Zināms paradokss - no vienas puses, veselīgs dzīvesveids ir modē. Atveriet teju jebkuru žurnālu vai portālu, un tiksiet gluži vai apbērts ar padomiem veselīga dzīvesveida piekopšanā. No otras puses - pienāk trauksmes signāli par to, ka skolēni jau agri sāk smēķēt un lietot alkoholu; pieaug aptaukošanās, dažādu saslimstību, nepilngadīgu meiteņu neplānotu grūtniecību skaits. Teorētiski visiem vajadzētu būt veseliem kā rutkiem, pareizi ēst un pastaigāties svaigā gaisā. Vēl kāds interesants fakts - nemaz ne tik sen dažādām klasēm veselības mācība bijusi obligāta. Pēdējo reizi no 2001. līdz 2006. gadam, 8. klasei. Pēc loģikas, tagadējiem divdesmitgadniekiem vajadzētu visiem kā vienam dzīvot apskaužami veselīgi. Neesmu gan statistiķis, bet, spriežot pēc novērojumiem, šaubos, ka to varētu apgalvot... Šobrīd veselības mācība ir viens no izvēles priekšmetiem vidusskolā. To izvēlas apmēram 15% izglītojamo. Diezgan maz, vai ne?
Vispār jau bērni un jaunieši lielākoties brīnišķīgi zina, ka burkāns ir veselīgāks nekā hamburgers; ka labāk būtu dzert kefīru nekā alu; un ka bērnus neatrod kāpostu laukā.
Kāpēc tad realitāte ir citāda? Vai viņi apzināti dara sev pāri un kāpēc viņi tā dara? Acīmredzamais bieži vien ir neredzamu cēloņu sekas. Var jau pajautāt, bet reti kurš pieaugušais patiesi grib un prot uzklausīt bērnu patiesās atbildes. Vieglāk taču ir tirdīt, sludināt, moralizēt, nobārt, kaunināt, pamācīt. Bērni un jaunieši par daudz ko atklāti nestāsta. Stāsta vēlāk, kad paši ir lieli; psihoterapeita kabinetā, kad problēma milzusi gadiem... Mans ikdienas darbs pamatā ir palīdzēt cilvēkiem atrisināt problēmas, kuru saknes visbiežāk iestiepjas tieši bērnībā, jaunībā un atgūt veselīgu pašapziņu. Bet atgūt - tas jau ir daudz grūtāk.
Tātad varam pieņemt kā aksiomu, ka diez vai obligātā veselības mācība garantē veselīgus jauniešus. Kur tad ir problēma?
Domāju, viens no variantiem (noteikti ne vispareizākais un vienīgais!) ir tas, ka mūsu skolās gan māca būt zinošiem, taču nemāca veselīgu pašapziņu, sevis kā vienota veseluma, unikālas, neaizstājamas personības apzināšanos. Galu galā izglītības sistēma ir un paliek sistēma, bet sistēmai patīk nonivelēt lietas un cilvēkus. Jo klusāks, kārtīgāks, nemanāmāks, paklausīgāks, jo mazāk problēmu. Un tad jau arī neviens neinteresējas, kas pa īstam notiek bērna vai jaunieša galvā un sirdī... Būtiski ir ārējie, nevis iekšējie sasniegumi.
Te atkal rodas interesants jautājums - vai pieaugušie vispār grib, lai viņu bērni būtu fiziski un emocionāli veseli? Ziniet, rodas iespaids, ka tikai vārdos. Vesels cilvēks - tā ir personība, radoša, enerģijas pilna, harmoniska, pašpietiekama.
Cik mums šobrīd ir pedagogu un vispār pieaugušo, kas spēj pieņemt šādus jauniešus - atklāti, draudzīgi, godīgi, bez neapzinātas vai apzinātas skaudības? Cik no pieaugušajiem ar saviem vārdiem, darbiem un rīcību ir patiesas autoritātes (jo izglītības programma jau var būt nez cik ģeniāla, būtiskākais tomēr ir cilvēciskais faktors)? Daudzi no vidējās paaudzes cilvēkiem ir kompleksu pilni, un joprojām, piemēram, vārdu "seksualitāte" saista ar ko nepiedienīgu vai, labākajā gadījumā, vulgārām fotogrāfijām.
Skolās māca anatomiju, bet nestāsta par to, cik patiesi skaists ir ikviens ķermenis. Dzimumaudzināšanā par maz izstāstīt par orgānu funkcijām, par to, kad jāsāk veidot dzimumattiecības, jo tās ir tikai viens no aspektiem attiecību jomā! Varbūt sākt ar to, kā vispār veidot attiecības? Tādējādi veidotos arī veselīga pašapziņa un seksualitātes apzināšanās. Cilvēks taču ir viens veselums! Arī veselībai ir tā pati vārda sakne. Turklāt ir taču ne tikai fiziskā, bet arī garīgā un sociālā veselība!
Slikti mums ir ar emocionālo veselību, slikti. Daudzas jaunas sievietes raksturo sevi kā darbīgas, kārtīgas, izglītotas. Taču viņām ir ļoti grūti justies skaistām, pievilcīgām, interesantām. Līdzīgi arī daudzi vīrieši raksturo sevi kā godīgus, zinošus, enerģiskus, bet viņiem ļoti grūti sajust sevi esam pievilcīgus, mīlamus, interesantus.
Sevis un sava ķermeņa noniecināšanai ir dziļas saknes. Latvijas iedzīvotājiem ilgu laiku ir bijis jābūt pazemīgiem un savs iekšējais spēks jāslēpj. Vai brīvība ir padarījusi cilvēku prātus brīvākus? Kaut arī cilvēki pamazām kļūst drošāki, atvērtāki, tomēr viņos joprojām mīt daudz baiļu - bailes runāt par patiesajām jūtām, patiesajām attiecībām, īstām seksuālām izjūtām. Būt pazemīgiem, saspringtiem, nepievilcīgiem ir drošāk. Labāk zināms ļaunums nekā nezināms labums!
Veselības mācība nav tikai anatomijas, higiēnas, uztura piramīdas pārzināšana. Pirmkārt, tā ir veselīgas domāšanas un pašapziņas attīstīšana. Ja izglītības sistēmā tiktu iekļautas zināšanas par emocijām, attiecībām, seksualitāti, nebūtu problēmu ne rūpēties par ķermeni, ne garu un dvēseli, ne arī cienīt un pieņemt gan sevi, gan citus.
Veselība, arī ķermeniskā, sākas galvā. Pajautāsim, vai veselības mācība skolās patiešām ir tik nevajadzīgs mācību priekšmets?