Foto: Privātais arhīvs
"Covid-19" problemātika šobrīd tiek konstruēta divējādi: pirmkārt, kā sabiedrības veselības problēma un, otrkārt, kā ekonomiska rakstura jautājums. Abas problēmas ir saistītas, tomēr līdzekļi to risināšanai atšķiras. Pirmajā gadījumā ļaunākie scenāriji ir saistīti ar pārslogotu veselības aprūpes sistēmu un augstu mirstību, jo ierobežotie personālresursi un aprīkojuma trūkums liegs pieeju kvalitatīvai veselības aprūpei.

Otrajā gadījumā aiz frāzes "globāla recesija" slēpjas dažādi pieņēmumi par finanšu sistēmas kapacitāti izturēt piegādes ķēžu pārtraukumus kombinācijā ar vāju pieprasījumu. Sabiedrības veselības uzturēšana un infekcijas ierobežošana vismaz šobrīd saistās ar konkrētiem pasākumiem – sociālu distancēšanos, personiskā veselības stāvokļa novērošanu un ceļotāju pakļaušanu karantīnai, turpretī soļi ekonomikas stabilizācijai iezīmējas neskaidri. Pasaules centrālās bankas aktīvi reaģē uz notiekošo, vēl vairāk samazinot procentu likmes, un valdībām ārkārtas stāvokļa ietvaros ir vieglāk piekļūt finansējumam, tomēr jautājums par to, kur šī brīvāk pieejamā nauda nokļūst, joprojām paliek atklāts.

Monetāro risinājumu limiti

Globālais ekonomiskais konteksts jau pirms "Covid-19" uzliesmojuma liecināja par pieaugošu sistēmas nestabilitāti,1 jo risinājumi 2008. gada krīzes seku pārvarēšanai pārsvarā koncentrējās par un ap monetāro politiku. Pasaules lielākās centrālās bankas – ASV Federālā rezervju sistēma un Eiropas Centrālā banka (ECB) – iepludināja triljoniem dolāru un eiro finanšu sistēmā, šādi cerot, ka brīvi pieejamie līdzekļi motivēs bankas kreditēt tautsaimniecību. Tikmēr valdību rīcībspēja tika aktīvi ierobežota, jo eirozonas īpatnējā arhitektūra radīja situāciju, kurā banku uzkrātie riski bija pārāk lieli attiecībā pret nacionālo ekonomiku, bet no tiem atbrīvoties izrādījās neiespējami, jo valdības bija atteikušās no savām nacionālajām valūtām. Problēma tika risināta pārsvarā caur piedāvājuma prizmu – atjaunot banku likviditāti, stimulēt aizdevumus uzņēmumu un mājsaimniecību līmenī, šādi uzlabojot arī patēriņa rādītājus.

Nosaukt šos mēģinājumus par veiksmīgiem var tikai ļoti pārliecināti ideologi. Eirozonas izaugsme ir stagnējusi visus 10 gadus kopš minētās krīzes. Lai arī Latvijā izaugsmes rādītāji ir bijuši salīdzinoši pozitīvi, tie ir jāaplūko kontekstā ar lielo emigrācijas vilni un Eiropas struktūrfondu pieejamību. Turklāt priecāties par pieaugošu vidējo algu valstī, kurā gan veselības aprūpe, gan pētniecība un zinātne cieš no hroniska finansējuma trūkuma, ir tuvredzīgi, kā varam novērot "Covid-19" situācijā. Pieaugot saslimstības gadījumu skaitam Latvijā, mūsu veselības aprūpes sistēmas trauslums un darbinieku trūkums kļūs acīmredzams. Var tikai cerēt, ka šī epidēmija nākotnē ļaus vieglāk pārliecināt likumdevējus un valdību par fundamentāli nepieciešamo finansējumu abām minētajām nozarēm (tā izlietojumam, protams, ir jābūt mērķtiecīgam un loģiski pamatotam).

Turklāt, par spīti samērā labiem izaugsmes rādītājiem, Latvijā kreditēšanas aktivitāte joprojām ir gana zema2 un iedzīvotājiem ir nopietnas parādsaistības,3 kas vismaz daļēji izskaidro ēnu ekonomikas ievērojamo mērogu. Jebkāda veida ilgtermiņa ekonomikas stratēģija joprojām balstās atsvešinātās, mistiskās frāzēs par dzīves kvalitātes uzlabošanu un konkurētspējas veicināšanu. Šo frāžu nozīme būtībā nav skaidra nevienam.

Vīrusa izraisīto ietekmi uz ekonomiku līdz šim pārsvarā esam uztvēruši caur stāstiem par "piedāvājuma" problēmām: izolācija paredz pakāpenisku ražošanas apstāšanos, bet starptautisko pārvadājumu ierobežošana apturēs globālās piegādes ķēdes. Tāpēc izskanējušie risinājumi ir viegli paredzami un turpina iemīto taciņu: samazināt centrālo banku procentu likmes un nodrošināt ilgāka termiņa refinansēšanas noteikumus. Arī fiskālās politikas līmenī dzirdam par atvieglojumiem un īpašiem atbalsta mehānismiem vissmagāk skartajām nozarēm – tūrisma un viesmīlības, kā arī transporta. Šādi soļi ir nepārprotami nepieciešami, lai tik tiešām mazinātu kritisko apstākļu negatīvo ietekmi, ļaujot uzņēmumiem atlikt dažāda veida maksājumus. Tomēr vienpusējs risinājumu klāsts nenovērsīs recesiju, kas, iespējams, jau ir sākusies.

Vīrusa ietekme uz ekonomiku realizēsies arī kā "pieprasījuma" šoks. Vienkāršiem vārdiem sakot – iedzīvotāji būs spiesti samazināt patēriņu sarūkošo ienākumu dēļ. Darbinieku atlaišana jau ir sākusies. Bezdarbs noteikti pieaugs. Sekas šiem procesiem būs daudz nopietnākas nekā piegādes ķēžu pārrāvumi, kuri ātri atjaunosies, tiklīdz vīrusa izplatība samazināsies. Lai arī šobrīd vēl nevaram pilnībā novērot pieprasījuma līmeņa krišanos, tomēr pandēmijas ietekme uz aviopārvadājumu nozari jau ir saskatāma: cilvēki neveic pirkumus, kurus tie bija plānojuši veikt. Ja ienākumi samazināsies un kļūs mazāk stabili, iedzīvotāji atliks arī citus pirkumus, turklāt esošie parādi kļūs grūtāk nomaksājami.

Tieši privātais patēriņš ir balstījis Latvijas ekonomikas izaugsmi pēdējos pāris gados.4 Tātad turpmākā izaugsme vai recesijas dziļums ir tiešā veidā atkarīgs no iedzīvotāju patēriņa paradumiem. Ekonomikas vēsture rāda, ka atkopšanās no pieprasījuma šoka norit visai lēni. Tie analītiķi, kuri uzsver, ka 2008. gada krīze vēl nav beigusies, ierasti skaidro savu pozīciju, norādot uz šo aspektu: par spīti tam, ka valdību obligācijas var nopirkt ar negatīvu procentu likmi (tev maksā, lai tu aizņemtos) un aizņemšanās kopumā ir ļoti lēta, privātais sektors to dara lēnīgi, jo iedzīvotāji joprojām apkalpo apjomīgas parādsaistības bez pārliecības par stabilu nākotni. Izveidot šādu pārliecību ir grūti, tāpēc valdībām tas ir jādara jau tagad. Ne velti ECB jau kādu laiku runā par fiskālās politikas aktivizēšanu. Vēl skaļāk tas izskanēja 12. marta sanāksmē. Procentu likmju samazināšana un likviditātes nodrošināšana nepalīdzēs, ja uzņēmumi redzēs, ka viņu preces/pakalpojumi netiek pirkti. Iedzīvotāji būs palikuši bez darba, kas noteikti nebūs stimuls ņemt jaunu hipotekāro kredītu.

Ienākumu garantija

Papildus esošajam atbalstam konkrētām nozarēm un uzņēmumiem valdībai ir jākoncentrējas uz tieša finansiāla atbalsta piešķiršanu darbiniekiem. Jāņem vērā, ka šīs krīzes apstākļos visvairāk cietīs cilvēki ar vāju darba aizsardzību – tātad cilvēki, kurus ir viegli atlaist no darba. Ja šie cilvēki ir privāti īrnieki ar nenodrošinātiem parādiem un ar vairākiem apgādājamiem, tad līdzšinējo ienākumu zudums var būt tiešām katastrofāls. Uzņēmēji pieejamo valdības atbalstu var izmantot dažādos veidos, ņemot vērā attiecīgās nozares specifiku, un ne vienmēr šis atbalsts tiks izmantots, lai neatlaistu darbiniekus.

Tāpēc ir jāaizsargā "visi" darbinieki, nodrošinot viņiem stabilu ienākumu līmeni. Tiešs finansiāls atbalsts ir nepieciešams, lai privātā patēriņa līmenis būtiski nekristos, jo, tiklīdz atjaunosies piegādes līnijas, būs nepieciešami pircēji. Ja darbinieki būs ilgstoši dzīvojuši ar samazinātiem ienākumiem, viņi nesāks aktīvi tērēt, tiklīdz situācija būs normalizējusies. Ja beztermiņa finansiāls un pietiekami apjomīgs atbalsts darbu zaudējušajiem iedzīvotājiem šķiet ideoloģiski un morāli nepieņemams, tad ir īstais laiks apsvērt domu par vispārēju darba garantijas sistēmu, kuras ietvaros ikvienam būtu garantēts darbs publiskajā sektorā. Nedrīkst aizmirst arī par iedzīvotājiem, kuriem ir ierobežota piekļuve darbnespējas lapai vai arī šīs piekļuves nav vispār: valdībai ir jāiezīmē finansiāls atbalsts ikvienam cilvēkam, kura darbspēju apdraud viņa veselības stāvoklis, pat ja nav zināms, vai tas ir tieši saistīts ar "Covid-19".

Parādu restrukturizācija

Papildus ir nepieciešams veidot parādu restrukturizācijas mehānismus. Ja fiskālais atbalsts iedzīvotājiem un darbiniekiem tik tiešām realizēsies, tad pastāv iespēja, ka liela daļa no šī atbalsta tiks novirzīta iepriekšējo parādu nomaksai, šādi neveicinot patēriņu. Tomēr, tā kā šie parādi ir radušies iepriekšējās krīzes rezultātā (par tās sekām pārsvarā maksā mājsaimniecības, nevis finanšu institūcijas, kas šo krīzi izraisīja), tad ir jārada atvieglotas iespējas tikt no šiem parādiem vaļā. Šobrīd Latvijas Banka ir uzņēmusies iniciatīvu panākt hipotekāro parādu daļēju norakstīšanu, kas ir lielisks pamats šāda veida sociālā atbalsta programmu paplašināšanai.

Līdztekus Latvijā top arī atvieglotas maksātnespējas likums, kuram ir jābūt daudz ambiciozākam, ļaujot iedzīvotājiem atbrīvoties no nenodrošinātiem parādiem, pat ja tas aizskar aizdevēju komercintereses. Morāli apsvērumi par kaitējumu, kas tiek nodarīts, ļaujot aizņēmējiem ticēt, ka viņu saistības var tikt dzēstas, ir jāatliek malā. Pirmkārt, šie apsvērumi ir apšaubāmi pašos pamatos, jo to pielietojums ir atkarīgs no konteksta: piemēram, banku saistības tiek dzēstas, aci nepamirkšķinot. Otrkārt, šis ir ekonomikas izdzīvošanas jautājums. Ja iepriekš uzņemtās parādsaistības liegs iedzīvotājiem veikt tēriņus nākotnē, tas radīs jaunus piedāvājuma šokus, jo uzņēmēji rēķinās aizvien mazākas peļņas normas. Pieaugošs bankrotu skaits samazinās arī bankām piederošo aktīvu vērtību, kas ierobežos likviditāti, un centrālo banku darbības spēja būs vairāk ierobežota.

Fiskālais stimuls visā Eiropā

Apjomīgi fiskālā stimula pasākumi ir nepieciešami visas eirozonas un Eiropas Savienības līmenī, lai pieprasījuma līmeņi saglabātos stabili visā Eiropas tirgū. Lai to panāktu, iespējams, ir nepieciešami jauni, vienoti parāda instrumenti, kurus nodrošinātu ECB. Tas būtu pretrunā dažādos ES līgumos noteiktajam, tomēr ārkārtas apstākļi pieprasa sava veida eksperimentus, kas citkārt būtu neiespējami. Cits variants: ir jāpārskata Stabilitātes un izaugsmes līgums, kā arī 2012. gadā noslēgtais Fiskālais pakts, kas ierobežo valstu pieļaujamos deficītus.

Šobrīd, trīs gadu posmā, eirozonas valstis drīkst darboties ar deficītu 1% apmērā, tomēr, lai nodrošinātu nepieciešamo atbalstu mājsaimniecībām, ir skaidrs, ka reālie deficīti būs 3–5% apmērā, ja pat ne lielāki. Akla sekošana noteikumiem, neņemot vērā jauno kontekstu, var novest pie pieaugošas sociālās spriedzes, kas var kļūt tikpat nekontrolējama kā vīruss. Fiskālais stimuls nedrīkst būt piesardzīgs. Tam, protams, ir jābalstās aprēķinos par ietekmi uz ekonomiku, tomēr šie aprēķini jebkurā gadījumā būs mazliet spekulatīvi, jo nav iespējams pilnībā paredzēt iedzīvotāju tērēšanas stratēģijas.

Tāpēc patlaban daudz kas ir atkarīgs no Vācijas un tās uzsvara uz fiskālo disciplīnu. Jānorāda, ka Vācija ir pārliecinoši lielākā ieguvēja no šī brīža eirozonas struktūras: vienotais tirgus ļauj Vācijas precēm un pakalpojumiem brīvi plūst pa Eiropu, savukārt citu eirozonas valstu vājā ekonomiskā struktūra samazina eiro vērtību, kas padara Vācijas eksportpreces konkurētspējīgas pasaules tirgū. Vācijai līdz šim ir izdevies noturēt ievērojami pozitīvu tirdzniecības bilanci, kas pamato nepieciešamību pēc fiskālās disciplīnas – pretējā gadījumā Vācijas ekonomika kļūtu mazāk konkurētspējīga. Tomēr vīrusa pandēmija šo situāciju mainīs, jo viena no Vācijas lielākajām tirdzniecības partnerēm ir Ķīna.

Ja Vācija ieies recesijā, tā paņems līdzi visu eirozonu, ieskaitot Latviju. Līdz šim fiskālā disciplīna ir tikusi pamatota ar nepieciešamību ierobežot inflāciju. Taču fiskāls stimuls neradīs inflācijas draudus. Pirmkārt, inflācija eirozonā kopumā nav bijusi problēma jau ļoti ilgu laiku. Otrkārt, inflācija ir drauds tikai tad, ja visi sabiedrības produktīvie resursi ir izmantoti. Latvijas bezdarba līmenis ir virs 6%, proti, oficiāli mums ir vairāk nekā 50 000 cilvēku, kuri meklē darbu, bet nevar to atrast. Taču skaidrs, ka reālais bezdarbnieku skaits ir lielāks (ja ņem vērā tos cilvēkus, kuri ir pārstājuši meklēt darbu), un, pats galvenais, – šis skaitlis noteikti kļūs lielāks tuvākajā nākotnē. Lai arī sociālas izolācijas un karantīnas apstākļos jebkāda darba organizēšanai ir jābūt saistītai ar īpašiem piesardzības pasākumiem, tomēr darāmā netrūks, piemēram, Ķīnā tika uzbūvētas slimnīcas un iedzīvotāji tika iesaistīti inficēto cilvēku apzināšanā. Šī ir potenciāli jauna joma, kas prasa radošu un kompetentu pieeju, tomēr tā ir fundamentāli nepieciešama, ja nevēlamies pieredzēt ilgstošu ekonomisko stagnāciju.

Investīcijas veselības aprūpē, izglītībā un pētniecībā

Investori bieži vien smīkņā – nekad nevajag laist garām izdevības, kas rodas krīzes laikā. Savā ziņā tā tik tiešām ir taisnība – "vīrusa krīze" parāda, cik svarīgi ir investēt sabiedrības veselības sistēmā, lai savlaicīgi novērstu epidēmijas draudus un nodrošinātu pieeju aprūpei ikvienam. Šī brīža epidemioloģiskā situācija apliecina: dažāda veida zināšanas – gan eksaktas, gan humanitāras – joprojām ir labākais nodrošinājums pret sociāliem satricinājumiem, kas tad arī pamato investīcijas izglītībā un zinātnē. "Covid-19" parādīs arī to, ka ir tuvredzīgi organizēt finansiālo sistēmu par un ap piedāvājuma līkni, – tikpat svarīgi ir pārliecināties, ka saražotās preces un pakalpojumi tiks pirkti, kas savukārt nozīmē to, ka labi apmaksāta nodarbinātība un spēja izvairīties no sliktiem parādiem ir visas sabiedrības rūpe.

Šī brīža pasākumiem sabiedrības veselības jomā ir pagaidu raksturs, tomēr tie radīs ilgtermiņa ekonomiskās problēmas, kuras jāsāk risināt jau tagad. Kopsavilkumā: valdībai ir jāgarantē un jānodrošina finansiāls atbalsts visiem darbiniekiem, lai stabilizētu pieprasījuma līmeni. Papildus ir jāievieš parādu restrukturizācijas mehānismi, lai iepriekš izveidotās parādsaistības nekļūtu par šķērsli ekonomisko procesu atjaunošanai. Tam ir jānotiek vispārēja Eiropas līmeņa fiskāla stimula ietvaros – ar ilgtermiņa uzsvaru uz investīcijām veselības aprūpē un izglītībā.

1 https://www.iif.com/Portals/0/Files/content/Global%20Debt%20Monitor_January2020_vf.pdf

2 https://www.makroekonomika.lv/kreditesana-joprojam-atturiga

3 https://www.bank.lv/images/stories/pielikumi/publikacijas/petijumi/dm_1-2018_lv.pdf

Analīzes autores norāda, ka parādsaistības ir trešdaļai mājsaimniecību, kas ir mazāk nekā vidēji eirozonā, tomēr ir jāņem vērā Latvijas iedzīvotāju ienākumu struktūra, kā arī nenodrošināto parādu apjoms. Turklāt pārskatā ir iekļauti dati par 2014. gadu.

4 https://www.fm.gov.lv/lv/sadalas/tautsaimniecibas_analize/tautsaimniecibas_analize/iekszemes_kopprodukts/61752-fm-2019-gada-latvijas-ekonomisko-izaugsmi-virzija-iekszemes-pieprasijuma-pieaugums

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!