Ar pēdējo nolēmumu lietā šā gada 30. martā Senāts atteica ierosināt kasācijas tiesvedību, stājoties spēkā apgabaltiesas lēmumam. Rezultātā Jānim Sondaram nospriests divu mēnešu brīvības atņemšanas sods par pētnieciskās žurnālistikas centra "Re:Baltica" žurnālistes Ingas Spriņģes vajāšanu.
Konkrētāk, gandrīz divu gadu garumā sūtot draudus saturošas īsziņas un zvanot, ierodoties žurnālistes birojā ar bēru pušķi un "svēto ūdeni", draudot ienest nākamo dāvanu un iesaistīt bandītus, saucot žurnālisti aizskarošos vārdos, aicinot žurnālisti pārgriezt sev vēnas un būt uzmanīgai. Jāatzīst, lai nonāktu pie šāda iznākuma, sākotnēji nācās saņemt vairākkārtējus policijas un prokuratūras atteikumus uzsākt kriminālprocesu.
Kriminālprocesu par J. Sondara darbībām uzsāka jau 2019. gadā, taču neilgi pēc tam to izbeidza un arī pēc pārsūdzības kriminālprocesu neatjaunoja, jo policija nekonstatēja viņa nodomu iebiedēt un tiešu draudu izteikšanu.
Diemžēl nevēlamās darbības turpinājās, par ko nācās atkārtoti vērsties policijā. No šī brīža līdz brīdim, kad ģenerālprokuratūrā kriminālprocesu tomēr atjaunoja, diemžēl nācās saņemt atteikumu aiz atteikuma, jo neesot konstatējama regulāra, uzmācīga un biedējoša kontaktēšanās ar mērķi iebiedēt ar reāli iecerētu vardarbīgu rīcību. Kad procesu tomēr izdevās atjaunot, prokurors lietu raiti aizvirzīja uz tiesu, uzturēja apsūdzību un lieta tika iztiesāta visās trīs tiesu instancēs tikai mazliet vairāk nekā gada laikā.
J. Sondars liecināja, ka sazinājās ar žurnālisti, jo esot bijis neapmierināts ar "Re:Baltica" publikācijām. Viņš klāstīja, ka ir sabiedriski aktīva persona, kas izsaka savu viedokli un cenšas uzrunāt dažādus viedokļu paudējus, pauž savu pārliecību un demonstrē savu attieksmi dažādos veidos, tai skaitā arī izmantojot necenzētu leksiku.
Tāpēc policija norādīja, ka šādu aktivitāšu dēļ viņa izteikumus nevar vērtēt kā draudus un ja arī tie kādā mērā ir satraukuši žurnālisti, tad nevar uzskatīt, ka tādējādi viņš būtu reāli iecerējis īstenot kādas darbības žurnālistes veselības vai dzīvības apdraudējumam. Vēlāk tiesā apsūdzētais argumentēja, ka ar savām darbībām vēlējies panākt, lai žurnāliste iesaistītos diskusijā par saviem kā žurnālistes izteikumiem, proti, tikai vēlējās izprovocēt viņas viedokļa izteikšanu. Tomēr kad vārda brīvība jeb viedokļa paušana kļūst jau par vajāšanu?
J. Sondaram bija zināms, ka I. Spriņģe nevēlas ar viņu sazināties. Neskatoties uz minēto, ilgstoši gandrīz divu gadu garumā tika uzturēta nevēlama saziņa ar žurnālisti. Kā norādīja tiesa, saziņa veikta, rupji ignorējot un pārkāpjot sabiedrībā vispārpieņemtās morāles normas par to, kāda ir cieņpilna savstarpēji nepazīstamu personu komunikācija, tostarp par jautājumiem, par kuriem pastāv krasi atšķirīgi viedokļi. Turklāt būtiski ir visas veiktās darbības vērtēt to kopumā un savstarpējā sakarā, jo visas darbības tikai to kopumā panāca vēlamo efektu – cietušās bailes. Rezultātā tiesa secināja, ka cietušajai bija objektīvs pamats izteiktos draudus un rīcību uztvert kā savu drošību apdraudošus.
Policija sākotnēji norādīja, ka, lai arī veiktās darbības var uztvert par nevēlamu saziņu, tās neatklāj nodomu, kas būtu vērsts uz reāli iecerētu vardarbīgu rīcību. Šeit gan ir būtiski nošķirt, ka vajāšana neietver obligātus draudus, vērstus tieši uz vardarbīgu rīcību. Ar draudiem sola vai gatavojas sagādāt kādam ko ļaunu. Līdz ar to ar draudiem nav jāsaprot tikai to, ka tiek piedraudēts nodarīt miesas bojājumus vai nogalināt, bet gan jebkādi vārdi vai darbība, ar kuriem sola vai gatavojas sagādāt kādam ko ļaunu.1 Draudi ir viens no psihiskās vardarbības veidiem un to mērķis ir cietušā iebiedēšana,2 bet to nevar saistīt tikai ar fizisku vardarbību. Attiecīgi tiesa arī atzina, ka žurnālistei bija pietiekams pamats uzskatīt, ka viņai nepazīstamā persona, noliekot bēru pušķi, izsaka viņai netiešus draudus nodarīt kaut ko ļaunu bēru pušķa nozīmes dēļ.
Tiesa norādīja, ka atbildība par vajāšanu iestājas ar draudu izteikšanas brīdi, turklāt izšķirošs ir kritērijs, vai cietušajam bija objektīvs pamats izteiktos draudus un rīcību uztvert kā savu drošību apdraudošus jeb baidīties par savu drošību. Tāpat arī tiesa uzsvēra, ka, pierādot personas nodomu, jākonstatē, ka persona apzināti izsaka vairākkārtējus draudus, sistemātiski un ilgstošā laika periodā sazinoties, lai arī tai ir zināms, ka cietušais nevēlas ar viņu sazināties. Lai atzītu draudīgās darbības par vajāšanu, tām jābūt veiktām tīši un ar nolūku iedvest bailes upurim, rīcībai jāietver atkārtotus nozīmīgus notikumus.
Jau vairākus gadus Eiropā uzbrukumi žurnālistiem un dažādu izdevumu redakcijām aizsākušies līdzīgā veidā ar šķietami nevainīgiem, bet uzmācīgiem saziņas mēģinājumiem, negatīviem komentāriem un vajāšanu. Tāpēc gan Eiropas Padome 2016. gadā uzsvēra nepieciešamību īpaši efektīvi aizsargāt žurnālistes sievietes, kas draudus saņem biežāk,3 gan ministru prezidents Krišjānis Kariņš jau 2019. gadā aicināja kopīgi strādāt pie risinājuma situācijām, kad žurnālistiem izsaka draudus viņu profesionālās darbības dēļ.4 Diemžēl šī lieta rāda, ka arī tolaik kriminālprocesi par žurnālistu vajāšanu palika novārtā. Taču ar cietušās personas neatlaidību aizsargāt savas aizskartās tiesības, vairākkārt saucot tiesībsargājošās iestādes pēc palīdzības, ar šajā lietā spēkā stājušos tiesas spriedumu nostiprināts, ka ilgstoša nevēlama citas personas vajāšana Latvijas sabiedrībā nav pieņemama un tiek atbilstoši sodīta.
1 Latviešu literārās valodas vārdnīca. 1.–8. Rīga, Zinātne, 1972.–1996.
2 U. Krastiņš, V. Liholaja. Krimināllikuma komentāri. Otrā daļa.Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 307. lpp.
3 Eiropas Padomes 2016. gada 13. aprīļa rekomendācija CM/Rec(2016)4 par žurnālistu aizsardzību. Pieejams: https://search.coe.int/cm/Pages/result_details.aspx?ObjectId=09000016806415d9#_ftn1
4 Kariņš: ministriem jārod risinājums žurnālistu aizsardzībai gadījumos, kad profesionālās darbības dēļ tiek izteikti draudi. Pieejams: https://www.mk.gov.lv/lv/aktualitates/karins-ministriem-jarod-risinajums-zurnalistu-aizsardzibai-gadijumos-kad-profesionalas