Andruss Ansips: visas trīs Baltijas valstis ir īsti veiksmes stāsti

A. Ansips: – Igaunija atkal ir neatkarīga un brīva valsts. Tā pati par sevi ir vissvarīgākā lieta. Manuprāt, tas bija īsts brīnums, ka mums izdevās atgūt brīvību bez neviena šāviena un izveidot patiesi demokrātisku valsts pārvaldi. Tāpat salīdzinoši nesāpīgi un ātri mums ir izdevies pārorientēt savu ekonomiku no padomju centralizētās plānošanas modeļa uz Rietumiem raksturīgo brīvā tirgus modeli. Tagad varam salīdzināt savu ekonomiku ar Somiju un Zviedriju. Protams, mēs neesam ar viņiem vienā līmenī, bet vismaz esam uz viena ceļa. Tāpat kā latvieši, mēs vēlējāmies pievienoties ES un NATO. Galvenā motivācija integrācijai šajās starptautiskajās organizācijās, manuprāt, bija drošības apsvērumi, jo mēs vēl joprojām jūtam Otrā pasaules kara sekas. Tikai pēc tam nāca ekonomiskie un politiskie iemesli. Tie tad būtu trīs galvenie sasniegumi, bet mums, tāpat kā latviešiem, tādu ir vēl daudz.

– – Aptuveni pirms gada Igaunija pārvietoja tā saukto Bronzas kareivi, kas izraisīja Krievijas nosodījumu un vietējo krievvalodīgo dumpošanos. Ko Igaunija mācījusies no šiem notikumiem? –

– Vispirms vēlos atgādināt, ka pieminekļu uzdevums ir vienot cilvēkus. Taču "Bronzas kareivim" bija vismaz trīs dažādas pretrunīgas nozīmes. Daži to uztvēra kā Otrā pasaules kara upuru piemiņas vietu, kas būtu tikai dabiski un saprotami. Taču bija cilvēki, kas šo pieminekli tieši tā atrašanās vietas dēļ uztvēra kā okupācijas simbolu. Tas arī ir saprotami, jo aptuveni 100 tūkstoši igauņu padomju režīma represijās tika nogalināti vai deportēti uz Sibīriju. Vēl 100 tūkstošiem nācās doties bēgļu gaitās. Bet citiem šis piemineklis simbolizēja padomju impērijas varenību. Militārajā kapsētā tam ir tikai viena nozīme – pieminēt kara upurus. Jautājums patiesībā bija pavisam vienkāršs – kam pieder valsts vara Igaunijā. Kādam spēkam ārpus valsts robežām vai vietējam parlamentam un valdībai? Mums nācās atbildēt uz šo jautājumu. Domāju, tas ļāva daudziem iedzīvotājiem saprast, kur viņi iederas – igauņu sabiedrībā vai kaut kur citur.

Vissvarīgākā mācība – šādas problēmas jāatrisina pēc iespējas ātrāk. Ar laiku tās tikai kļūst sarežģītākas. Pieminekli patiesībā būtu bijis jāpārvieto daudz ātrāk. Atliekot risinājumu uz vēlāku laiku, problēma tikai kļūtu vēl asāka.

– – Runājot par atlikšanu uz vēlāku laiku, gribētu pajautāt, kādēļ Igaunijā vairākkārt tika atlikta izglītības reforma?

– Tas ir procesā. Pagājušajā rudenī mēs nopietni sākām darbu pie izglītības reformas. Ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēki daudz labāk integrējas sabiedrībā, ja ir spējīgi komunicēt. Bez igauņu valodas zināšanām tas nav iespējams.

– Kā vērtējat integrācijas procesu savā valstī?

– Arī šī lieta ir procesā, un tā prasa laiku. Bet lietu virzība notiek pareizā virzienā. Esmu pārliecināts, ka arvien pieaug to cilvēku skaits, kam rūp Igaunijas liktenis un kas sevi uzskata par šīs valsts patriotiem.

– Kādas šobrīd Igaunijai ir attiecības ar Krieviju?

– Teiksim tā – ir daudz iespēju uzlabojumiem. Mums, protams, gribas labas attiecības ar visām kaimiņvalstīm, tajā skaitā Krieviju. Taču šāda vēlme nepieciešama no abām pusēm. Kas attiecas uz Igauniju, mēs esam gatavi pragmatiskām un labām kaimiņattiecībām.

– Vērojot no Latvijas skatpunkta, šķiet, ka jūsu valdība bauda gluži vai neticamu atbalstu no tautas. Kā jums to izdevies panākt?

– Igaunijas veiksmes stāsts lielā mērā balstīts uz koalīcijas valdībām. Ir diezgan viegli izveidot valdību no labējā spārna partiju pārstāvjiem. Taču mums parlamentā un valdībā ir pārstāvēts plašs politiskais spektrs. Tas ļauj izvairīties no lielām kļūdām. Ar šo gan es necenšos dot kādu padomu jūsu jaunajam premjeram, jo katra valsts ir unikāla un atšķirīga. Jūs paši vislabāk zināt situāciju savā valstī un vienmēr atradīsiet labāku risinājumu nekā dažādi padomdevēji no ārvalstīm.

– Tajā pašā laikā jūs pērn saņēmāt titulu "Preses ienaidnieks 2007". Par ko jūs to izpelnījāties?

– Tas jums jājautā žurnālistiem un redaktoriem, kas to piešķīra. Es uzskatu, ka tas nav saistīts ar manu sadarbību ar žurnālistiem, bet gan ar manu viedokli tā paša "Bronzas kareivja" jautājumā. To pierāda arī apstāklis, ka titulu "Preses draugs" pērn saņēma cilvēks, kurš nosodīja pieminekļa pārvietošanu. Piemēram, Lenarts Meri ir saņēmis gan titulu "preses ienaidnieks", gan "preses draugs", bet viņa uzvedībā nekas nebija mainījies. Viņš bija liela personība. Es nedomāju, ka ir laba prakse kādu saukt par ienaidnieku. Nevis tādēļ, ka es pats esmu saņēmis titulu "preses ienaidnieks" un kandidējis uz titulu "nodokļu maksātāju ienaidnieks", bet tādēļ, ka tādā veidā attiecības neuzlabosies. Katrā ziņā es neko savā uzvedībā un darbībā nedomāju mainīt.

– Ar ko jūs vairāk identificējat Igauniju – ar Baltiju vai Skandināviju?

– Es Igauniju drīzāk redzu kā daļu no kopēja Skandināvijas un Baltijas reģiona. Aptuveni 80% ārzemju investīciju Igaunijā ienākušas no Somijas un Zviedrijas. Ļoti lielu lomu mūsu vēsturē spēlēja un joprojām spēlē tieši somi. Pirms 18, 19 gadiem gandrīz katrai igauņu ģimenei bija somu draugs, kas bija liels atspaids. Reizē ar investīcijām mēs pārņēmām viņu biznesa kultūru. Tas, manuprāt, ir vislabākais sadarbības piemērs starp vecu un jaunu ES valsti. Tagad vairāk nekā trešdaļa mūsu tiešo ārējo investīciju ir ieguldītas Latvijā. Apmēram tikpat daudz arī Lietuvā. Tātad mēs viens no otra esam ļoti atkarīgi. Turklāt šīs investīcijas apliecina savstarpējo uzticību Baltijas valstu starpā.

– Igaunijai ir izveidojies īsts veiksminieku tēls. Cik liels tajā ir nopelns sabiedriskajām attiecībām un cik daudz – ikdienas darbam?

– Manuprāt, visas trīs Baltijas valstis ir īsti veiksmes stāsti. Piemēram, ekonomiskā izaugsme ir izmērāma skaitļos, un to nevar mainīt ar sabiedrisko attiecību trikiem. Es pat nedomāju, ka mēs īpaši veidojam kādu tēlu. Vēl viens piemērs – Igaunija ir ļoti pazīstama ar saviem IT risinājumiem, bet tam ir loģisks skaidrojums. Mūsu komercbankas un citi uzņēmumi izveidojās salīdzinoši nesen un tiem nebija lielas pieredzes vai tehniskās bāzes. Tādēļ uzņēmēji vienkārši paņēma tobrīd jaunāko tehnoloģiju un izmantoja to savā darbā. Un arī banku klienti pierada izmantot internetu un citus IT risinājumus. Tādējādi modernās tehnoloģijas izplatījās pašas no sevis, bez nekāda valstiska plāna, jo tās lietotājiem vienkārši ir ērtas. Tagad igauņus arī pasaulē pazīst kā progresīvus moderno tehnoloģiju lietotājus un attīstītājus. Bet mēs tādi arī esam, un mums tas patīk.

– Kā jūs raugāties uz enerģētikas nozares nākotni savā valstī?

– Igaunija, kā zināms, ražo elektrību, dedzinot degakmeni. Vēl 35 – 40 gadiem mums pietiktu degakmens, lai ražotu elektrību gan pašu vajadzībām, gan eksportam. Šajā ziņā enerģētiskā neatkarība mums nav problēma. Taču mēs esam atkarīgi no CO2 kvotām. Tādēļ meklējam iespējas diversificēt mūsu enerģijas avotus un esam gatavi piedalīties Ignalinas jaunās AES projektā. Labs risinājums būtu, ja aptuveni 25 – 30 vietējā elektrības patēriņa mēs varētu segt ar enerģiju, kas iegūta Ignalinas vai Somijas AES. Iespējams, kādreiz nākotnē mēs pat varētu izšķirties par nelielas AES būvi tepat Igaunijā. Arvien vairāk uzmanības veltām atjaunojamo energoresursu izmantošanai. Mēs esam ļoti tuvu savam mērķim, lai ar šiem resursiem segtu 20% no vietējā enerģijas patēriņa. Es pilnībā piekrītu Piebalga kunga teiktajam, ka Baltija šobrīd ir kā atsevišķa sala Eiropas enerģētiskajā tīklā. Mums ir tikai viens savienojums ar Somiju, bet tas nav pietiekami.

– Jūs pieminējāt Ignalinas AES. Kā jūs vērtējat šādus lielus, kopīgus Baltijas valstu projektus?

– Šāda sadarbība ir ļoti laba un jau notiek. Latvija mums ir ārkārtīgi svarīgs partneris, jo, kā jau teicu, trešdaļa mūsu tiešo ārējo investīciju ir ieguldīta jūsu valstī. Latviešu investori Igaunijā ir laipni gaidīti. Ir atsevišķas sfēras, kur bez šādas sadarbības nemaz neiztikt. Teorētiski ir iespējams uzbūvēt AES katrā Baltijas valstī, bet daudz prātīgāk un izdevīgāk ir kopīgi uzbūvēt vienu lielu spēkstaciju. Turklāt būtiska ir ne tikai ekonomiskā, bet arī politiskā sadarbība. ES, NATO un citās starptautiskās organizācijās Baltijas valstis jau vairākkārt sevi pierādījušas kā saliedētu spēku.

– Ko jūs domājat par jauno Lisabonas līgumu?

– Igaunija vēlas redzēt ES kā stipru organizāciju. Šis līgums padarīs savienību efektīvāku un stiprāku. Tādēļ vēlamies ratificēt šo līgumu parlamentā jau šīs pavasara sesijas laikā. Gan Igaunijas, gan Latvijas ekonomika pēc pievienošanās ES piedzīvoja pozitīvu šoku. Lisabonas līgums ir kompromisa variants, bet Igauniju šāds kompromiss apmierina. Šis līgums ir liels solis pareizajā virzienā. Mēs vēlamies turpināt integrācijas procesus savienībā, stiprināt ārējās drošības un kopējās enerģētikas politiku, veicināt kapitāla un darbaspēka brīvu pārvietošanos.

– Runājot par darbaspēka pārvietošanos. Latvija pašlaik arvien spēcīgāk izjūt darbaroku trūkumu. Kā šī problēma izpaužas Igaunijā?

Pašlaik ārpus Igaunijas strādā aptuveni 15 – 20 tūkstoši igauņu. Ja cilvēki ekonomisku apsvērumu dēļ devušies uz ārvalstīm labākas dzīves meklējumos, tā nav nekāda labā reklāma valstij. Pašlaik jūtam, ka mūsu cilvēki atgriežas dzimtenē, jo pēdējos gados algas Igaunijā ir pieaugušas ļoti strauji. Cilvēki, kas palikuši šeit, tagad bieži pelna krietni vairāk nekā viņu bijušie kolēģi, kas devās peļņā uz ārzemēm. 2000. gadā bezdarba līmenis bija aptuveni 14%, bet pērn decembrī tas bija 4,1%. Viszemākais bezdarba līmenis visā Igaunijas vēsturē! Bet tas iezīmēja desmitiem jaunas problēmas – trūkst celtnieku, šoferu, policistu, skolotāju, medmāsu, ārstu utt. Darba devēji arī šeit runā par nepieciešamību atvērt durvis viesstrādniekiem. Protams, Igaunijas darba tirgus ir atvērts ES pilsoņiem, bet mums ir ierobežojumi pret darbaspēka ievešanu no valstīm, kas nav savienībā. Darbarokas no trešās pasaules valstīm neatrisinās problēmu. Risinājums ir tikai viens – jāpalielina produktivitāte. Pēdējo desmit gadu laikā esam to divkāršojuši, bet vēl mums ir tāls ceļš ejams, lai sasniegtu, piemēram, Somijas līmeni.

– Vai darbošanās premjera amatā likusi jums personīgi pārskatīt kādas vērtības?

Kalpot savai valstij premjera amatā ir liels gods un atbildība. Iespēja pildīt ministru prezidenta pienākumus parasti nav dota uz pārāk ilgu laiku. Tādēļ ikviens šajā amatā cenšas darīt to labāko savai valstij un tās iedzīvotājiem. Diemžēl diennaktī ir tikai 24 stundas, no kurām lielāko daļu man tagad sanāk pavadīt darbā. Tādēļ es daudz labāk nekā agrāk apzinos, cik vērtīgs ir tas laiks, ko iznāk pavadīt ar savu ģimeni.

– Kādi īpaši pasākumi paredzēti valsts svētkos?

Dažādi pasākumi mums paredzēti visa gada garumā. Patiesībā jau tie sākās pērn novembrī. Manuprāt, ir ļoti svarīgi izmantot katru iespēju, lai popularizētu savu valsti ārpus tās robežām. Tādēļ dažādi Igaunijai veltīti pasākumi notiks vairāk nekā 30 valstīs. Protams, arī Latvijā, kur 26. februārī Igaunijas vēstniecība rīkos svinīgu pieņemšanu. Tai sekos igauņu grafikas mākslinieku izstāde un izstāde par Igaunijas vēstniecības Latvijā jauno ēku, martā būs Igaunijas un Latvijas kultūras sakariem veltīta izstāde, bet vasarā – izstāde par Igaunijas naudaszīmēm. Mēs mēdzam salīdzināt šo gadadienu ar Igaunijas 20 gadu svinībām, kas notika 1938. gadā. Cilvēki, kas šos svētkus paši piedzīvoja, joprojām tos atceras ar labu vārdu.