Andris Teikmanis: Akadēmiskās brīvības krīze, institucionālā autonomija un nākotnes demokrātija  (28)

Jau foruma ievadā tika uzdots jautājums – kāpēc tieši tagad, 2019. gadā, kad Eiropas augstākās izglītības telpā atzīmē Boloņas procesa 20 gadu jubileju, rīkot forumu, kurā kā par vissteidzamāko un neatliekamāko mūsdienu augstākās izglītības procesu daļu runāt tieši par akadēmisko brīvību. Pat vēl vairāk, kāpēc tagad ne tikai runāt par akadēmiskās brīvības jautājumiem, bet publiski paziņot, ka akadēmiskā brīvība ir apdraudēta un ir steidzami nepieciešami tās nodrošināšanas ceļi.

Kas ir akadēmiskā brīvība?

Pienākums respektēt akadēmisko brīvību ir minēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 13. pantā, tomēr akadēmiskās brīvības koncepts ne vien Eiropā, bet arī globāli, ir tikai ieskicēts un nav attīstīts, tas nav noteikts arī Boloņas procesa ietvaros vienotajā Eiropas augstākās izglītības telpā. Starptautiski, runājot par akadēmiskajām brīvībām, vadās no 1988. gada Limas deklarācijas, kurā teikts, ka akadēmiskā brīvība nozīmē “akadēmiskās sabiedrības locekļu individuālu vai kolektīvu brīvību virzīt, attīstīt un nodot zināšanas, veicot pētījumus, diskutējot, dokumentējot, producējot, radot, mācot, pasniedzot un rakstot”.

Tomēr tur minētais formulējums nav tiesiski saistošs nevienai no valstīm, to drīzāk regulē valstu likumdošanas, savukārt akadēmiskā personāla viedoklis par pieejamajām akadēmiskajām brīvībām var būtiski atšķirties no tiesiskā regulējuma. Ziņojumā par akadēmisko brīvību tiesisko regulējumu, to de facto uztveri un nākotnes attīstības tendencēm Linkolnas universitātes profesors un EPPA ziņojuma akadēmiskās brīvības jautājumos eksperts Tīrencs Keirans ( Terrence Karran ) minēja piecas kritiskās jomas, kurās ir nepieciešams tiesiskais regulējums: pētniecības un pasniegšanas brīvība, institucionālā autonomija, augstskolu pašpārvalde, akadēmiskā personāla darba tiesību aizsardzība un starptautisko līgumu un konstitucionālās tiesības. Izmantojot šajās jomās definētus indikatorus, tika savstarpēji salīdzinātas 28 Eiropas Savienības valstis plus Norvēģija. Kā veicās Latvijai? Tā kopumā ierindojās augstajā 9.vietā (pētniecības un pasniegšanas brīvība (4. vieta), institucionālā autonomija (10. vieta), augstskolu pašpārvalde (12. vieta), akadēmiskā personāla darba tiesību aizsardzība (25. vieta) un starptautisko līgumu un konstitucionālās tiesības (15. vieta)). Salīdzinot - Lielbritānija ierindojās priekšpēdējā, Lietuva 10. vietā un Igaunija pēdējā vietā.

Tiesa, tiesiskā aizsardzība iezīmē tikai vienu akadēmiskās brīvības aspektu, kā to, interpretējot aptaujas datus, minēja Tīrencs Keirans: katrs piektais Eiropas akadēmiskā personāla pārstāvis ir atbildējis, ka īsteno savu akadēmisko uzskatu pašcenzūru.

Kas apdraud akadēmisko brīvību ?

Augstskolas un augstākās izglītības sistēmas visā pasaulē sastopas ar vairākiem izaicinājumiem, kuri tieši apdraud akadēmisko brīvību.

Pirmkārt, augstākās izglītības uzticības krīze – neskatoties uz to, ka nav valstis, kuras neatzītu augstākās izglītības nozīmi valsts attīstības un globālās konkurētspējas veicināšanā, sabiedrībā iezīmējās arvien lielāka plaisa starp gaidām no augstākās izglītības sistēmas un to, ko var piedāvāt augstākās izglītības sistēma. Globalizācija ir radījusi miljoniem cilvēku nedrošību par savu nākotni, ekonomiskās, sociālās un ekoloģiskās krīzes, politikas polarizēšanos un sociālo mediju radīto viltus ziņu realitāti. Tomēr augstskolām nav vienkāršu un sabiedrībai saprotamu risinājumu šo problēmu pārvarēšanai. Gluži pretēji, augot studēšanas izmaksām pat valstīs, kurās pašas studijas dotē valsts, samazinoties studiju pieejamībai un dzenoties pēc izcilības, kas izslēdz no akadēmiskās vides visus tos, kuriem ir mazākas spējas vai kuriem ir mazāk paveicies, augstskolas rada jaunu sabiedrības segregācijas risku. Vienlaikus politiskajā telpā augstskolām ir viegli tapt par upuri visu spektru labējo, kreiso un centrisko populistu uzbrukumiem, kuri parasti piedāvā vienkāršus risinājumus, sākot ar augstskolu slēgšanu, beidzot ar to iekšējās demokrātijas vai autonomijas ierobežošanu.

Otrkārt, augstskolu autonomijas palielināšanās līdz ar neoliberālās ideoloģijas spiedienu – prasības pielāgoties darba tirgum, sadarboties ar industriju, piesaistot industrijas finansējumu un publiskā finansējuma saistīšana ar kvantitatīviem rādītājiem ir radījušas jaunu fenomenu, kurā akadēmiskās brīvības apdraud pašu augstskolu institucionālā autonomija. Lai sasniegtu politiķu noteiktos ārējos augstākās izglītības mērķus, augstskolām ir tikai viens iekšējais resurss, to akadēmiskais personāls, kurš tiek pakļauts arvien lielākai kontrolei un sasniedzamo rezultātu spiedienam un īslaicīgajiem darba līgumiem, samazinot iekšējo demokrātiju un netieši ierobežojot akadēmiskās brīvības.

Treškārt, sabiedrības straujās demogrāfiskās un tehnoloģiskās pārmaiņas un uzskatu polarizēšanās – migrācija, tai skaitā arī akadēmiskā migrācija, jaunu minoritāšu grupu ienākšana, demogrāfiskās izmaiņas, studējošo un akadēmiskā personāla politisko un ideoloģisko uzskatu atšķirības, politkorektums, sociālo mēdiju izmantošana spiediena un viltus ziņu radīšanai, ir radījušas augstus pašcenzūras riskus.

Ja vēl šiem izaicinājumiem pieskaita augstskolu pārvaldes modeļu maiņas, tās pārvēršot no akadēmiskām demokrātijām industriālās korporācijās, humanitāro un sociālo zinātņu marginalizēšanu, privātā pētniecības finansējuma ienākšanu, studējošo pārvēršanu no augstskolas personāla patērējošos klientos un augstskolām nepiemērotu kvalitātes kritēriju un vadības sistēmu ieviešanu, tad akadēmisko brīvību krīzes priekšnoteikumi iezīmējās pietiekami pārskatāmi.

Kāpēc sabiedrībai ir nepieciešama akadēmiskā brīvība?

Līdzīgi kā augstskolu autonomijas koncepciju, tā arī akadēmisko brīvību sabiedrība, īpaši ekonomiskās, sociālās vai kādas citas krīzes pārņemta sabiedrība var uztvert ar aizdomām, kā vēl vienu no veidiem, kā īpaši priviliģēta, elitāra sabiedrības grupa var norobežoties no caurskatāmības, atbildības un pienākumiem. Ja turklāt, kā to liecina piemēri no vairākām Austrumāzijas valstīm, augstskolas var sasniegt augstas vietas augstskolu reitingos, nodrošināt izglītotu darba spēku un apkalpot industriju arī būdamas autoritāri vai neoliberāli pārvaldītas, politiski un ideoloģiski kontrolētā telpā, akadēmiskās brīvības koncepcija var šķist lieka vai vismaz traucējoša.

Tomēr akadēmiskās brīvības nepieciešamību nosaka vairāki iemesli:

Būtiski ir akadēmiskās brīvības koncepta ietvaros paredzēt ne vien pētniecības, bet arī mākslinieciskās darbības brīvību, kas tieši atspoguļojās arī foruma noslēguma deklarācijas 2. pantā¹, tādejādi organiski sasaistot visu demokrātisko sabiedrību veidojošo brīvību kopumu.

Kā un kāpēc nodrošināt akadēmisko brīvību?

Akadēmiskās brīvības jautājumiem starptautiskajā telpā šobrīd ir pievērsta pastiprināta uzmanība. Jau 2017. gada 28. jūnijā akadēmiskās brīvības jautājumiem tika pieteikta EPPA rezolūcija (Motion for a resolution | Doc. 14365 | 28 June 2017), kuras izstrādei tiek gatavots ziņojums, kurā kā viens no ekspertiem ir pieaicināts profesors Tīrencs Keirans. Savukārt Eiropas parlamenta iepriekšējais sasaukums šādu rezolūciju “Akadēmiskās brīvības aizsardzība ES ārējā darbībā” jau pieņēma 2018. gada 29. novembrī (2018/2117(INI)).

Vienlaikus, šobrīd tiek pieņemts, ka akadēmiskās brīvības un institucionālās autonomijas jautājumi vēlreiz tiks uzsvērti paredzamajā 2020. gada Romas deklarācijā, kuru pieņems Boloņas procesa īstenošanā iesaistīto valstu izglītības ministri. Akadēmiskās brīvības nozīme tiks uzsvērta arī jaunajā Magna Magna Charta Universitatum 2020 redakcijā.

Konkrētākas aprises akadēmiskajai brīvības nodrošināšanas soļiem tika minētas akadēmiskās brīvības, institucionālās autonomijas un nākotnes demokrātijas jautājumiem veltītā globālā foruma deklarācijā, kura saturēja virkni rekomendāciju akadēmiskās sabiedrības locekļiem, augstskolu vadībām, augstākās izglītības sistēmas vadītājiem un publiskai pārvaldei un starptautiskajām organizācijām. Būtiski, ka tajā līdz ar nepieciešamību nodrošināt akadēmisko brīvību un institucionālo autonomiju, tai skaitā to iestrādājot valstu ilgtermiņa augstākās izglītības attīstības stratēģijās un nodrošinot to īstenošanai atbilstošu finansējumu, tika minēta arī akadēmisko institūciju sociālā atbildība, zināšanu radīšanā, izplatīšanā un kritiskā izvērtēšanā. Vēl būtiskāk, tajā tika tieši uzsvērta augstākās izglītības īpašā loma un demokrātijas misija – turpināt attīstīt, uzturēt un nodrošināt demokrātijas ilgtspēju.