Mums blakus atrodas valstis ar lieliem iekšējiem tirgiem – piemēram, Krievija un Polija, kuras objektīvi ir krietni pievilcīgākas lielajiem investoriem. Arī Lietuva un Igaunija cenšas izmantot ikvienu iespēju, lai nauda tiktu ieguldīta tur, nevis Latvijā.
Bez nopietniem argumentiem emociju uzplūdos paši esam palaiduši garām ne vienu vien iespēju Latvijā attīstīt ražošanu un negribētos, lai celtniecībā visā pasaulē izmantojamās Isover siltumizolācijas vates ražotāja Saint-Gobain mēģinājums būvēt šeit savu rūpnīcu kļūtu par vēl vienu fiasko investīciju piesaistē.
Šis ir vairākus gadus rūpīgi gatavots projekts, kura mērķis ir nodrošināt iekšējo tirgu ar siltumizolācijas vati, ierobežojot tās importu, kā arī uzsākt produkcijas ražošanu eksportam. Saint-Gobain, kam līdzīgas rūpnīcas pieder Francijā, Vācijā, Somijā un citās valstīs, plāno apmēram 30% saražotās siltumizolācijas vates realizēt Latvijas tirgū, bet 70% eksportēt. Paredzams, ka uzņēmums ražotnes izveidošanā ieguldīs apmēram 80 miljonus EUR, radot 150 jaunas darba vietas un netieši – vēl 100 darba vietas, katru gadu vietējā tirgū pērkot pakalpojumus apmēram par 2,5 miljoniem Ls.
Investoriem pirmais piedāvājums tika izteikts vēl 2005. gadā laikā, kad Francijā risinājās festivāls "Pārsteidzošā Latvija" un tur notika Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas oficiālā vizīte. Nākamā tikšanās bija jau Latvijā festivālā "Francijas pavasaris", kad franči reāli iepazinās ar Latviju. Protams, tika pētīts arī Igaunijas un Lietuvas piedāvājums, taču priekšroka tika dota Latvijai.
Vai Latvijai, kuras iedzīvotāji uzskata, ka rūpnieciskā ražošana attīstās nepietiekami strauji, šī ir izdevīga investīcija? Spriediet paši. Rūpnīca plāno izmantot vietējās izejvielas – ražošanai nepieciešamo smilti iegūst tepat Latvijā. Nākotnē kā izejvielu iespējams izmantot arī gaišo un zaļo pudeļu stiklu, kas pašlaik netiek pārstrādāts un krājas izgāztuvēs.
Protams, ka svarīgs ir jautājums, kā projekts ietekmēs apkārtējo vidi. Jāatzīmē, ka saražotais siltumizolācijas materiāls ļaus ietaupīt 100 reizes vairāk enerģijas, nekā tiks izmantots produkcijas ražošanā. Tas atbilst valdības deklarētajam, ka Latvijā energoefektivitātes veicināšana ir viena no svarīgākajām prioritātēm.
Arī vieta ražotnei ir izvēlēta nevis kaut kur blakus dzīvojamajiem rajoniem, bet gan rūpnieciskajā zonā – Ikšķiles novadā starp dzelzceļu un Daugavpils šoseju. Šeit jau kopš padomju varas laikiem darbojas vesela virkne ražotņu. Turklāt Investors ir apņēmies veikt piebraucamās ielas un transporta mezgla rekonstrukciju.
Arī projekta sabiedriskajā apspriešanā iedzīvotāji atzīst, ka rūpnīca ir vajadzīga, taču ... uzskata, ka labāk to būvēt kaut kur citur. Saprotams, ka pat visdrošākos un videi draudzīgākos projektus mēs pilnīgam sirdsmieram labprātāk redzētu īstenojam kaut kur citur – varbūt Cēsīs, Kuldīgā vai Balvos. Taču investors, kurš šo vietu ir izraudzījies, sekojot likumam un ekonomiskajam pamatojumam, diezin vai vēlreiz mēģinās meklēt vietu rūpnīcas celtniecībai citā Latvijas malā, nesaprotot principus un ierobežojumus, kas viņus sagaida.
Gandrīz puse sabiedriskajā apspriešanā iesniegto priekšlikumu ir vispār bez argumentācijas - nepatīk, un viss. Izplatītākais iebildums ir vēlme redzēt ietekmes uz vidi novērtējumu. Ja šis novērtējums izrādīsies negatīvs, tad celtniecību šajā vietā nedrīkst uzsākt! Taču, saskaņā ar pastāvošo procedūru, lai veiktu ietekmes uz vidi novērtējumu, vispirms ir jāsaņem arhitektūras un plānošanas uzdevums, kura saņemšana nav iespējama, ja nav atbalstīta pati celtniecības iecere. Veidojas apburtais loks. Jājautā, cik ilgi franču investori vēl gaidīs?
Šāda situācija veido priekšstatu par Latviju kā valsti, kurā investoriem jāsaskaras ar grūti izskaidrojamiem sarežģījumiem. Taču ražošanu nav iespējams attīstīt bez izsvērtiem, pamatotiem un profesionāliem lēmumiem.