Augstākās izglītība sistēmas pārvaldības reforma bija iecerēta, likvidējot Augstākās izglītības padomi, kura līdz šim ir kalpojusi par visu augstākajā izglītībā iesaistīto pušu sadarbības platformu un arī par buferi, kurš ir nodrošinājis procesu demokrātiju un aizsargājis augstskolas un augstākās izglītības sistēmu no klaja politiska voluntārisma. Augstākās izglītības padomes likvidācija varētu atļaut atteikties no procesu demokrātijas un koncentrēt visus augstskolu pārraudzības un finansēšanas jautājumus tikai Izglītības un zinātnes ministrijas rokās. Vai, precīzāk sakot, tikai viena cilvēka, ministra, rokās. Tomēr likumdevējs pagaidām nebija gatavs šādām augstākās izglītības sistēmas vadības izmaiņām un šo jautājumu atlika līdz augustam.
Mainot augstskolu tipoloģiju, likumdevējs šobrīd ir iecerējis atteikties no četriem esošajiem augstākās izglītības institūciju tipiem – universitātēm, akadēmijām, augstskolām un koledžām, un ir iezīmējis četrus jaunus augstskolu tipus – zinātnes universitātes, mākslu un kultūras universitātes, lietišķo zinātņu universitātes un lietišķo zinātņu augstskolas, atstājot piektās augstākās izglītības institūcijas, proti, koledžas jautājumu vēlākai atrisināšanai. Tāpēc pati nozīmīgākā iecerētās reformas daļa, kura šobrīd ir ieguvusi beigu aprises, skar tieši valsts augstskolu iekšējās pārvaldības izmaiņas. Tās īsumā būtu raksturojama kā esošo iekšējās pārvaldes institūciju papildināšana ar augstskolu padomēm.
Akadēmiskā republika
Novērtējot iecerēto reformu, ir nepieciešams ieskicēt pašreizējo Latvijas augstskolu iekšējās pārvaldības modeli. Tas, Atmodas ideālu un atjaunotās demokrātijas gaisotnē, tika veidots balstoties augstskolu vēsturiskajā pašpārvaldes modelī, kurš lika pamatus Eiropas augstākajai izglītībai 12. gadsimtā. 1995. gada novembrī Saeima pieņēma Augstskolu likumu. Tas noteica augstskolu demokrātisku pašpārvaldi, plašu studējošo iesaisti, tai skaitā studējošo veto tiesības un augstskolu institucionālo patstāvību, kas 2006. gadā tika nostiprināta, nosakot, ka valsts dibinātās augstskolas, izņemot Latvijas Nacionālo aizsardzības akadēmiju un Latvijas Policijas akadēmiju (kura tika likvidēta 2009. gadā), ir atvasinātas publiskas personas.
Augstskolu akadēmiskā pašpārvalde tika izveidota, to modelējot atbilstoši demokrātiskai republikai, ar tai raksturīgo institūciju lomu un varu sadalījumu un līdzsvaru. Augstskolu satversmes sapulces un senāti īstenoja likumdevēja varu, rektori ar savām komandām uzņēmās izpildvaras lomu, savukārt varu līdzsvaru nodrošināja akadēmiskās šķīrējtiesas. Rektorus ievēlēja augstskolu satversmes sapulces, lai arī tos apstiprināja vai, kā dažos gadījumos, neapstiprināja Ministru kabinets, ārējiem spēlētājiem bija maz iespēju ietekmēt augstskolu autonomo gribu. Akadēmiskajai saimei piederēja visas tiesības izvēlēties un, ja nepieciešams, arī kļūdīties.
Neoliberālās cerības
Latvijas politiķu iecerētās un īstenotās pārmaiņas, protams, nav unikālas. 20. gadsimta 80. gados neoliberālo ideju gaisotnē daudzas Rietumu valstis piedzīvoja līdzīgas publiskās pārvaldes reformas. Augstskolām sākotnēji izdevās saglabāt gadsimtiem lolotās akadēmiskās pašpārvaldes principus, kas bija nodrošinājuši Rietumu civilizācijas būtiskāko ideju rašanos, tai skaitā Renesansi, Apgaismību un zināmu rezistenci 20. gadsimta totalitārisma idejām, tomēr jau 20. gadsimta 90. gados aina sāka mainīties. Bieži piesauktā augstskolu trešā misija, proti, zināšanu pārnese tautsaimniecībā, augstskolu pārvaldības atvēršana visām procesos iesaistītajām pusēm, kā arī konkurences pieaugums jaunu ideju un zināšanu jomā, noteica nepieciešamību manīt augstskolu vēsturiskos pārvaldes modeļus, atņemot suverēnās tiesības to akadēmiskajām kopienām lemt par savu likteni. Straujākās izmaiņas sākās 20. un 21. gadsimta mijā, piemēram – Nīderlandē 1997. gadā, Austrijā 2002. gadā vai Japānā 2004. gadā. Vienlaikus, līdz ar pārvaldes sistēmu maiņu, valstis nodrošināja būtisku ieguldījumu pieaugumu augstākajā izglītībā, kā arī izveidoja jaunus augstākās izglītības finansēšanas mehānismus, tai skaitā augstskolu darbības rezultātos balstītu finansēšanu.
Tiesa, arī Latvijas augstākās izglītības sistēma neattīstījās izolēti no kopējām tendencēm. Augstskolu likums, sekojot tajā brīdī aktuālajām tendencēm, jau pirms 25 gadiem noteica augstskolās padomnieku konventus, kā arī to uzdevumus konsultēt senātus un rektorus augstskolas attīstības stratēģijas jautājumos un tiesības ierosināt jautājumu izskatīšanu senātos un satversmes sapulcēs. Padomnieku konventu iesaistes līmenis dažādās augstskolās variējās, tomēr tas ļāva atvērt augstskolu sienas aktuālo problēmu apzināšanai un risināšanai. Arī Latvijā 2015. gadā tika izstrādāts darbības rezultātos balstīts trīs pīlāru augstākās izglītības finansēšanas modelis, kura galvenā problēma, protams, ir finansējuma nepietiekamība. Nav lieki piebilsts, ka Latvijas augstākās izglītība un pētniecība joprojām tiek finansēta zemākā apjomā nekā pirms iepriekšējās ekonomiskās krīzes. Tādā ziņā Latvija ir unikāla ne vien Eiropas Savienības, bet arī globālo tendenču kontekstā.
Sākot ar 2006. gadu arī Latvijas augstākās izglītības politikā ieskanējās balsis, ka augstskolu iekšējā pārvaldībā ir jāizdara reformas, nomainot senātus vai senātus un satversmes sapulces ar augstskolu padomēm, kurās lēmumu pieņemšana, atšķirībā no augstskolu demokrātiskajām institūcijām, balstītos nevis kvalificētās diskusijās, bet pragmatiskos menedžmenta apsvērumos. Augstskolu padomes vēlējās gan politiķi, kuri sapņoja par ātru augstskolu reformu, kas nodrošinātu to attīstību, tajās neieguldot līdzekļus, gan augstskolu vadītāji, kuriem bija apnikusi nepieciešamība savus lēmumus saskaņot ar brīžiem nepakļāvīgajiem senātiem.
Hibrīdpadomes
Latvijas augstākās izglītības pārvaldības reformu noteica 13. saeimas politiķu apņemšanās panākt to, ka vismaz divas Latvijas augstskolas kādā no augstskolu reitingiem (tā arī nenorādot tieši kurā) nonāk pirmajā piecsimtniekā. Tam būtu nepieciešami papildus līdzekļi, tomēr iespējams, ka politiķi akadēmiskajām aprindām neuzticējās, tāpēc tika iecerēts izveidot tādu pārvaldes modeli, kuru augstākās izglītības politikas pētniecībā pazīst kā "pilnvarnieku modeli". Tomēr starta šāviens pārvaldības reformai bija politiskā jezga ar Latvijas Universitātes rektora ievēlēšanu un sākotnējo neapstiprināšanu Ministru kabinetā, kas noteica vēl vienu iecerēto jauno padomju uzdevumu – augstskolu rektoru iecelšanu un atcelšanu. Tiesa, divus gadus ilgajās diskusijās starp Izglītības un zinātnes ministriju, Saeimas likumdevējiem, nozares pārstāvjiem un iesaistītajām pusēm, tika panākti daži kompromisi, un tika paredzēts, ka padomes vairs neievēlēs rektoru, bet tikai atlasīs vienu vai dažus labākos kandidātus ievēlēšanai augstskolu satversmes sapulcēs. Netika īstenota arī sākotnējā iecere atteikties no satversmes sapulcēm un akadēmiskajām šķīrējtiesām.
Augstskolu padomēm ienākot augstskolu iekšējās pārvaldes sistēmā, tika pārdalītas funkcijas starp jau esošajām institūcijām – satversmes sapulci, senātu, rektoru un šķīrējtiesu. Tika paredzēts, ka augstskolu padomes lems par stratēģiskajiem jautājumiem, senāti par akadēmiskajiem jautājumiem un rektors, kopā ar komandu izpildīs padomes un senāta lēmumus. Vairāki būtiski funkciju sadalījuma jautājumi palika neatrisināti, reformu iniciatori tā arī nespēja precīzi noformulēt, kura ir robeža, kurā augstskolās beidzās akadēmiskie jautājumi un sākās stratēģiskie vai administratīvie jautājumi, pieņemot, ka augstskolas to precizēs savās satversmēs. Netika arī nekādi atrunāts konfliktu risināšanas mehānisms. Līdz ar to tika iecerēts radīt jaunu, hibrīdu pārvaldes modeli, kurā jau būtu iegulta informācijas asimetrija, jo padomes neorientēsies akadēmiskajos jautājumos, rektors nezinās kāpēc ir pieņemti tie vai citi stratēģiskie lēmumi, jo nepiedalīsies padomes sēdēs un senāti neorientēsies stratēģiskajos, administratīvajos un finanšu lēmumos un jautājumos.
Akadēmiskā demokrātija un nākotne
Tomēr vislielāko problēmu jaunā reforma rada tieši akadēmiskajai demokrātijai un augstskolu autonomijai. Lai arī ir noteikts, ka padomes aizsargā augstskolas autonomiju, kā arī respektē akadēmiskā personāla un studējošo akadēmisko brīvību, tomēr tieši augstskolu padomju izveidošanas mehānisms ir lielākais augstskolu autonomijas apdraudējums. Mūsu Eiropas Savienības kaimiņu zemēs Lietuvā un Igaunijā augstskolu padomēs iesaistītos ārējos locekļus izraugās un ievēlē pašas augstskolas. Latvijā augstskolas varēs izvēlēties tikai padomes locekļu mazākuma daļu: zinātņu universitātēs – 5, lietišķo zinātņu universitātēs – 3, mākslu un kultūras universitātēs – 2 un lietišķo zinātņu augstskolās – 2 padomes locekļus. Tādu pašu padomes locekļu skaitu izraudzīsies ministrija, kuras pārraudzībā ir attiecīgā augstskola, un izvirzīs Ministru kabinets un vienu ar augstskolas darbību nesaistītu padomes locekli izvirzīs Valsts prezidents. Lai arī likumdevēji uzsvēra, ka padomes locekļiem nebūtu jābūt politiski iesaistītām personām, ir grūti iedomāties kā politiskas institūcijas pieņems nepolitiskus lēmumus. Lielākie zaudētāji šajā reformu procesā būs studējošie, kuriem līdz šim likums garantēja pārstāvniecību koleģiālajās lēmējinstitūcijās vismaz vienas piektās daļas apmērā un kuriem bija veto tiesības studējošo intereses skarošajos jautājumos.
Augstākās izglītības mērķi, īpaši jau raugoties no Latvijas valsts un nācijas viedokļa, nav tikai panākt to, ka kāda Latvijas augstskola nonāk augstskolu reitingā pirmajā piecsimtniekā, radīt jaunas tautsaimniecībā izmantojamas zināšanas vai sagatavot nākotnes darba spēku. Augstākās izglītības mērķis ir arī sagatavot nākotnes sabiedrības locekļus, sagatavot cilvēkus, kuri veidos Latvijas nākotnes sabiedrību un arī nākotnes Latvijas politisko eliti, kuri būtu spējīgi kvalificētai diskusijai modernas demokrātijas apstākļos. Tāpēc jebkuras izmaiņas, kuras skar augstskolu iekšējo pārvaldes sistēmu, samazinot akadēmisko demokrātiju, atstās prognozējamas sekas.
Demokrātija nekad nav sastingusi, to ir iespējams īstenot tikai praksē un tiesības kļūdīties ir neatņemama demokrātijas daļa. Demokrātija ne vienmēr ir efektīga. Tomēr demokrātija ir vienīgā par kuru ir vērts cīnīties. Tāpēc sekas tādiem augstskolu reformas lēmumiem, kuri ierobežo vai maina augstskolu iekšējo demokrātiju, un to kādu iespaidu uz sabiedrību un tās izpratni par demokrātiju tas atstās, mēs sapratīsim un varēsim novērtēt tikai pēc pieciem, desmit vai divdesmit gadiem.