vidējās algas, ņemot vērā pirktspējas paritāti. Kādreiz laukos bija populāri teikt - ja nemācīsies, iesi strādāt gaterī, bet tagad jaunajam cilvēkam ir labi jāmācās, jāiegūst atbilstoša izglītība, lai viņu pieņemtu darbā lielā kokapstrādes uzņēmumā.

Domāju, ka meža nozarē sasniegtais varētu būt labs piemērs citām nozarēm, jo apliecina, ka, radot pievienoto vērtību, paveras arvien jaunas iespējas gūt panākumus. Tas prasa gan naudu (meža nozares investīcijas modernizācijā gadā sasniedz 150 - 180 miljonus eiro), gan skaidru attīstības stratēģiju, gan neatlaidīgu darbu. Taču - viss ir iespējams.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form