Tomēr paralēli oficiālajam (uz)drukātajam vārdam eksistē cita pasaule - komentāri. Šie izteikumi ir cenzēti tikai daļēji, jo autori nav vis tik viegli nosakāmi un atrodami. Un šī pasaule jau ir daudz vētraināka un šokējošāka. Te parādās vairāk domu, emociju un jūtu, kuras ir "aizliegts" paust publiski.
Atverot teju jebkuru rakstu lielajos portālos, varam konstatēt, ka ir daudz negatīvu, noniecinošu, pazemojošu izteikumu. Reizēm šķiet, ka ļaudis speciāli mēģina izgāzt no sevis to melnāko, kas ir, un nežēlojot bradā otru. Niecinoši komentāri parādās pat pie rakstiem par cilvēku bojāeju, par pazudušiem bērniem un tamlīdzīgām tēmām. Tā vien šķiet, ka daži speciāli meklē, kur izgāzt žulti, izkliegties vai ievainot citus. Jebšu vienkārši pateikt ko nievīgu, nostāties opozīcijā jebkam un jebkuram.
Kā to saprast? Kur tas rodas? Ko ar to darīt? Vai ir jēga moralizēt, teikt, ka tādi komentāri ir slikti? Vai pret šādiem komentētājiem būtu jāvēršas ar bargiem sodiem?
Tā prātojot, neviļus rodas asociācijas ar paradīzi un elli, Dievu un Velnu, labā cīņu ar ļauno. Cenzētā jeb glīti iesaiņotā informācija varētu būt Lāčplēša darbs, bet "sliktie" komentāri - Melnā bruņinieka sadarītais. Bet varbūt otrādi? Galu galā tie, kas raksta negatīvos komentārus, nereti ir pārliecināti, ka tieši viņi cīnās par taisnību un labāku pasauli. Rodas iespaids, ka Latvijā vienlaikus dzīvo it kā divas dažādas cilvēku grupas. Vieni raksta to, kas ir jauks, pieklājīgs, patīkams. Otri ir tie ļoti agresīvie, vardarbīgie, ļaunie.
Savā ikdienas darbā gan bieži redzu kaut ko citu. Ārēji vienmēr pieklājīgs, citiem patīkams cilvēks var būt pārpildīts ar agresīvām fantāzijām. Vai otrādi - ārēji bravurīgs, žultains cilvēks dziļi sirdī ilgojas mīlēt un vēlas, lai mīl viņu. Kā Grinčs, kurš nozaga Ziemassvētkus.
Tātad negatīvos komentārus var uztvert kā cilvēku pārdzīvojumus, kurus viņi nespēj un varbūt arī negrib izteikt citādi. Vai arī viņi tos ar baudu izgāž, gluži kā miskastē tiek izgāzti nevajadzīgi, smirdīgi mēsli. Iznest mēslus ārā no savas mājas taču ir tik patīkami, vai ne?
Taču laiks iet, dzīvības procesi turpinās, cilvēka prāts atkal saražo dusmas, naidu, aizvainojumu. Ar moderno tehnoloģiju palīdzību atkritumus var pārvērst biogāzē, jā, galu galā šoslaikos izgāztuves pat var izmantot, lai audzētu apaļīgus, sarkanus tomātus. Patiesībā gluži tāpat arī visas mūsu emocijas var strādāt mūsu labā. Dusmas var dot spēku pārvarēt grūtības, skaudība var motivēt mācīties un pelnīt vairāk naudas. Aizvainojums pazūd, kad cilvēks iemācās priecāties par saviem sasniegumiem. Mīlestība var apslāpēt naidu.
Protams, realitātē tikt galā katram ar savu agresiju nav viegli. Bieži vien cilvēki nobīstas no savām agresīvajām domām (tas taču ir kas nosodāms!) un sāk tās slēpt pat paši no sevis. Tā nu dusmas krājas kādā neredzamā krātuvītē, kamēr vienā jaukā dienā cilvēks izlasa rakstu, kurā ierauga kādu
"slikto" personāžu. Te nu rodas iespēja savas dusmas, kuras jau ir diezgan "sastāvējušās", samazgu veidā izliet pār to slikto - viņš taču to ir pelnījis! Rezultātā komentāru rakstītājs ir atbrīvojies no savas smagās nastas, turklāt guvis apziņu, ka viņš ir labais, kurš cīnās pret "sliktajiem". Lūk, tāda interesanta putra vārās.
Nesen dzirdēju sarunu. Kāda pusaudža mamma sūdzējās, ka dēls neklausa, lamājas, visus nosoda. Mamma izskatījās izmisusi. Sievietes sarunas biedrs, vīrietis, arī pusaudža tēvs, dalījās ar savu pieredzi: "Mums arī bija tāpat, nekādi netikām galā. Beidzot "savilkām jostas" un nopirkām labu, dārgu divriteni. Tagad puisis cītīgi trenējas, ir lepns par saviem sasniegumiem sportā." Šis ir labs un pat klasisks piemērs, kā destruktīva agresija var pārvērsties radošā enerģijā. Puisis enerģiski min pedāļus, priecājas par sevi un savu divriteni. Un kādreiz pēc gadiem viņš sapratīs, ka vecāki viņu mīlējuši spurainu un agresīvu. Arī pats spēs mīlēt savu trīsgadīgo dēlu, kurš lielveikalā kritīs gar zemi, lai sarīkotu protesta akciju.
Visos cilvēkos ir agresija, un tas itin nemaz nav nekas slikts. Tas ir spēks, kas liek kustēties, doties uz priekšu, gūt panākumus, pārkāpt sev, pārvarēt grūtības, konkurēt ar citiem, cīnīties, dusmoties, ja kaut kas neiet gludi. Jau no mazotnes bērni trenējas izmantot šo agresiju. Vecumposmā no 1,5 līdz 3 gadiem, kā arī pusaudžu vecumā šis spēks izpaužas kā enerģiska protestēšana, dusmošanās, neklausīšana. Šie ir vecumposmi, kad bērns enerģiski mācās lietot savu iekšējo spēku. Jo agresija - tas ir spēks, spēks, kuru var vērst dažādos virzienos un realizēt dažādus mērķus. Bērnam parasti ir vajadzīga palīdzība, lai izturētu savas agresijas spēku, iemācītos to izmantot tā, lai pašam un apkārtējiem nekaitētu, bet, tieši otrādi - lai visiem no tā būtu labums. Ja vecāki spēj pieņemt bērna agresiju neatriebjoties, bet vienlaikus nospraužot saprātīgas robežas, tad agresija vēlāk varēs strādāt cilvēka un sabiedrības labā. Ja bērns mēdz būt ļoti dusmīgs, tad īstenībā mums jāpriecājas, ka izaugs stiprs un enerģisks cilvēks. Ja vecāki, piemēram, vaino bērnu par dusmām, tad cilvēks iemācīsies dusmas norīt. Vēlāk tās izlauzīsies jau kropļotā veidā, bojājot dzīvi sev un citiem. Ja vecāki bērnu per, tad vēlāk cilvēks centīsies sodīt citus. Ja bērnam tiek atļauts darīt kādam pāri, tad cilvēks vardarbīgu izturēšanos pret citiem iemācīsies kā normu.
Tātad agresiju var izmantot, bojājot dzīvi sev un citiem, vai, gluži otrādi, ar tās spēka palīdzību iekārtot dzīvi labāku. Kā mēs šo spēku izmantosim, ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Ar jaudīgu mašīnu var iebraukt stabā, bet var piedalīties rallijā vai ātrumsacīkstēs un gūt uzvaras un lielu prieku. Vai arī, gluži vienkārši, iemācīties labi braukt un to izbaudīt. Ja auto vada labs šoferis, pasažieri jūtas droši.
Post scriptum. Man pašam ļoti patīk izmantot negatīvos komentārus pie maniem rakstiem, lai trenētu savu pašapziņu. Ziniet - jo komentāri negatīvāki, jo var izdoties labāks treniņš :)