Foto: LETA
Infekcijas slimība ir pārņēmusi mūsu prātus un nopietni ietekmējusi mūsu dzīvi. Arī šis raksts ir par infekcijas slimību, tikai – ne Covid-19. Tas ir raksts par 32 miljoniem cilvēku, kas pasaulē gājuši bojā citas infekcijas slimības – HIV/AIDS – pandēmijā.

Kopš 80. gadu sākuma, kad tika diagnosticēti pirmie HIV pacienti, pasaulē kopumā ar šo vīrusu ir inficējušies jau vismaz 75 miljoni cilvēku. Sākotnēji diagnoze "HIV" bija nāves spriedums, vīruss bija jauns, maz zināms, maz izpētīta tā darbība un ietekme. Zāļu nebija! Pakāpeniski šo gadu laikā vīruss ir izpētīts, radītas zāles tā darbības ierobežošanai, un HIV ir saprotama un ar zālēm labi vadāma infekcijas slimība. Tomēr pilnībā izārstēties no HIV joprojām nevar, nav arī vakcīnas, un tas turpina plosīties. Tikai – vai mēs par to dzirdam ik dienu, vai aizdomājamies un jūtam līdzi tiem daudzajiem tūkstošiem un miljoniem cilvēku, kas miruši no HIV/AIDS, un viņu tuviniekiem?

Starptautiskā "AIDS Candlelight Memorial" jeb no AIDS mirušo piemiņas diena ik gadu notiek maija trešajā svētdienā, kad ar svecīšu iedegšanu un klusuma brīdi tiek pieminēti visi no šīs slimības mirušie. Šis pasākums – vērienīgākā, nozīmīgākā un ilglaicīgākā sabiedrības izpratni un informētību veicinošā iniciatīva ar HIV/AIDS saistītos jautājumos – jau kopš 1983. gada apvieno vismaz 1200 sabiedriskās organizācijas 115 valstīs. Starptautiskā no AIDS mirušo piemiņas diena tiecas nojaukt aizspriedumu un diskriminācijas barjeras, veicināt toleranci un sociālo integrāciju, kā arī sniegt psiholoģisku un morālu atbalstu pacientiem. Šī diena ir papildu iespēja veidot dialogu ar lēmējvaru un vietējās kopienas pārstāvjiem par dažādiem ar HIV infekcijas izplatību saistītiem jautājumiem un tās ierobežošanas iespējām.

Biedrība AGIHAS jau ilgstoši atzīmē no AIDS mirušo piemiņas dienu, lai atcerētos visus HIV/AIDS upurus un viņu pāragri aprāvušos dzīves ceļu. Latvijā kopējais HIV gadījumu skaits kopš pirmā reģistrētā gadījuma 1987. gadā jau tuvojas 8 tūkstošiem, bet šajā laikā miruši ir vairāk nekā 2000 cilvēki. Aiz katra cipara šajā skaitlī ir izdzisusi dzīve – ar diagnozes smagumu, aizspriedumiem, nereti salauztu likteni un vientulību. Tādēļ lai pieminam aizgājušos ne tikai ar sveces liesmiņām un klusumu, bet arī reāliem darbiem dzīvo pacientu atbalstam.

HIV kopš pirmsākumiem pavadīja īpaša slava – vīruss sākotnēji izplatījās marginālās, ierobežotās un stigmatizētās sabiedrības grupās, tādējādi stigmatizējoties pats un gadiem ilgi nododot stigmu tālāk visiem cilvēkiem, kas dzīvo ar HIV. Mūsdienās HIV ir sen pārkāpis grupu robežas, tas izplatās visā sabiedrībā, nešķirojot sievietes un vīriešus, jauniešus un seniorus. Latvijā biežākais zināmais HIV pārneses ceļš ir heteroseksuāls kontakts, un teju trešdaļa no jaunatklātajiem gadījumiem ir sievietes. Cilvēka, kas dzīvo ar HIV, seja ir būtiski mainījusies, tas vairs nav pasaules atstumts narkomāns, tas var būt gan nodrošināts biznesmenis, gan aktieris, gan skolotājs, gan žurnālists. Tāds kā tu.

Taču stigma infekcijas skartos turpina pavadīt neatkarīgi no dzimuma un nodarbošanās. Bailes piedzīvot apkārtējo nosodījumu ir tik lielas, ka Latvijā gandrīz neviens cilvēks nav publiski atzinis, ka (sa)dzīvo ar HIV. Tās ir bailes no mums, līdzpilsoņiem, kas liek cilvēkiem ar "nepiedienīgu" diagnozi slēpties, melot, dzīvot dubultu dzīvi. Tādēļ labākais darbs, ko varam darīt no HIV/AIDS mirušo piemiņai, – atmest savus aizspriedumus, saredzēt, ka mēs katrs, lai vai ar kādu diagnozi, pirmkārt esam cilvēks. Dēls, meita, tēvs, māte, brālis, māsa, draugs, kolēģis, radinieks, kaimiņš – CILVĒKS.

Un noslēgumā – no AIDS mirušo piemiņas dienu nevalstiskās organizācijas izmanto arī kā platformu dialogam ar lēmējvaru. Ir īstais brīdis atgādināt lēmumu pieņēmējiem: Covid-19 nav vienīgā slimība Latvijā un arī ne vienīgā infekcijas slimība. Simti un tūkstoši citu diagnožu pacientu vēlas tikt sadzirdēti un būt pārliecināti, ka viņi nav aizmirsti, ka valsts pieliks tikpat lielas pūles arī citu diagnožu pacientu ārstēšanai un atbalstam. Infekcijas slimību ierobežošanai Latvijā ir spēkā HIV infekcijas, seksuālās transmisijas infekciju, B un C hepatīta izplatības ierobežošanas rīcības plāns 2018.–2020. gadam, kura ietvaros ir veikti daudzi patiešām labi un vajadzīgi darbi. Taču kas notiks tālāk? Jauna plāna nav, jaunu ideju no Veselības ministrijas puses nav, atbilžu uz NVO iniciatīvām arī nav.

Aicinām Latvijā darīt visu, lai ierobežotu un apturētu HIV izplatību, lai ik gadu no HIV/AIDS Latvijā nemirtu pusotrs simts cilvēku, lai KATRA cilvēka veselība un dzīvība būtu vērtība un mūsu prioritāte.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!