Andris Šuvajevs: Latvijas politiskā diagnoze – galējais centrisms
Foto: Privātais arhīvs

Intervijā "DELFI TV ar Jāni Domburu" (17.04.) Egils Levits, atbildot uz jautājumu par savu politisko pamatnostādni, uzsvēra, ka tā ir moderna – tāda, kas nepieciešama attīstītai valstij 21. gadsimtā, – un ka viņš noraida četru vadošo ideoloģiju – konservatīvisma, nacionālisma, liberālisma, sociālisma – radikālās izpausmes. Šādi, nepasakot neko, Levita kungs paradoksālā kārtā tik un tā pauda visai radikālu nostāju. Moderna politiskā pārliecība varētu šķist apskaužama, ja vien tā neslēptu pavisam konkrētu ideoloģisku struktūru, kas dēvējama par "galējo centrismu". Levita kunga atbilde negaidīti ilustrēja Latvijas politisko vidi kopumā, par ko liecina arī nesenās Eiroparlamenta vēlēšanas.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"(Jaunās) Vienotības" gluži neticamais uzvaras gājiens veselas dekādes garumā atspoguļo ne tikai tautas materiālo nabadzību, bet arī to nabadzību, kas valda Latvijas politisko ideju telpā. Šīs partijas un tās līdera dominanci var izskaidrot, vienīgi atzīstot, ka neviena cita partija nav spējusi pretoties ideoloģiskajam monopolam, ko iemieso šis politiskais grupējums.

Jaunie politiskie censoņi, cerot uz ievēlēšanu, ir spiesti kopēt "Vienotības" pamatnostādnes, un tad nu vēlētāji apsver ne vairs idejas, dažādus iespējamos politiskos virzienus, bet gan personības. Ir būtiski uzsvērt, ka, tiklīdz politika kļūst par personāliju – nevis ideju – konkursu, demokrātija draud pārtapt autokrātijā. Šādi tiek radīti labvēlīgi apstākļi laimes meklētājiem, kuri spēj uzjautrināt, sadusmot, aizvainot, iedvesmot. Galma āksti kļūst par valdniekiem, jo agri vai vēlu tautai apnīk uzvalkos tērptie profesionāļi. Latvijas situācijā izskatās, ka arī mēs neesam tālu no šāda iznākuma. Varētu šķist, ka pašreizējā valdība – gluži kā Levita kungs – ir politiski daudzpusīga, bet aiz šīs izkārtnes darbojas nerimstoša jaudīga politiskā filozofija, kas vieno tagadējos koalīcijas partnerus un arī raksturo visu Latvijas vēsturi kopš neatkarības atjaunošanas.

Jēdzienu "galējais centrisms" (the extreme centre) ir popularizējis britu rakstnieks Tariks Ali, analizējot politikas attīstības līkločus Lielbritānijā. Pēc viņa formulējuma, galējais centrisms apzīmē situāciju, kurā tradicionāli pretnostatītas partijas sāk īstenot vienu un to pašu politiku. Tā britu premjers Tonijs Blērs, lai gan pārstāvēja konservatīvajiem naidīgos leiboristus, lielākoties attīstīja Mārgaretas Tečeres iesākto sabiedriskā sektora privatizāciju un finanšu sektora liberalizāciju. Blēra valdīšanas laikā torijiem bija visai grūti atrast strīdus ābolus, jo vispārējā ievirze bija apmierinoša: Blērs savam elektorātam solīja nenoslāņotu sabiedrību, kamēr toriju elektorāts priecājās par Tečeres uzsākto privatizācijas reformu īstenošanos. Līdzīgi politiskās atšķirības starp demokrātiem un republikāņiem arī ASV ir visai minimālas.

Obama droši vien ir labākais piemērs galējā centrisma politiķim: viņš spēja veiksmīgi apvienot "cilvēka no tautas" tēlu ar lēmumiem, kas, neapšaubāmi, darbojās par labu ASV finanšu un korporatīvajam lobijam. Kā zinām, tautai apnika šis tēls un nākamā galējā centriste – Hilarija Klintone – tika noraidīta par labu galma ākstam. Vēl nesen, Francijas prezidenta vēlēšanās, Emanuels Makrons aktīvi sludināja, ka viņa politika nav nedz labēja, nedz kreisa – ka viņš ir jaunas politikas veidotājs, lai gan rūpīgs vērotājs lieliski redzēja, ka bijušais investīciju baņķieris ir nepārprotami labēji noskaņots. Taču retoriskais efekts tika panākts: galējie centristi labprāt izmanto šo stratēģiju, lai apelētu pie iespējami lielāka skaita vēlētāju, kuri ir zaudējuši ilūzijas par līdzšinējo partiju efektivitāti. Arī Angelas Merkeles politika Vācijā iederas galējā centrisma sadaļā, jo ekonomiski ir konservatīva, bet sociāli – liberāla.

Kā tas izpaužas Latvijā? Mēs esam pieraduši pie publikas nespējas analizēt ideoloģiskas atšķirības starp valdošajām partijām – galvenokārt tāpēc, ka tādu nav. Tās atšķirības, kas pastāv, ir reducējamas uz pavisam mazu un virspusēju ideju groziņu. Šaubos, vai nejaušs garāmgājējs man spētu norādīt uz būtiskām atšķirībām "(Jaunās) Vienotības" un "Attīstībai/Par!" politiskajās programmās.

Šaubos, vai to spētu arī pašu minēto partiju pārstāvji. Dažādība izpaužas tikai personālijās. Latvijas politisko vidi raksturo vien divi ideoloģiski veidojumi: sociālais liberālisms un nacionālais jautājums. Teju jebkuru partiju var novietot uz šīs ass, un tā izrādīsies vai nu prolatviska, vai nelatviska. Iespējams, kāda partija uzstās uz šī iedalījuma pārvarēšanu, kas vienkārši norādīs uz tās radikālo sociālo liberālismu. Tādā gadījumā šī partija būs arīdzan labvēlīgi noskaņota, teiksim, pret viendzimuma laulību legalizāciju un bēgļu integrāciju Latvijas sabiedrībā. Tās partijas, kas ieņem stingru nostāju nacionālajā jautājumā, būs tikpat kategoriskas arī sociālajā jomā. Protams, uzrodas partijas, kas "iedegas", piemēram, cīņai pret korupciju, šādi iegūstot plašu vecāka gadagājuma elektorāta atbalstu.

Taču, kā redzam Jaunās konservatīvās partijas gadījumā, Eiroparlamenta vēlēšanās šī tēma vienkārši nedarbojas. Līdzīgi "KPV LV" var apelēt pie iedzīvotāju dusmām Latvijas līmenī, bet Eiropas līmenī viņu politiskā tehnoloģija centienos atrast veidus, kā identificēties ar parasto vēlētāju, ir tikpat nevarīga kā pārējiem. Tomēr būtiski ir atzīmēt, ka visas pašreizējās koalīcijas partijas vieno ekonomisks konservatīvisms – ideju kopums, kam Latvijas iedzīvotāju skatījumā ir acīmredzami sekundāra nozīme. Tas ir visnotaļ pārsteidzoši, jo tieši konservatīvā politiskā ekonomika ir tiešā veidā vainojama pie plaši izplatītās nabadzības un sociālās nevienlīdzības mūsu valstī.

Latvijas galējā centrisma partijas nopērk vēlētājus, maskējoties ar sociālā liberālisma seju. Pozējot kā viendzimuma pāru laulību un bēgļu aizstāves, šīs partijas piesavinās morālo kapitālu, kas ir īpaši svarīgs jauniešiem, bet uzrunā arī pirmo postpadomju paaudzi. Uzsverot indivīda izvēles brīvību (iespēju pašam izvēlēties, ar ko precēties, draudzēties, kurp doties vai nedoties) vai vismaz radot iespaidu, ka šī ir būtiska partijas vērtība, politiskie grupējumi uzbur apsolītās zemes vīziju. Tie pamanās iemiesot solījumu, kas dzima, Latvijai atjaunojot neatkarību: indivīda tiesības noteikt savu likteni un īstenot izvēles, vadoties pēc paša ieskatiem.

Tieši tāpēc nabadzības un sociālās nevienlīdzības problēmas šim elektorātam nešķiet īpaši svarīgas vai vismaz uzmanības vērtas: ekonomiskie apstākļi, gluži tāpat kā sociālie, top par indivīda izvēļu rezultātu. Galu galā ikviens ir brīvs strādāt vairāk, slimot mazāk un, ja viss ir pavisam slikti, – aizceļot, meklējot laimi citur. Retoriskā līmenī šis koncepts strādā veiksmīgi, jo loģiski saistās ar sociālo aspektu. Tāpēc arī visi šie ekonomiskie jautājumi nav iedziļināšanās vērti – tirgus tiek uztverts kā godīgs soģis, kas atalgo darītāju un soda slinkotāju. Svarīgi norādīt, ka sociālie jautājumi tiek uztverti kā būtībā morālas dilemmas – tie ir jautājumi, uz kuriem ir iespējamas pareizas un nepareizas atbildes, un katram pašam atliek izvēlēties, kuru nometni pārstāvēt. Savukārt ekonomiski jautājumi tādi nešķiet. Tos uztver kā būtībā tehniskas problēmas, kas jārisina profesionāļiem. Ekonomika tiek mācīta caur diagrammām, matemātiskiem vienādojumiem un cipariem. Ja morāles jautājumi šajā diskursā vispār parādās, tad tikai indivīda vērtējuma kontekstā: ja esi nabadzīgs, tātad slinks; ja esi bagāts, tātad nelietis. Morāls apjukums ir acīmredzams.

Viens no noteicošajiem liberālo vērtību un galējā centrisma triumfa iemesliem ir to ciešā sasaiste ar nacionālo identitāti. Latvijas nacionālās neatkarības mītu raksturo pieņēmumi par mūsu nāciju kā patstāvīgu, brīvu, apveltītu ar plašām iespējām kļūt par patiesu veiksmes stāstu pasaules acīs. Mēs esam mazi, bet vareni; vēsturiski apdalīti, bet ne sagrauti. Šis naratīvs vienmērīgi saplūst ar liberālajām pamatvērtībām: brīvību, suverenitāti, pat taisnīgumu. Tāpēc jebkura partija, kas vēlas iesoļot Latvijas politiskajā arēnā, iegūs vēlētāju atbalstu, ja smuki apģērbs savus kandidātus un atklāti pozicionēsies uz sociālā liberālisma un nacionālisma ass. Tikmēr tie jautājumi, kas šobrīd ir patiesi svarīgi (kā tiek finansēta valsts, kāda nodokļu sistēma tiek realizēta, kāds ir īstermiņa un ilgtermiņa plāns nabadzības un nevienlīdzības novēršanai, kā nodrošināt ikvienam pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi un izglītību), gandrīz vispār netiek problematizēti. Galējā centrisma partijām atbildes ir gatavas.

Kādas tās ir? Pirmkārt, valda pieņēmums, ka visas sociālās problēmas var atrisināt, izmantojot tirgus mehānismus. Ja tirgus spēkiem tiks sniegta lielāka vara, automātiski pavērsies risinājumi gan nabadzības, gan nevienlīdzības jomā. Šādā skatījumā nabadzība rodas tāpēc, ka cilvēki nemāk pielāgoties jaunajai globālajai uzņēmējdarbības videi. Tātad uzņēmējiem ir jārada veidi, kā labāk konkurēt un pelnīt, tā palielinot savu darbinieku ienākumus. Savukārt darba ņēmējiem ir pašiem jāsaprot, kas tiek pieprasīts jaunajā darba tirgū, un jāmeklē veidi, kā iegūt vajadzīgās prasmes. Darba tirgus ir godīgs un nepielūdzams. Nelabvēlīgā nodokļu sistēma un Latvijas iedzīvotāju zemā pirktspēja nav nekāds attaisnojums: meklējiet eksporta iespējas!

Galējie centristi uzskata, ka visas sabiedriskās dzīves jomas vajadzētu organizēt pēc tirgus principiem. To lieliski varam novērot izglītības un veselības aprūpes nozarēs Latvijā. Izglītības darbinieku zemās algas ir pamatojamas ar to, ka viņu darbs ir neproduktīvs salīdzinājumā ar, teiksim, apdrošināšanas sektorā strādājošajiem. Un vispār – skolotāju darbs ir cēla misija, kurā ienākumiem nav lielas nozīmes. Veselības sistēmas privatizācija ir sākusies, un jau patlaban pilnvērtīgu medicīnisko aprūpi saņem tikai tie iedzīvotāji, kuri spēj par to samaksāt. Visas šīs partijas kā pašsaprotamu pieņem "mantru", ka valsts budžetam jābūt vismaz sabalansētam, ja ne ar pārpalikumu, jo tā saka Eiropa.

Protams, nemanot garām paslīd tas apstāklis, ka vienas no sabalansēta valsts budžeta sekām ir privātā sektora vadīta izaugsme, kas ir fundamentāli nestabila. Bezdarbu un nabadzību Latvijā uztver kā faktorus, kas ierobežo inflāciju, lai gan pārējā pasaule šobrīd drīzāk ieiet deflācijas ciklā. Ja valsti uztver kā ekonomiski neitrālu organismu, tad ierēdniecības primārā funkcija ir pārbaudīt un kontrolēt privātā sektora darbību, nevis nodrošināt sabiedrības vajadzības, rūpēties par to. Taču, jo vairāk mēs paļaujamies uz privātā sektora spēju apgādāt sociālo jomu, jo apjomīgāks kļūs valsts administratīvais aparāts, kas to visu uzrauga. Šis ir galējs centrisms, noklusēta ideoloģiska struktūra, kam var uzsliet jebkādu sociālnacionālo jumtu, ko, piemēram, savos izteikumos lieliski demonstrēja Levita kungs. Partiju ieskatos šādi mākslīgi veidojumi ir kļuvuši par vispārpieņemtiem, teju neapstrīdamiem dzīves faktiem.

Viens no efektīvākajiem galējā centrisma ieročiem ir jebkuru pretestību šim ideoloģiskajam virzienam definēt kā populismu. Tāpēc arvien biežāk dzirdēsim šo vārdu publiskajā telpā. Galējie centristi piedāvā drošu patvērumu no galēji kreisajiem un radikāli labējiem. Bet, kā redzams, galējības ir sastopamas visur. Manuprāt, viens no noteicošajiem iemesliem partijas "Progresīvie" neveiksmei Eiroparlamenta vēlēšanās ir tieši vēlme "izskatīties drošiem", dalīt platformu ar galējo centrismu.

Tikmēr Latvijas politiskā vide ir izslāpusi pēc svaigām idejām. Klimata krīzes problemātika varētu būt prioritāra, tomēr skaidrs, ka Latvijā tā pagaidām nedarbosies. Latvijas vēlētājam ir nepieciešama vienkārša un eleganta programma, kuras autori nebaidīsies pateikt: "Mūsu mērķis ir valsts apmaksāta veselības aprūpe, valsts apmaksāta augstākā izglītība, zemas mājokļa izmaksas un taisnīgi apmaksāts darbs. Mēs to panāksim, izmainot eirozonas noteikumus un kontrolējot banku varu Latvijā." Ir skaidrs, ka nevienu no samilzušajām problēmām mēs vairs nevaram atrisināt nacionālā līmenī. Tieši tāpēc šīs Eiroparlamenta vēlēšanas bija lieliska iespēja demonstrēt izpratni par to, kā ir jāmaina Eiropas Savienības ekonomiskā struktūra. Taču, kā redzējām, vēlēšanās virsroku guva personāliju sacīkstes, anti- vai pro-Ušakova sentiments un sociālais liberālisms.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form