Latvijas Bankas simtgadei veltītā konference "Ilgtspēja un nauda: veidojot nākotnes ekonomiku" pagājušajā nedēļā pulcēja augsta līmeņa ekspertus un amatpersonas. Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidente Kristīne Lagarda no konferences tribīnes atkārtoti uzsvēra – ECB turpinās celt procentu likmes. Viņas teiktais varētu sniegt zināmu mieru: par spīti lielajai nenoteiktībai pasaulē, vismaz viena institūcija skaidri zina, ko dara. Tomēr pastāv bažas, ka aiz svinīgās fasādes slēpjas dažādu pretrunu džungļi, ko politikas veidotāji nedrīkstētu ignorēt.
Par aizdevumu procentu likmju celšanu tiek runāts un rakstīts pietiekami daudz, lai ikviens kredītņēmējs, kura maksājumi ir piesaistīti EURIBOR jeb Eiropas starpbanku tirgus likmei, zinātu, ka tie pieaugs. Procentu likmes celsies arī Latvijas valsts obligācijām – šā gada oktobrī Valsts kases veiktā aizņemšanās 850 miljonu EUR vērtībā bija nesalīdzināmi dārgāka nekā iepriekš, vērtspapīru ienesīgumam sasniedzot teju 4,2%.
Fiskālās disciplīnas entuziastiem un ideologiem tā pat varētu būt patīkama ziņa, jo viņu argumentu arsenālā nonāk papildu ierocis: budžeta deficīts tagad sabiedrībai izmaksās dārgāk, tāpēc būs vieglāk tai ieskaidrot, ka publiskos izdevumus nepieciešams konsolidēt. Tomēr šī brīža recesijas kontekstā tieši publiskās investīcijas būtu visvairāk vajadzīgais instruments, kas ļautu novērst bezdarba pieaugumu, nodrošināt iedzīvotāju sociālo aizsardzību un uzturēt mājsaimniecību pirktspēju.
Tad kāpēc šāda pretruna?
Kā atzīst pašas centrālās bankas, šobrīd inflāciju veido piedāvājuma puses faktori jeb pieaugušās energoresursu cenas un Covid-19 pandēmijas izraisītie piegādes ķēžu pārrāvumi. Savukārt procentu likmju celšana iedarbojas uz pieprasījuma puses faktoriem, ko ierasti izprot kā pārkarsētu tautsaimniecību. Palielinātas aizdevumu procentu likmes sadārdzina jaunas investīcijas un agrāko parādu apkalpošanu, tā mazinot ekonomiskās asinsrites ātrumu. Šāda politika būtu likumsakarīga apstākļos, kad valda gandrīz pilna nodarbinātība un izaugsmes rādītāji ir konsekventi augsti.
Patlaban ekonomika jau oficiāli atrodas recesijā, un likmju celšana nedz samazinās energoresursu cenas, nedz arī pasteidzinās piegādes ķēžu atjaunošanos. Vienkārši sakot – centrālās bankas nav veidotas tamdēļ, lai efektīvi risinātu tautsaimniecības piedāvājuma puses problēmas. Taču plašākas sabiedrības neinformētība specifiskos finanšu jautājumos ļauj centrālajām bankām manevrēt ap dažādiem argumentiem, vienubrīd uzsverot mājsaimniecību palielinātos uzkrājumus, bet citkārt norādot uz nepieciešamību "menedžēt" inflācijas gaidas. Patiesībā centrālās bankas ir vienkārši iedzītas stūrī – tām pieejamie instrumenti nedod iespēju risināt minētās problēmas, bet risinājums no tām tiek gaidīts. Tomēr tā vietā, lai atzītu zināmu bezspēcību, tās rīkojas vēl straujāk, nekā varbūt būtu vēlams. Šī brīža inflācijas apkarošanas politikai būtībā ir tikai viens mērķis – saglabāt centrālās bankas uzticamību. Diemžēl šādi pastāv nopietns risks mazināt uzticību citām politiskajām institūcijām, piemēram, valdībām un parlamentiem.
Tikmēr risinājumi inflācijas mazināšanai ir rodami fiskālās politikas pusē. Īstermiņā valdībām ir jāsniedz atbalsts gan zemo un vidējo ienākumu saņēmējiem, gan, pamatojoties uz skaidriem kritērijiem, arī uzņēmumiem. Šāds atbalsts nodrošinās, ka nākamā gada pavasarī Latvijas tautsaimniecība atradīsies zemā starta pozīcijā, lai dotos pretī straujai izaugsmei. Iedzīvotāji nebūs zaudējuši pirktspēju, un uzņēmumi nebūs atlaiduši darbiniekus. Ilgtermiņa uzdevumi ir īstenot visaptverošu ēku energoefektivitātes programmu, kāpināt atjaunīgo energoavotu jaudas un radīt ilgtspējīgu transporta sistēmu. Grūti iztēloties, kā tas varētu būt iespējams bez nozīmīgām publiskām investīcijām. Taču procentu likmju celšana šādu investīciju realizācijas iespējas būtiski samazina. Turklāt uz šo pašu pretrunu norādīs arī privātā sektora pārstāvji. Ja inflācijas cēloņus ilgtermiņā var novērst tikai jaunas investīcijas, tad kāpēc kapitāla izmaksas tiek palielinātas?
Tomēr ECB baidās no tā sauktās fiskālās dominances jeb situācijas, kurā centrālā banka atbalsta valdības obligāciju cenas un uztur zemas procentu likmes. Līgumā par ES darbību noteiktais Eiropas Centrālās bankas neatkarības princips uzliek zināmu pienākumu radīt priekšstatu par šīs institūcijas neatkarību no valdībām vai finanšu tirgiem, pat ja faktiski tā nav. Tāpēc dominēt drīkst tikai pati centrālā banka. Šādā veidā tās lēmumi tiek "apolitizēti", lai gan visi labi saprot, ka ikviens ECB lēmums ir politisks. Likmju celšana recesijas periodā būtiski palielinās bezdarbu – kā gan to var neuzskatīt par politisku lēmumu?
Tajā pašā laikā ECB runā par "politikas saskaņošanu", ar to izprotot nepieciešamību koordinēt valstu monetāro un fiskālo politiku. Tomēr šādi aicinājumi ir drīzāk liekulīgi nekā produktīvi, jo praksē tas nozīmē, ka valdībām ir vienkārši jāpielāgojas ECB lēmumiem, lai kādi tie būtu. Galu galā ir diezgan grūti strādāt kopā ar partneri, kurš uzstāj, ka viņam vienīgajam ir tiesības darboties neatkarīgi no pārējiem un neviens cits tam nevar – pat nedrīkst – neko ieteikt. Eiropas valstu valdības ir ķīlnieces, kam piešķirta iluzora brīvā griba: tās pieņem lēmumus apstākļos, kad viss jau ir izlemts. Šī brīža politiskais uzdevums būtu apsvērt pareizo fiskālā stimula apjomu. Tā vietā Eiropas valdības domā par to, kā šo stimulu pēc iespējas ierobežot.
ECB likmju celšana atbilst plašākai Eiropas Savienības (ES) politiskajai filozofijai ar noslieci uz "taupību", kas tapa labi saredzama 2008. gada krīzes kontekstā. Pēckrīzes gados ES vēl vairāk sasēja valdībām rokas, vienojoties par Fiskālo paktu, kas stingrāk ierobežoja pieļaujamos valdību tēriņus. Rezultāts bija galēji labēju un populistisku partiju uzplaukums gandrīz visur Eiropā, jo iedzīvotāju sociālā drošība un ekonomiskās iespējas strauji samazinājās. Vadošie politiķi centās tēlot "pieaugušos istabā", kas vienīgie izprot makroekonomisko situāciju, šādi veicinot "jokdaru" nokļūšanu pie varas. Piemēram, Lielbritānijas izstāšanās no ES bija cieši saistīta ar iedzīvotāju vilšanos politiskajā sistēmā un amatpersonās, kuras to pārstāv. Šāda sabiedrības atsvešināšanās no valsts bija plašāka mēroga fenomens, ko Latvijā iemiesoja partijas "KPV LV" īslaicīgā parādīšanās uz politiskās skatuves.
Tāpēc centienus glābt ECB uzticamību ir bīstami uztvert vien kā attālinātas norises Frankfurtē. Lai arī ECB apgalvo, ka recesija būs īsa un maiga, patiesībā neviens nezina, kā iezīmēsies tautsaimniecības lejupslīdes līkne. Ekonomisko kritumu pavadīs sociālā spriedze, kas savukārt vēl vairāk samazinās Latvijas iedzīvotāju uzticību tikko ievēlētajai Saeimai un valdībai. Diemžēl šī brīža politiskā vīzija ir gaužām neskaidra. Piemēram, politikas veidotājiem aizvien vēl nav zināms, vai aizejošās valdības apstiprinātie atbalsta pasākumi iedzīvotājiem būs efektīvi, proti, kā tie ietekmēs dažāda lieluma un atšķirīgās platībās dzīvojošu mājsaimniecību pirktspēju. Šobrīd taktika ir vienkārši sagaidīt pirmos palielinātos rēķinus, lai tad lemtu par tālāko rīcību. Ēku energoefektivitātes programmas – it īpaši daudzdzīvokļu namiem – joprojām ir pārāk pieticīgas. Iespējamā sašķidrinātās dabasgāzes termināļa nākotne ir miglā tīta. Un daudzu politiķu ekonomiskā pārliecība joprojām balstās pieņēmumā, ka Latvijai ir jāatgriežas uz stingras fiskālās disciplīnas takas par spīti tam, ka tautsaimniecība atrodas recesijā.
Satrauc nevis tas, ka šīs dažādās pretrunas pastāv (galu galā pandēmija un karš Eiropā ir pietiekami unikāli notikumi, lai esošo institūciju spējas reaģēt tiktu pārbaudītas), bet tas, ka tās pat netiek īsti atzītas. Publiskās diskusijas apvij zināms dogmatisms – politiskajā dienaskārtībā parādās jauni jautājumi, bet atbildes paliek vecās. Tikmēr Saeimas deputātu uzdevums ir lemt par būtisko, tāpēc aicinu savus jaunos kolēģus nepamest novārtā šos visai sabiedrībai svarīgos jautājumus. To (ne)risināšanai būs tieša ietekme uz iedzīvotāju vērtējumu par politiskā darba kvalitāti.