Andžejs Duda: Centrālā Eiropa kā kopīgu centienu kopiena
Foto: Reuters/Scanpix

Mēs esam nogājuši garu un veiksmīgu ceļu. No reģiona, kas pasaules skatuves galveno spēlētāju apziņā ilgu laiku tikpat kā nepastāvēja, līdz reģionam, kas ir atzīts par vienu no pasaules reģioniem ar visdinamiskāko attīstību un pretendē uz civilizācijas centra kategoriju.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Patlaban ieejam XXI gadsimta jaunajā desmitgadē. Tā ir nenoteiktības desmitgade, it īpaši globālās pandēmijas un tās ekonomisko seku dēļ, bet tā ir arī cerību desmitgade. Desmitgade, kas dod izredzes uz civilizācijas un ekonomikas atveseļošanos un sniedz iespējas veidot pasauli labāku nekā līdz šim, taisnīgāku un zaļāku pasauli, kurā tiek ievēroti ilgtspējīgas attīstības principi. Lūkojoties nākotnē, meklējam apgabalus, kas būs dinamisku, pozitīvu pārmaiņu centri. Esmu pārliecināts, ka par šādu vietu Eiropas un pasaules mērogā kļūs Centrāleiropa.

Centrāleiropa jeb Centrālā un Austrumeiropa (šie jēdzieni bieži tiek lietoti savstarpēji aizstājami) ir nozīmīgs reģionālais veidojums, kuram piemīt likteņu kopība kā ģeogrāfiskā, politiskā un ekonomiskā, tā arī ideoloģijas un kultūras aspektā. Kas attiecas uz atrašanās vietu kartē, tā tiek uztverta kā teritorija starp Baltijas, Adrijas jūru un Melno jūru vai (kaut gan tas ir pārāk vienkāršoti) – starp Vāciju un Krieviju. Tomēr galvenokārt mēs piederam pie kopīgo atmiņu loka. Mums ir bijusi līdzīga vēsturiskā pieredze, īpaši dramatiskajā XX gadsimtā. Mēs esam cietuši no divu totalitārismu – brūnā un sarkanā – ļaunuma, kas mūs slāpēja un vajāja.

Bet mums ir arī lieliska un slavas pilna pagājušo gadsimtu pieredze. Sākot ar XV–XVII gadsimta periodu, laikmetu, kas pazīstams kā "Jagelonu dinastijas Eiropa" un vēlāk arī Daudzu Tautu Žečpospolita, kad lielā daļā šīs teritorijas izdevās izveidot mūsdienu Eiropas Savienības priekšteci – brīvprātīgu politisko savienību, kurā tika radītas draudzīgas mājas daudzām kultūrām un reliģijām un tika ievēroti tiesiskuma, parlamentārisma un demokrātijas principi. Šo gan sliktās, gan labās pieredzes gūto mācību ņemam līdzi nākotnē. Kā vispārīgu brīdinājumu, bet arī kā iedvesmu darboties kopēja labuma, mūsu reģiona un visas integrētās Eiropas labklājības labā.

Tāpat ir svarīgi raksturot Centrāleiropu vērtību kategorijās. Esam piederējuši pie Rietumu civilizācijas loka vairāk nekā tūkstoš gadus, līdz ar to mums ir kopīgi idejiskie pamati. Milāns Kundera tēlaini atainoja Centrāleiropu, nosaucot to par "nolaupītajiem Rietumiem", tas ir, par daļu no Rietumu kultūras kopienas, kas, pretēji tās gribai, nonāca impēriskās, autoritārās un nespējīgās racionāli pārvaldīt padomju varas pakļautībā. Tomēr jāuzsver, ka mūsu pieķeršanās vērtībām, kas ir veidojušas Eiropas kultūru, nav neapzināta. Varbūt pat labāk nekā citi zinām, cik augsta cena jāmaksā par šo vērtību aizstāvēšanu. Lieliski apzināmies, ka par brīvību ir jārūpējas, ka brīvība ir jāsavieno ar atbildību, tāpat kā tiesības ar pienākumiem, individuālisms ar solidaritāti, kriticisms, inovācijas un modernizācija ar mūsu identitāti veidojošā mantojuma un tradīciju kopšanu.

Uz 1989. gada vēsturiskā lūzuma sliekšņa Timotijs Gārtons Ašs rakstīja, ka Centrāleiropas koncepcija izrauj Rietumu pasauli no Aukstā kara domāšanas paradumiem, met izaicinājumu vispāratzītajiem priekšstatiem un prioritātēm, taču pretī tā sniedz jaunu piedāvājumu. Šis viedoklis, šķiet, ir aktuāls arī šodien, kad Centrāleiropas valstu dalība ES un NATO ir nozīmīga un noturīga Eiropas un Atlantijas kārtības sastāvdaļa un kad mūsu reģions ar savu stabilo ekonomisko izaugsmi ir veicis ievērojamu izrāvienu civilizācijas attīstības pakāpē. Arī šodien Centrāleiropas ideja joprojām ietver dinamiku un pozitīvu saturu. Ja man būtu kodolīgi jāraksturo mūsdienu Centrāleiropas, tai skaitā Polijas kā lielākās šā reģiona valsts, veidols, es teiktu šādi: panākumu kopiena un vienlaikus arī kopīgu centienu kopiena.

Centrāleiropa ir lielisks piemērs tam, cik spēcīgs un radošs spēks ir brīvība. Brīvība, kuras māsas ir ekonomiskā brīvība, uzņēmējdarbība, pašpārvalde, paver vietu drosmīgu ambīciju un centienu īstenošanai. Kopā ar brīvību nāk arī attīstība. Trīs gadu desmiti, kas pagājuši kopš komunisma krišanas, kopš mūsu reģiona izrāviena, kuru uzsāka poļu kustība "Solidaritāte", ir stāsts par lieliem ekonomiskiem panākumiem, sociālo un civilizācijas progresu, kas reti kad pasaules vēsturē ir noticis tik īsā laikā. Polija un visa Centrāleiropa ir aizraujoša liecība iespējām, kuras sniedz brīvība.

Mēs varam kalpot arī kā iedvesmojošs piemērs tam, kā sadarbība, kopīgas iniciatīvas un pasākumi nes pozitīvus rezultātus. Tieši pateicoties tam, Centrāleiropa pārstāja būt nomaļa apkaime starp Rietumiem un Austrumiem, apkaime starp imperiālām lielvarām, kā tas bija mums nelabvēlīgos laikos. Tā vietā tā kļuva par struktūru, kuru savieno daudzveidīgas saites, kas apzinās savas intereses un ietekmē norišu gaitu Eiropā. Centrāleiropas un Austrumeiropas atsvabināšana no pakļautības ir izdevusies, un esam politisko un civilizācijas procesu būtiska sastāvdaļa.

Ļaujiet man pievērst jūsu uzmanību trim svarīgām Centrāleiropas sadarbības jomām, kurām ir ne tikai reģionāla nozīme, bet arī izšķiroša nozīme ES, Atlantijas un pat pasaules mērogā. Pirmā no tām ir Višegradas grupa, kurai ir visilgākā pieredze un kura apvieno Poliju, Čehiju, Slovākiju un Ungāriju. 1991. gadā dibināta kā platforma, kur uzturēt ciešu politisko dialogu un koordinēt centienus pievienoties NATO un ES, šī grupa ir pierādījusi savu lietderību arī pēc šo stratēģisko mērķu sasniegšanas. Šodien Višegradas grupa ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas aktivizē reģionālo sadarbību Centrāleiropā un sekmē izpratni un vienošanos par Eiropas jautājumiem.

Otrā joma ir "Bukarestes devītnieks", kurā ietilpst NATO austrumu flanga valstis: Polija, Rumānija, Lietuva, Latvija, Igaunija, Ungārija, Slovākija, Čehija un Bulgārija. Šī struktūra tika izveidota 2015. gadā Bukarestē, kur mēs parakstījām kopīgu deklarāciju par to, ka apvienosim mūsu centienus, lai vajadzības gadījumā nodrošinātu "spēcīgu, uzticamu un ilgtspējīgu sabiedroto militāro klātbūtni" reģionā. B9 formāts lielā mērā ir atbilde uz Krievijas agresīvo politiku, uz kaimiņos esošās Ukrainas robežu un teritoriālās integritātes pārkāpumiem, kas rada draudus reģionālajai un atlantiskajai drošībai. Negrasāmies uz to pasīvi noskatīties.

Trešā sadarbības joma ir Trīs jūru iniciatīva, ar kuru es nācu klajā kopā ar Horvātijas prezidenti Kolindu Grabaru-Kitaroviču 2015. gadā. Šajā grupā iekļaujas valstis no Baltijas, Adrijas un Melnās jūras reģioniem: Austrija, Bulgārija, Horvātija, Čehija, Igaunija, Lietuva, Latvija, Polija, Rumānija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija. Mūsu mērķis ir veikt kopīgus ieguldījumus infrastruktūrā, transportā, enerģētikā un jaunajās tehnoloģijās, kas veicinās mūsu valstu attīstību un sekmēs Eiropas Savienības kohēziju.

Ja mēs paskatīsimies uz ES ekonomisko savienojumu karti, redzēsim būtisku horizontālo plūsmu pārsvaru uz rietumu–austrumu ass salīdzinājumā ar vertikālajām plūsmām uz ziemeļu–dienvidu ass. Runa ir par cilvēku, preču, pakalpojumu un kapitāla plūsmu, bet arī par infrastruktūras tīklu: automaģistrālēm, dzelzceļiem, mezgliem, cauruļvadiem, elektriskajām un IT līnijām. Trīs jūru iniciatīvas projekts, kura mērķis ir veicināt šīs Eiropas daļas strukturālo pārveidošanu un "pielādēšanu", dos trūkstošo "stiegrojumu", kas nostiprinās mūsu reģiona un visas ES integrāciju. Amerikas, Ķīnas un citu investoru iesaistīšanās Trīs jūru iniciatīvas projektā līdzās ES iekšējam kapitālam nodrošina labu ieguvumu dažādošanu un savstarpēji atkarīgas attiecības.

Tāds ir šodienas Centrāleiropas tēls, un tāds ir nākotnes redzējums par Centrāleiropu kā par kopīgu darbību, panākumu un vērienīgu centienu kopienu. Mēs esam nogājuši garu un veiksmīgu ceļu. No reģiona, kas pasaules skatuves galveno spēlētāju apziņā ilgu laiku tikpat kā nepastāvēja ("Polijā, tas ir nekurienē," – tā XIX gs. nogalē rakstīja Alfrēds Džerijs), līdz reģionam, kas ir atzīts par vienu no pasaules reģioniem ar visdinamiskāko attīstību un pretendē uz civilizācijas centra kategoriju. Centrāleiropa – vai tas nav nomen omen? Mēs aicinām jūs piedalīties šajā aizraujošajā piedzīvojumā.

Varšavas vērtspapīru biržas īstenotā "Centrāleiropas dekādes" projekta ietvaros teksts tiek vienlaikus publicēts Polijas ikmēneša viedokļu izdevumā "Wszystko Co Najważniejsze" ["Viss svarīgākais"].

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Andžejs Duda
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form