Kā mazam būvuzņēmējam vai savas privātmājas būvētājam tikt pie laba strādnieka un nepazaudēt to? Pirmkārt, prasiet draugiem un paziņām. Lai iesaka un parāda, ko ieteiktais meistars labu paveicis. Otrkārt, labu meistaru nepieciešams aizrunāt jau ziemā. Treškārt, tuvojoties darba sākumam, trīsreiz nedēļā viņam jāzvana un jāatgādina, ka teju, teju sāksies darbs. Ceturtkārt, meistars jānogādā darba vietā, lai cits darba devējs viņu nepārķer. Piektkārt, meistaram jāmaksā pietiekami un viņš daudz jāliela.
Vislabākie meistari ir tie, kas sākuši kā melnstrādnieki un palīgstrādnieki. Uzņēmīgākie no viņiem pēc kāda laika nodibina savas firmas un kļūst par darba devējiem. Arī Travertino būve direktors Edgars Sedliņš, par kuru lielā mērā būs šis raksts, jo viņa uzņēmība ir ievērības vērta. Jaunais censonis savu karjeru sācis 1993. gadā, palīdzot tēvam klāt flīzes. Pēc tēva nāves 2000. gadā Sedliņš paņēmis viņa instrumentus un sācis strādāt patstāvīgi. Pieci lati par vienu kvadrātmetru flīžu. Darba neesot trūcis. Pasūtītāji ievērojuši, ka puisis labi flīzē, un jautājuši, vai viņš nevarot ieteikt kādu krāsotāju? “Ziepniekkalna sākumskolā man piederēja sporta komplekss. Piedāvāju darbu puišiem, kas vingroja, tāpat saviem un brāļa draugiem,” Sedliņš atceras, kā meklējis rokā paziņas un veidojis brigādes. “Zvanīju arī uz darbā iekārtošanas firmām. Sākumā piedāvājām veikt iekšdarbus, pēc tam arī ārdarbus. 2002. gadā nodibināju savu firmu.” Būdams jauns un aktīvs, Sedliņš piedāvājis arodskolu vadītājiem slēgt sadarbības līgumus un sūtīt audzēkņus praksē uz viņa firmu. Līgumi esot izdevīgi ne tikai jauniešiem, kas izmēģina strādāt profesijā, bet arī skolām. Piemēram, Rīgas Celtniecības koledža saņēmusi 30% no studenta algas. Kopā praksē “Travertino būve” bijuši vairāki desmiti studentu. Cik prasmīgi un strādīgi viņi ir? “Normāli,” direktors ir lakonisks. “Par gados jaunajiem darbiniekiem varu teikt to pašu, ko par vecajiem, - viens no astoņpadsmit izrādās patiešām labs meistars. Trīs gadu laikā pie manis ilgāku vai īsāku laiku ir strādājuši 840 darbinieki.” Pēc Sedliņa uzskata, labam meistaram jāpārzina modernās tehnoloģijas, materiāli un jābūt cilvēcīgam, lai saprastos ar darba devēju un pasūtītāju. Savulaik “Kapitalam” lielas celtniecības firmas priekšnieks, patlaban gan jāsaka – bijušais priekšnieks, teica: “Nekad neesmu izpratis strādniekus. Pēc dzīvokļa remonta jutu, ka istabā kaut kas nejauki smird. Meklējām visa ģimene. Beidzot aiz dīvāna atradām sūdu. Strādnieki tur bija iekakājuši!” Jā, ir dzirdēti stāsti par tukšām pudelēm, kas tiek iemūrētas krāsnī, lai gaudo un atgādina, ka meistariem nav pienācīgi samaksāts. Bet iedomājieties, cik lielam jābūt aizvainojumam un stulbumam, lai tā piecūkotu istabu! Iespējams, šis cilvēks, kura vārds saprotamu iemeslu dēļ netiek minēts, tieši tāpēc vairs nevada uzņēmumu, ka nespēja saprast strādniekus, jo patiesība allaž bija kaut kur pa vidu.
Sezonas laikā strādnieki ir neapmierināti, ka darba par daudz, bet ziemā atkal gaužas, ka tā ir par maz. Svarīgi strādniekus nepārslogot, bet nodrošināt ar darbu visu laiku, jo, ja strādnieki stāv dīkā, viņi sameklēs citu darbu. Būvfirmām parasti izveidojas pastāvīgu strādnieku kodols, kurš vasarā apaug ar strādniekiem, kas piesaistīti uz laiku. “Travertino būve” gadījumā kodols ir 12 darbinieku, no kuriem divi ir sertificēti būvdarbu vadītāji. Ziemā vīri strādā iekšdarbus, bet vasarā kā brigadieri vada darbus objektos un paši strādā līdzi. Sezonā “Travertino būve” no nulles līdz atslēgai uztaisot vienu māju, bet krietnam desmitam ielejot pamatus, vēl desmit uzceļot mūrus, desmit ieliekot logus, desmit nokrāsojot, desmit objektos ieklājot flīzes. Firma ir tieši un kā apakšuzņēmējs strādājusi daudzos lielos objektos. Veikto darbu sarakstā ir tirdzniecības centri “Origo”, “Nelda”, “Rimi”, “Stockmann”, “Maxima”, automašīnu tirdzniecības un remonta centri “Citroen” un “Pirelli”, viesnīcu, bērnudārzu un skolu telpas. “”Travertino būve” izveidojies savs klientu loks,” teic Sedliņš. “Mūs pazīst kā labus flīzētājus un apdares darbu veicējus. Svarīgi arī, ka protam atrast kopīgu valodu ar pasūtītāju.”
Ikviens sevi cienošs pasūtītājs seko līdzi tirgū notiekošajam un zina cenas gan materiāliem, gan darbiem. Ir reizes, kad pats pasūtītājs jau ir sagādājis nepieciešamos materiālus vai tos pērk. Ir reizes, kad būvmateriālus pieved veikals, ar kuru noslēgts sadarbības līgums, vai piegādā paši strādnieki. Zināms, ka elektrības ievilkšana maksā piecus latus par punktu. Santehnikas ierīkošana maksā no 25 līdz 30 latiem par punktu. Flīzešana – tos pašus piecus latus par kvadrātmetru. Fasādes siltināšana un dekoratīvais apmetums kopā ar krāsu – septiņus latus par kvadrātmetru. Vienkārša fasādes krāsošana – divus latus par kvadrātmetru, bet apmešana - no diviem līdz trīs latiem. Iekštelpu krāsošana - aptuveni latu par kvadrātmetru, ja vien tas nav dekoratīvais krāsojums, par kuru var paprasīt visus desmit latus. Ja pasūtītājs vēlas maksāt visus nodokļus vai firma, kuru viņš izvēlējies, uzstāj, ka tie jāmaksā, iepriekšminētajām summām jāpieskaita pievienotās vērtības nodoklis un sociālās apdrošināšanas iemaksa, tātad būs jāmaksā uz pusi dārgāk. Taču bez sīki izstrādātas tāmes, kurā minēta pat tāda pozīcija kā darba cimdu iegāde, līgumu slēgt nevajag. Un vismaz jaunbūves gadījumā svītrojiet ailīti – neparedzēti izdevumi. Pieticīgākajos kantoros aptuveni desmit procentu no strādnieku naudas tiek firmai vai starpniekam starp strādnieku un pasūtītāju. Bet pavērojiet, ar kādu automašīnu brauc jūsu salīgtās firmas īpašnieks vai darbu vadītājs, un jums būs skaidrs, cik nāksies pārmaksāt. Un atcerieties, ka būvniecība ir joma, kur maksā par padarīto, nevis objektā pavadīto laiku. Meistars sezonas laikā saņem, sākot no 500 latiem mēnesī, bet labs aroda pratējs - visu tūkstoti. (Šīs summas, protams, lielākoties nesakrīt ar tām, kas tiek uzrādītas oficiāli.) “Lai nopelnītu tūkstoš latu mēnesī, strādniekam jāstrādā patstāvīgi, jāparedz, kādas problēmas varētu rasties darba gaitā, kādi materiāli būs nepieciešami, lai nav dīkstāves. Strādnieki nopelna vairāk nekā es. Vienmēr. Man taču jāmaksā par kantora īri, telefonu, juristam, grāmatvedim,” stāsta Jānis, kurš pieredzi ieguvis, būvējot mājas Īrijā, patlaban vada savu firmu Latvijā. Jāņa firma ierindojas kategorijā puspelēka, tāpēc tās datus neminēsim. “Ir bijuši strādnieki, kas domā, ka nopelnīs vairāk, ja strādās uz savu roku. Vienu otru reizi viņi patiešām vienojas par klientam un viņiem izdevīgu cenu. Bet nav viegli visu laiku tikt pie labiem objektiem, kur labi maksā, kas atrodas tuvu dzīvesvietai. Strādājot firmā tomēr ir lielākas iespējas manevrēt,” turpina Jānis. Kā mazajām būvfirmām izdodas saturēt kopā cilvēkus? “Tikai motivējot viņus,” saka Sedliņš. “Mani džigiti redz, ka maksāju laikā un tik, cik solīts. Citi sola, bet nemaksā. Nauda jāmaksā precīzi, bet pēc darba. Protams, avanss nepieciešams. Bet norēķini jāveic beigās. Citādi ir gadījies pazaudēt gan džigitus, gan naudu. Reiz uz firmas rēķina bija jāpārtaisa nekvalitatīvs darbs.” Šo rindiņu autoram pašam nācies piedzīvot, ka celtnieks pēc naudas saņemšanas kļūst jocīgs. Viņam šķiet, ka vairs nav jāstrādā, jo ar saņemto naudu pietiks mūžīgi. Tikko nejauši Rīgas centrā saskrējos ar vīru, kurš savulaik solīja nokrāsot māju, sāka darbu, saņēma avansu un pazuda. Nevarēju šo vīru atrast. Un pirmais, ko šis vīrs satiekoties teica: esmu kopā ar sievieti. Tāpēc nesitu. Sišana arī nepalīdzētu atgūt naudu. Šis vīrs ir pliks un nabags, no viņa nav ko piedzīt, un tieši tāpēc viņš ir nekaunīgs. Ja nav rakstiska līguma, parasti uzvar nekaunīgākais. Tāpēc svarīgi noslēgt līgumu, kaut arī būvēsiet, nemaksājot nodokļus, iekļaujot būtiskākos nosacījumus - objekts tiks pabeigts līdz noteiktam laikam noteiktā kvalitātē, par ko pasūtītājs apņemas samaksāt konkrētu summu, - un garantijas, ja līgums netiek pildīts. Garantijas var dot arī darbu vadītājs vai celtnieks kā fiziska persona. Privātmājas drīkst būvēt privāti, oficiāli nealgojot darbaspēku. Kurš pārbaudītājs līdīs pār žogu jaunbūvē, lai pārliecinātos, vai vīri, kas strādā, ir īpašnieka radinieki vai lietuvieši, kas strādā pa lēto - bez nodokļiem?! Kontrolētas tiek tikai reģistrētās firmas, kam ir juridiskā adrese, būvlicence, grāmatvedība. Darba inspekcija vai Valsts ieņēmumu dienests, kā likts, piekasīsies lielajai “Skonto būve” vai PBLC un apgriezīs ar kājām gaisā salīdzinoši nelielo “Travertino būvi”, meklējot visniecīgāko pārkāpumu. Bet likuma sargi paies garām nelegālajam uzņēmējam, kura birojs atrodas automašīnas salonā, darbarīku glabātava - bagāžniekā, bet strādnieku sarasts – bloknotiņā.