Andris Šuvajevs: Kurš maksās par krīzi?

To apliecina kritums Vācijas eksporta pasūtījumu ražošanā, kā arī eirozonas perifēro valstu (Itālija, Spānija, Grieķija, Portugāle) obligāciju atdeves relatīvais pieaugums attiecībā pret Vāciju – fakts, ka šo valstu un Vācijas aizņemšanās izmaksu starpība pieaug, ir indikācija, kas norāda uz palielinātu stresu finanšu tirgos. Visticamāk, tas nozīmē, ka jau otro reizi pēdējos trīs gados tautsaimniecības izaugsme apstāsies. Kuras sabiedrības grupas šoreiz uzņemsies krīzes slogu? Pagaidām izskatās, ka materiāli vismazāk aizsargātās.

Latvijas sabiedrībai diemžēl ir rūgta pieredze ar krīzēm, kurās proporcionāli lielākās izmaksas uzņemas vismazāk pelnošie. 2008. gada krīzi uz saviem pleciem iznesa ikviens zemu un vidēju ienākumu saņēmējs – arī tie cilvēki, kuri paši nebija uzņēmušies hipotekāro kredītu saistības, bet bija spiesti glābt komercbanku toksiskās bilances. Protams, arī augsto ienākumu saņēmēji pieredzēja ienākumu kritumu, tomēr viņu dzīves kvalitātes samazinājums bija relatīvi vieglāk pārciešams. Šīs krīzes sekas izjūtam joprojām, ko apliecina akūtais darbaspēka trūkums – faktiski ārkārtas stāvoklis – izglītības un veselības nozarēs.

Pandēmijas izraisītā recesija bija cita veida krīze – tās cēlonis nebija finanšu sektors. Gan Eiropas, gan Latvijas līmenī tika mobilizēti ievērojami finanšu līdzekļi, kuru funkcija bija mazināt pandēmijas radīto triecienu tautsaimniecībai.

Tā bija unikāla epizode mūsdienu finanšu politikas vēsturē: tika atlikti malā ierasti piesauktie mīti par naudas resursu ierobežotību vai trūkumu un darīts viss nepieciešamais, lai saglabātu ekonomikas pamatstruktūras. Tas gan neparedzēja solidāru krīzes izmaksu sadalījumu starp visām sociālajām grupām. Latvijā atbalsta režīma izstrāde prasīja ilgu laiku, un pat vēl pagājušā gada beigās uzņēmēji gaidīja, kad solītā nauda ieripos viņu maciņos. Turklāt krīzes izmaksas ir jāvērtē ne tikai monetārā dimensijā – pārliecinoši vissmagākais pandēmijas slogs tika uzkrauts ārstiem, skolotājiem, skolēniem un viņu vecākiem, sociālajiem darbiniekiem utt. Šo cilvēku veselības bojājumi un dzīves kvalitātes kritums veido neredzamas izmaksas, kuru apmērs nav pat nojaušams.

Tikmēr Krievijas uzsāktais karš Ukrainā ir kļuvis par jaunas ekonomiskās krīzes dzinējspēku. Pasaules vadošo politiķu un centrālo banku vadītāju šī brīža izteikumi liecina, ka uz pandēmijas mēroga atbalstu nav ko cerēt. Tas nozīmē, ka drīzāk ir sagaidāma 2008. gadā izmantotā pieeja – taupība, kas nodrošina aizvien lielāku ienākumu un bagātības koncentrāciju.

Kāpēc tā?

Pirmkārt, pandēmija un karš veicina inflāciju. Šis apstāklis maina centrālo banku pieeju krīzes vadībā. Pandēmijas sākumā inflācijas rādītāji ilgstoši noturējās zemā līmenī, turpretī šobrīd inflācijas kāpums spiež centrālās bankas ierobežot plašāku sabiedrību atbalstošu monetāro politiku. Eiropas Centrālās bankas prezidente Kristīne Lagārda ir devusi nepārprotamus mājienus par aizdevumu procentu likmju celšanu vasarā. Iedzīvotājiem, kuru kredītsaistības ir ar mainīgu likmi (EURIBOR), līdztekus izmaksām par sadārdzināto pārtiku, apkuri un elektrību būs jārēķinās ar ikmēneša kredīta maksājumu pieaugumu. Tas slāpēs iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti un tātad vēl vairāk apdraudēs tautsaimniecības izaugsmi. Arī uzņēmumiem pieaugs kredītsaistību izmaksas, turklāt tas notiks apstākļos, kad ir gaidāms vispārējs pieprasījuma samazinājums – un tātad mazākas iespējas nopelnīt. Centrālās bankas ir gatavas paciest dzīves līmeņa kritumu, lai mazinātu inflāciju.

Otrkārt, ir jānorāda arī uz citādu valsts finanšu politiku. Pandēmijas laikā, apsverot atbalsta mehānismus, jautājums par valsts parāda un budžeta deficīta līmeni gluži negaidīti kļuva otršķirīgs. Taču patlaban politiķi tiecas uzsvērt, ka parāds ir pieaudzis un sabiedrība ir izsmēlusi pieejamos finanšu resursus, un tātad atbalstu gaidāmās recesijas laikā valsts nodrošināt nevarēs. Finanšu ministra Jāņa Reira retorika tam ir lielisks apliecinājums – runas par "mērķētu atbalstu" faktiski norāda uz vēlmi atbalstīt pēc iespējas mazāk iedzīvotāju, nevis sniegt palīdzīgu roku ikvienam, kam tā ir vajadzīga.

Taču vai valsts patiesi ir izsmēlusi savus finanšu resursus? Potenciālie finanšu limiti (proti, valsts budžeta ilgtermiņa saistību maksimāli pieļaujamais apjoms) ierasti tiek vērtēti, balstoties uz procentu likmju dinamiku: ja likmes pieaug, tad valda pieņēmums, ka ekonomika darbojas "ar pilnu jaudu" un papildu investīcijas tikai veicinās inflāciju. Tomēr patlaban šāda pieeja būtu maldīga. Šobrīd inflāciju veido nevis pieprasījums (pārāk daudz naudas iedzīvotāju maciņos), bet gan piedāvājums – nespēja saražot un piegādāt nepieciešamos resursus līdzšinējā dzīves līmeņa uzturēšanai. Likmju pieaugums šo problēmu neatrisinās. Tāpēc ir neloģiski secināt, ka valsts finanšu limiti ir sasniegti, drīzāk tieši pretēji – vismaz, kamēr nav "salaboti" piedāvājuma puses faktori. Un, iespējams, piedāvājuma puses problēmas var atrisināt tikai publiskas investīcijas, kas pieņēmumu par "izsmeltiem finanšu resursiem" padara vēl absurdāku.

Var droši apgalvot, ka gadījumā, ja valsts atturēsies sniegt atbalstu faktiski nepieciešamajā apmērā, ekonomika nonāks stagflācijas režīmā – strauji pieaugošu inflāciju pavadīs zemi izaugsmes rādītāji. Šādos apstākļos krīzes smagumu visvairāk izjutīs tieši zemo un vidējo ienākumu saņēmēji, proti, tie iedzīvotāji, kuru ienākumi ir vairāk vai mazāk fiksēti (pensiju un pabalstu saņēmēji, arī privātajā sektorā strādājošie, kam nav institucionālu iespēju pieprasīt atalgojuma palielinājumu) vai atkarīgi no politiskajiem lēmumiem (sabiedriskajā sektorā strādājošie, sākot ar skolotājiem un beidzot ar ierēdņiem). Šo grupu pārstāvji taupīs uz veselības rēķina (cenšoties mazināt siltumapgādes patēriņu, pērkot sliktākas kvalitātes pārtiku utt.). Tādējādi atkal pieaugs neredzamās izmaksas, nemaz nerunājot par sociālo spriedzi, kas mūs sagaida nākamajā ziemā. Cerība, ka koalīcijai pēkšņi izdosies izveidot atbalsta modeli, kas ļaus "trāpīt" īstajās vietās, ir vairāk nekā naiva – šis apsvērums drīzāk mudina domāt par plašākiem atbalsta mehānismiem.

Vai pastāv iespēja izvairīties no stagflācijas riska negatīvajiem iespaidiem? Sociāli produktīvus risinājumus iezīmē vismaz trīs stratēģijas: pirmkārt, izaugsmes veicināšana ar publiskām investīcijām, otrkārt, pieprasījuma līmeņa uzturēšana, mazinot nodokļus, un, treškārt, atbalsta pasākumi energoresursu cenu pieauguma kompensācijai. Patlaban ir īstais brīdis investēt ne tikai nozarēs, kas Latvijai ļaus iegūt enerģētisko neatkarību un nodrošināt vietējo pārtikas ķēžu drošību, bet arī sabiedriskā sektora darbinieku atalgojumā.

Tātad valsts stratēģijai ir jābūt tieši pretējai tiem pasākumiem, kas šobrīd tiek apsvērti valdošās koalīcijas līmenī. Ir jāpārstāj domāt par, sacīsim, skolotāju atalgojuma paaugstināšanu kā ekonomiski neproduktīvu soli, kas automātiski uzliek finansiālu slogu nākamajām paaudzēm, – atalgojums arī ir investīcija, kas var piesaistīt (vai, tieši pretēji, atgrūst) cilvēkus noteiktām profesijām. Turklāt šāds lēmums būtu arī ekonomiski pamatots – par spīti pieaugošām procentu likmēm, kas nomināli palielina valsts parāda apkalpošanas izmaksas, publiskas investīcijas nodrošinātu nepieciešamo ekonomikas izaugsmi, kas aizņemšanos padarītu ilgtspējīgu. Finansiāls slogs rodas tikai tad, ja reālās procentu likmes ir augstākas par izaugsmes rādītājiem: var šķist paradoksāli, bet tieši šāds scenārijs realizēsies, ja Latvija neīstenos publiskas investīcijas.

Tikpat svarīgi ir mainīt nodokļu politikas nianses, kam būtu tūlītēja pozitīva ietekme uz pieprasījuma līmeni sabiedrībā. Neapliekamais minimums ir jānosaka vismaz minimālās algas apmērā, lai nodrošinātu pēc iespējas vairāk patēriņa resursu zemo ienākumu saņēmējiem. Līdzīgi PVN samazinājums noteiktām precēm (piemēram, bāzes pārtikai) pozitīvi ietekmētu zemo un vidējo ienākumu grupu pirktspēju. Šī brīža valdības retorika balstās pieņēmumā, ka PVN samazināšana būtu "regresīvs pasākums", tomēr nav gluži skaidrs, kāpēc: ja samaksātais PVN tiek vērtēts procentuāli no personas ienākumiem (nevis izdevumiem), tad samazināts PVN pārtikai būtu pat progresīvs solis.

Visbeidzot, ir jāizveido plaša mēroga atbalsta pasākumi energoresursu cenu pieauguma kompensēšanai, piemēram, ieviešot cenu griestus elektrības un dabasgāzes patēriņa jomā. Šā brīža apstākļos valsts ir vienīgā institūcija ar nepieciešamo finansiālo kapacitāti šāda mēroga pasākumu īstenošanai.

Tātad – kurš maksās par nākamo krīzi? Latvijas vadošie politiķi izrāda spītīgu nevēlēšanos mācīties no pagātnes kļūdām. Ja par krīzes stratēģiju lems pašreizējā koalīcija, par kļūdām maksās tie, kas to vismazāk var atļauties.